- Protams, ne! Tagad tas nav nepieciešams. Hrumhrums bija neizpratnē par bērnu neparasto uzvedību.
- Opap, mums jārunā, Bens paziņoja.
- Jā, un steigšus, Betija piebalsoja.
Opapu bērni bija atraduši viņa darbnīcā, kur viņš asināja zālespļāvēja asmeni.
- Kas noticis? Liec mieru colštokam. Opaps izņēma darbarīku no Bena rokām. Citādi atkal dabūsi skriet pie Normunda uz veikalu. Kas tad noticis? Varbūt rūķis arī jums apzīmogojis dibenu?
- Ar rūķi viss kārtībā. Viņš ir mūsu draugs.
- Rūķis nemaz nav rūķis, izgrūda Betija un, nezin kāpēc nobijusies, paslēpās aiz brāļa muguras.
- Labi, labi, stāstiet, kas noticis! Opaps bija nedaudz izbrīnīts par bērnu satraukumu. Ceru, ka nav nekas ļauns.
- Ļauns ne, bet dīvains gan, Bens iesāka.
- Ļoti dīvains, gandrīz neticams, papildināja Betija.
Jo ilgāk bērni runāja, jo nopietnāka kļuva vecā vīra seja. Viņš bija pieradis pie bērnu stāstiem un fantāzijām un pats nereti tās bija veicinājis, jo uzskatīja, ka tas nāk par labu garīgajai attīstībai. Tomēr šoreiz… Ja nebūtu baznīcas drupās atrastā kristāla un turpmāko notikumu, visticamāk, viss beigtos kā parasti tādās reizēs: ar jautrību. Šoreiz bija citādi. Bērni nefantazēja, bet runāja patiesību. Viņš to juta un nezināja, ko darīt.
Hrumhrums kristālam tuvojās ar lielu bijību. Nekas neliecināja, ka viņš ir robots. Sejas un acu izteiksme liecināja par sajūsmu, pat ekstāzi.
- Jā, jā, tas ir vienīgais eksemplārs uz Zemes! Kā man ir veicies, kā veicies! Pēc visām nelaimēm, pēc sešdesmit gadu ilgām mokām pazemē, vientulībā… Šķita, ka robotiņš sāks raudāt.
Nedaudz nomierinājies, Hrumhrums pagriezās pret opapu. Jūs taču nepārdomāsiet un atļausiet man to izmantot?
Vecais vīrs, aizkustināts par robota emocijām, atbildēja:
- Protams! Vēl nekad neesmu pieņēmis tik svarīgu lēmumu, turklāt tādu, kas sagādātu gandarījumu. Starp citu, mēs to pieņēmām visi kopā.
Istabā patiešām atradās visi: opaps, omamma un abi bērni. Hrumhrums rūķa apģērbu bija nomainījis pret ikdienišķāku. Trijatā viņi bērni un Hrumhrums bija gājuši cauri visai pilsētiņai līdz mājai, un nevienam pat prātā nebija ienācis, ka viens no trijotnes ir kosmosa viesis robots.
Omamma, kura parasti atturējās no bērnu un opapa izdarībām, šoreiz aktīvi iesaistījās. Savāc, savāc gan, Hrumhrum, to galvaskausu! It sevišķi, ja tas tev noder. Citādi man nav mierīgs prāts. Nekad nevar skaidri zināt, ko tie delveri pastrādās nākamajā pusstundā. Un opaps jau nav labāks…
Opaps kaut ko norūca, bet uzskatīja par labāku diskusijā nepiedalīties.
- Hrumhrum, omamma turpināja, vislielākais paldies par tīrības kampaņu. No tiem netīrumiem vairs nevar glābties! Cilvēki kļuvuši tik sušķīgi…
- Ak, kundze! Hrumhrums izskatījās pagalam samulsis. Nebija īsti pareizi ar tādām metodēm…
- Viss bija pareizi, omamma palika pie sava. Lai iedibinātu kārtību, vajag stingru roku.
- Pareizi, rūķis! Varbūt vienīgi… Topoli, jo viņš… Bens meklēja īstos vārdus.
- Viņš nav vainīgs, un viņš ir tik nelaimīgs. Betija metās brālim palīgā.
- Hrum, hrum, rūķis samulsa vēl vairāk. Var jau būt, ka iekarsu par daudz… Raudzīšu, ko var darīt lietas labā.
- Labi jau, labi! Advokāti atradušies! Hrumhrumam tāpat tagad darba pilnas rokas. Jāpošas atpakaļceļam, vai ne? Opaps mēģināja sarunu ievirzīt nopietnā gultnē.
Hrumhrums saudzīgi paņēma no galda audumā ietīto kristālu, paklanījās un… izzuda.
Sarkans saules disks pirms laba brīža bija iegrimis jūrā, bet tā stari joprojām izkrāsoja purpura krāsās retus mākonīšus un reaktīvo lidmašīnu ievilktas svītras. Cilvēku parasti pārpilnā pludmale bija tukša un klusa: Klusi čaloja upes ūdeņi, satikdamies ar jūru. Tālumā nočirkstēja rupjā liedaga smilts; tur krastā atgriezās pēdējā zvejnieku laiva. Tumstošajās debesīs varēja saskatīt Vakarzvaigzni Zemes māsu un mūžīgo ceļabiedri melnajā Visuma bezgalībā.
Zvejnieku pamestā tīklu būdā, kuru kā pagaidu mītni vasarai bija izvēlējušies Buča un Topolis, bēdubrāļi kārtojās uz naktsguļu. Buča stāvēja būdas durvīs, baudot atsvaidzinošo nakts vēsmiņu, Topolis kārtoja galdu, novāca trūcīgo vakariņu paliekas. Viņš turēja rokās vakariņu šķīvi, kad neganti iesāpējās dibens, precīzāk sakot tā vieta, kur tik neglīti bija attēlots negants cūkas šņukurs. No sāpēm ievaidējies, Topolis pieskrēja pie būdas kaktā novietotās spoguļa lauskas un, pavilcis uz leju peldbikses, mēģināja saskatīt negaidīto sāpju cēloni. Redzētais viņu tā satrieca, ka Topolis iekliedzās vēlreiz, šoreiz no prieka. Šķīvis ar lielu troksni nokrita uz grīdas un sašķīda sīkās drumslās. Kauna zīmoga uz dibena vairs nebija. Mirkli vēlāk iekliedzās arī Buča, kurš joprojām stāvēja būdas durvīs:
- Šķīvītis, Topoli, šķīvītis!
- Nu ko tu brēc! Nebļausties par kādu nieka šķīvi! Nāc un paskaties, kāda man tagad pakaļa!
Topolis nesaprata Bučas teikto un joprojām bija sajūsmā par notikušo.
- Ķerts esi, vai! Kam vajadzīga tava sasodītā pakaļa!
Šķīvītis lido! Nāc ātri! Buča auroja, cik jaudas, sajūsminājies par neredzēto skatu.
Neparasto parādību redzēja arī Bens, Betija un abi vecvecāki, kuri bija paklausījuši Hrumhruma aicinājumam, pienākuši tuvāk un vēroja visu notiekošo daudz skaidrāk. Uz dziestošo debesu fona bija redzams, kā nodreb nokaltušās priedes galotne, no kāpas sīkām straumītēm uz leju tek smilts, nesot līdzi nelielas priedītes. Kāpas vidū parādījās kaut kas tumšs. Un, lūk, tas jau karājās gaisā dažus desmitus metru virs upes grīvas. Gaiss vibrēja. Pa lidaparāta korpusu viļņveidīgi plūda daudzkrāsaini stari, vibrācija pieauga, pārgāja svelpjošā skaņā, tad uzliesmojums… un naksnīgais liedags atkal bija tukšs.
- Kāds skaistums! nočukstēja Betija.
- Skaistums un ātrums, noelsās Bens.
- Laiks un telpa. Un visu to paveicis mūsu kristāls. Fantastiski, domīgi secināja opaps.
- Žēl, ka viss beidzies. Kaut beigas labas, tomēr skumji. Tas ir tāpat kā pamosties pēc skaista sapņa negribas atvērt acis. Bens bija noskaņots romantiski.
- Cilvēki, kas sapņo, nekad nezaudē ticību, iebilda opaps.
- Man ir liels sapnis, ierunājās Betija. Ļoti, ļoti, ļoti vēlos, lai Hrumhrums atgrieztos!
- Mēdz teikt, ka sapņi piepildīsies, tikai vajadzīgs laiks, cerīgi bilda omamma, grasīdamās iet uz mājām.
Pārējie viņai sekoja.
Satumsa vēl vairāk, un zvaigžņu debesīs bija kļuvis vairāk. Nakts vēja dzenāti mākonīši bieži mainījās, brīžiem dažs atgādināja cilvēka siluetu. Viens no tiem izskatījās pēc vīrieša sadriskātā, bet joprojām izskatīgā vācu virsnieka uniformā. Otram mugurā bija silts krievu karavīra vatenis, apjozts ar platu jostu. Viņu sarunu dzirdēja tikai zvaigznes.
- Skumji. Bērniem ir taisnība skumji, ierunājās viens no abiem, lūkojoties gan uz aizejošajiem bērnu un pieaugušo stāviem, gan uz veco, zvejnieku pamesto tīklu būdu.
- Skumji tāpēc, ka mūsu misija šeit, uz Zemes, ir beigusies, domīgi piebalsoja otrs, lūkodamies tajā pašā virzienā.
- Jā, kristāls ir projām. Laika sargi vairs nav vajadzīgi.
- Neticami, ka tas atgriežas pie saviem radītājiem. Tas ir brīnums!
- Jā, bet mums tas nozīmē, ka neviens uz Zemes vairs nemēģinās pārtraukt ierasto laika ritumu…