- Un laiks plūdīs kā vienmēr no pagātnes, caur tagadni uz nākotni.
- Cik garlaicīgi! Abi vienlaikus iesmējās.
Brīdi valdīja klusums. Pamalē ducināja nakts pērkons.
- Vai zini, ka mums jāšķiras?
- Zinu, tāpēc tik skumji.
- Kurp tev jādodas?
- Vai redzi to zvaigznīti? Arī tur dzīvo cilvēki. Tur, tāpat kā manā iepriekšējā dzimtenē, ir augsti, sniegoti kalni, ziedošas pļavas un zili egļu meži. Es tur
piedzimšu un dzīvošu laimīgi. Kalnu nogāzēs kopšu vīna dārzus un ziemā, kad ceļi ir aizputināti un kalnos dārd sniega lavīnas, baudīšu vīna pudelē iesprostotu pagājušās vasaras sauli un cienāšu ar to draugus. Mēs būsim laimīgi. Un tu?
- Es atgriezīšos uz Zemes. Karošu…
- Karš tas ir slikti…
- Jā, piekrītu. Karš ir likumīga iespēja slepkavot un soda vietā par to saņemt apbalvojumus. Tomēr man jāatgriežas uz Zemes, atkal būšu karavīrs, labs karavīrs. Es nogalināšu daudz ienaidnieku, līdz pats tikšu nogalināts. Vēlreiz miršu jauns karstās tuksneša smiltīs, jūtot, kā lēnām aizplūst dzīvība, un nolādēšu tos, kuri mani šurp atsūtīja.
- Žēl…
Pēdējie mākoņi debesīs saplūda kopā, tad, nakts vēja dzīti, lēnām izgaisa. Neviena nebija. Palikušas vienīgi zvaigznes. Zvaigznēm tāds uzdevums redzēt un atminēties visu, kas notiek uz Zemes.
..
Tuksneša piramīdas noslēpums
Visuvarenā Saules dieva Ra dzīvinošie stari apspīdēja lielā valdnieka Hufu kapeņu smaili, bet piramīdas pakāje vēl grima dziļā krēslā.
Bens turējās opapam pie rokas, jo jutās nedroši. Viņu nomāca senās celtnes varenība. Daudzu desmitu tonnu smagie akmens bluķi, novietoti taisnās rindās cits virs cita, radīja nerealitātes izjūtu. Salīdzinājumā ar šo varenību cilvēki izskatījās kā sīkas skudriņas. Kā gan senie cilvēki, kuru rīcībā nebija nekādas tehnikas, spēja pacelt vairāk nekā simt metru augstumā šos akmens monolītus? Tas likās neticami. Piramīdas smaili varēja saskatīt tikai no attāluma: raugoties uz to, šķita, ka simtiem tūkstošu tonnu smagā celtne viegli peld dzidrajā rīta gaisā.
Bens un opaps nebija vieni. Tepat netālu Bena tēvs sarunājās ar cienījama izskata kungu, kurš žestikulēja ar rokām tik enerģiski, ka platmale, kura viņam bija par mazu, ik pa brīdim noslīdēja uz leju; tad vīrietis to atbīdīja uz kailo, nosvīdušo pakausi.
- Tas ir ievērojams vīrs, opaps, noliecies pie Bena, klusiņām skaidroja. Liels zinātnieks, Senās Ēģiptes vēstures zinātājs. Viņš ir arī Ēģiptes piramīdu uzraugs. Bez viņa ziņas te nekas nenotiek. Ar tavu tēvu viņi ir seni paziņas un zinātnes šķēpus krustojuši ne vienā vien konferencē.
To, ka abi vīri pazīstami jau sen, Bens bija sapratis, jo tēvs dīvaino vīru uzrunāja vārdā par Zahi. Tas savukārt katrā izdevīgā brīdī draudzīgi klapēja tēvam pa muguru un izmantoja austrumnieciski krāšņas uzrunas, kurās bija krietna zobgalības deva.
- Te mēs nepaliksim, nē, nē, neprasiet! Zahi pēkšņi pagriezās pret opapu un Benu, kaut arī neviens nemēģināja protestēt. Te ir interesanti tikai garlaicības mocītiem ekskursantiem, nevis dārgiem ciemiņiem, kādi esat jūs. Vai jaunais cilvēks nebaidās no dažu stundu gara ceļojuma cauri tuksnesim?
Pagaidījis, līdz Bens samulsis papurina galvu sak, nebaidos vis -, Zahi turpināja:
- Mēs dosimies uz sevišķu, varētu teikt izcilu vietu. Ekskursantus tur neielaiž. Tur notiek arheoloģiski izrakumi un, kā saka priekšā intuīcija, sagaidāmi daudzi pārsteigumi un atklājumi. ..
Pēc brīža viņi tiešām devās ceļā. Nolietotais džips, omulīgi rūkdams, bija uzņēmis kursu uz attālu piramīdu, kuras smaili tikko varēja saredzēt žilbinošajos rīta saules staros.
Tēvs un Zahi turpināja sarunu. To, tāpat kā pašu braucienu, par mierīgu uzskatīt nu nekādi nevarēja. Mašīnu mētāja un svaidīja ceļa grambās, tēvs izteiksmīgi žestikulēja, bet Zahi laiku pa laikam uzsita tēvam pa plecu, it kā gribēdams no tā izdzīt pēdējo puteklīti; tie aumaļām gāzās iekšā pa atvērto auto logu.
- Ak, Zahi, faraonu drūmo kapeņu pavēlnieki Tēvs visai veiksmīgi atdarināja austrumnieciski krāšņo Zahi runas manieri. Ko tu teiktu par apgalvojumu, ka šīs piramīdas nemaz nav kapenes, bet ir pavisam kas cits? Galu galā neviena faraona mūmija nekad tur nav atrasta. Tukši sarkofāgi tie gan. Taču tas neliecina, ka faraoni piramīdas izvēlējušies par savu pēdējo pieturu šīs zemes dzīvē.
- Ak, mans draugs, tālās Eiropas zinātnes spīdekli! Zahi nepalika zobgalīgu atbildi parādā. Vari neklāstīt savas fantastiskās teorijas. Zinu tās no galvas: piramīdas cēluši viesi no kosmosa un, lai pārvietotu smagos
akmens bluķus, izmantojuši antigravitāciju. Vēl tu ieminēsies, ka piramīdas cēluši faetonieši, kuri pirms savas mistiskās salas nogrimšanas šeit noglabājuši sakrāto gudrību sējumus.
Labi, labi, tēvs pārtrauca Zahi emocionālos runas plūdus. Lai nu kā, piramīdas Ēģiptē un citur pasaulē ir būvētas ar vienu mērķi: izmantot tās par kosmisko sakaru antenām…
Zahi Bena tēvu pārtrauca pusvārdā, skaļi izpūzdams gaisu no savām apjomīgajām krūtīm un tā acīmredzot izpauzdams sašutumu.
- Un to saka pazīstams astrofiziķis, zinātņu doktors, profesors! Kosmisko sakaru antenas, cik man zināms, ir paraboliskas.
- Šajā jomā, ak, vislieliskākais no lieliskākajiem arheologiem, tu zini ļoti maz. Pat ļoti gudrs cilvēks nevar zināt visu. Parabolisko antenu ēra beidzas, to vietā ieviestas daudz precīzākas piramidālas antenas. Piramīdas ir nekas cits kā ļoti precīzas un talantīgi iekārtotas šāda tipa antenas. Tās lieliski atrod kustīgus kosmiskus mērķus un pašus vajadzīgākos signālus.
- Pagaidi, pagaidi. Zahi bija nedaudz atjēdzies. Kā piramīda var fokusēties uz kādu debesu ķermeni, ja ta ir nekustīga, bet zvaigznes atrodas mūžīgā kustībā?
- Tāpēc, ka Ēģiptes piramīdas uz mūsu mīļās zemītes nav vienīgās; tās vairs nespēj sekot kosmiskajam mērķim, to dara citas, piemēram, Vidusamerikā. Pēc tam dežūru, ja tā var teikt, pārņem piramīdas Havaju salās, Ķīnā un citviet. Mūsu planēta ir kustīga, precīza kosmisko sakaru antena.
- Nu labi, labi. Bet kā ar enerģiju? Nevienā piramīdā nav atklāta jaudīga elektrostacija, kas darbinātu šādu antenu.
Bens saspringa. Viņš visu laiku ar neatslābstošu interesi bija sekojis interesantajai diskusijai un, nepārprotami būdams tēva pusē, apjuka. Tiešām, no kurienes nāk enerģija?
- Zahi! Mūsu planēta ir milzīgs elektromagnēts. Zemes magnētiskais lauks lūk, neizsmeļams enerģijas avots gan kosmiskajām antenām, gan daudz kam citam.
Bens atviegloti nopūtās un paskatījās uz tēvu neviltotā priekā: cik gudrs un nepārspējams ir mans tētis!
Tikko izkāpušu no automašīnas, Zahi ielenca vietējie ļaudis, laikam arheoloģisko izrakumu strādnieki. Ar austrumniecisku dedzību tie žestikulēdami kaut ko satraukti stāstīja. Spriežot pēc Zahi sejas, jaunumi nebija tie labākie.
- Sī neizglītotā tauta! Sī tumsonība! Zahi gaudās, atgriezies pie ekskursantiem. Anubiss viņiem vainīgs! Taisni jāsmejas. Anubiss!
- Kas ir Anu… Bens klusiņām vaicāja opapam, bet Zahi bija sadzirdējis.
- Anubiss, mans jaunais draugs, ir visai nepievilcīga figūra lielajā senču dievu pulciņā pazemes un mirušo valdnieks, tātad nāves dievs. Bet viņam ar notiekošo nav nekāda sakara, jo pazudis kāds strādnieks. Trešais pēc kārtas triju nedēļu laikā. Māņticīgie ļautiņi ir pārliecināti, ka viņus nolaupījis Anubiss un viņu vairs nav starp dzīvajiem. Atsakās strādāt! Es salīdzināju laiku, kad viņi pazuduši, ik reizi pēc tam, kad saņēmuši samaksu par nostrādāto nedēļu. Kāds te Anubiss! Tuksneša dēli, dabūjuši naudiņu, steidzas pie ģimenes, lai palielītos ar nopelnīto. Anubiss šiem vainīgs! Zahi nevarēja rimties.