Hasans nemīlēja steigu. Jau no tālienes viņš redzēja, ka piramīdas pakājē pulcējas neparasti daudz cilvēku. Piramīdu uzrauga raženais augums bija labi saskatāms, un Hasans saprata, ka diena tiešām būs neveiksmīga. Skatiens pamanīja ko neparastu sarkanu drēbes gabalu, kas plīvoja netālu no piramīdas smailes.
Par lielu izbrīnu Hasanam, piramīdu uzraugs nepievērsa viņam nekādu uzmanību. Pārsteidza kas cits. Te atradās ātrās palīdzības mašīna, vairāki džipi un desmit apsardzes vīru no lielās piramīdas; dažus Hasans pazina. Hasans apstājās un paraustīja aiz piedurknes vienu no viņiem.
- Kas noticis?
- Pazudis mazs zēns. Tie tur ir viņa tēvs un vectēvs. Viņi kopā ar mūsu priekšnieku no rīta iegāja piramīdā, un zēns pazuda. Vienkārši izgaisa. Ne citādi kā ar Anubisa līdzdalību tas noticis. Kā var pazust mazs zēns? Mēs izmeklējām visus stūrus, visas ejas nekā. Nekādu pēdu, nekādu zīmju. Nekādu!
Saņēmis drosmi, Hasans piegāja pie bargā priekšnieka un paklanījās.
- Ko tev vajag, Hasan? Ej un strādā! Zahi ar padotajiem vienmēr bija strups valodā un bargs vaigā kā jau pieklājas lielam priekšniekam.
- Ak, nedusmo, kungs! Hasans tikai grib teikt, ka redzēja zīmi.
- Kādu zīmi? Par ko tu runā? Zahi joprojām nesaprata.
- Hasans redzēja zīmi. Zēns dod zīmi. No šejienes to neredz. Tā ir tajā pusē. Un Hasans parādīja ar roku, no kurienes bija nācis.
Tagad arī Zahi saprata. Nobālējis viņš pieskrēja pie tēva un opapa, un drīz vien viņi jau bija vietā, no kurienes bija saskatāms vējā plīvojošais sarkanais audums.
- Tas ir viņš, Bens. Viņš ir dzīvs! Paldies Dievam, viņš ir dzīvs, cits caur citu sauca tēvs, opaps un Zahi.
Paklausot Zahi komandai, augšup devās vairāki apsardzes vīri. Pēdējā brīdī tēvs vienam no viņiem iedeva līdzi pudeli ar ūdeni.
Gaidīšana bija mokoši ilga, toties ziņa, ko viņi atnesa, bija nomierinoša Zēns ir dzīvs, kaut ļoti novārdzis. Slikti tas, ka izvilkt viņu pa šauro spraugu nav iespējams. Vajadzīgas cirtnes vai vēl labāk pneimatiskie āmuri, lai paplašinātu eju. Kāds no apsardzes vīriem, kurš ciešami pārvaldīja angļu valodu, bija palicis pie Bena. Zēns bija nomocīts un pārbijies, varēja aizmigt un noslīdēt uz leju; tas sarežģītu glābšanas darbus.
Zahi pierādīja, ka viņš prot ne tikai rāt strādniekus, bet ir arī labs organizators. Nepagāja ne stunda, kad no arheologiem tika atgādāts kompresors, un vīri, bruņojušies ar pneimatiskiem āmuriem, domkratiem un citiem darbarīkiem, bija gatavi doties augšup.
- Kas tad tas? No kurienes? Skatieties! atskanēja no visām pusēm.
Blakus piramīdas smailei bija parādījies helikopters. Melns, mirdzošs, bez pazīšanās zīmēm tas bija izniris no pretējās puses un riņķoja tieši virs vietas, kur atradās Bens un atstātais apsardzes vīrs. No lejas bija redzams, ka no lidaparāta izkāpj vairāki melni stāvi ar instrumentiem vai ieročiem rokās. Brīdi uzkavējušies, tie ātri iekāpa atpakaļ, un helikopters, strauji sasvēries, izgaisa tālumā.
- Izskatās pēc drošības dienestu specvienības, ierunājās opaps.
- Zahi, vai tu tos izsauci? konkretizēja tēvs.
- Nē! Dīvaini, neko nesaprotu. Zahi bija pavisam apjucis. Nedaudz atguvies, viņš nokomandēja: Atlikt! Augšā dosies divi vīri. Izlūkos. Jāredz, kas tur ir noticis.
Gaidīšana bija mokoša tiem, kas palika lejā. Toties kāpējiem, sasniedzot mērķi, pavērās aina, kādu viņi nebija gaidījuši. Uz klints bluķa, kas vēl nesen noslēdza izeju, sēdēja Bens, malkodams ūdeni no pudeles. Blakus saldā miegā gulēja apsardzes vīrs. Pamodināts viņš apjucis virināja acis un neko jēdzīgu paskaidrot nevarēja. Atcerējās tikai to, ka atlidojis helikopters. Un viss.
Zēnu uzmanīgi nogādāja lejā un ievietoja ātrās palīdzības mašīnā. Viens no strādniekiem, kurš bija nesis zēnu lejā, piegāja pie Zahi un kaut ko klusi stāstīja, pieliecies pie pašas auss. Zahi klausījās, un viņa sejas izteiksme mainījās no dziļas neizpratnes līdz neticībai.
- Nevar būt! Tas vienkārši nevar būt! Zahi skaļi iekliedzās.
Strādnieks apvainojies pagāja malā.
- Kas noticis? ievaicājās tēvs, kurš visu laiku, turēdams dēla roku, bija uzmanīgi sekojis notiekošajam.
- Ak, nekas īpašs! Vietējie ļaudis vienmēr izdomā visādas pasakas. Iedomājies tikai: viņš man mēģina iestāstīt, ka ejas, pa kuru izlīda zēns, vairs nav. Vēl trakāk viņš mēģina iestāstīt, ka tur redzamas akmens kušanas pēdas. Izkausēts akmens. Kāda fantāzija! Dīvaini gan. Tik tiešām kā puika tika ārā pa tik šauru spraugu? Neko nesaprotu! Zahi izskatījās pavisam samulsis.
- Un galvenais, Zahi, piebilda tēvs, kāpdams ātrās palīdzības mašīnā, kurā gulošajam Benam blakus jau sēdēja opaps, kam pieder dīvainais helikopters un kas bija šie cilvēki melnā? Domāju, ka apsardzes vīrs runā tīru patiesību.
- Labi, labi, Zahi samierinoši atbildēja. Mēģināšu par visu tikt skaidrībā. Ja kaut ko noskaidrošu, došu ziņu. Tagad galvenais ir zēna veselība. Slimnīcā visi ir brīdināti. Jūs gaida. Tā ir laba slimnīca. Brauciet uzmanīgi, jo ceļš nav no tiem labākajiem. Pēdējais teikums bija adresēts šoferim.
Ceļš tiešām bija grambu grambām, tomēr Bens gulēja dziļā miegā. Pārcilvēcisko piepūli un sasprindzinājumu bija nomainījis pilnīgs atslābums. Brīdi pa brīdim zēns pavēra acis, it kā pārliecinādamies, ka atrodas drošībā starp tuviem un mīļiem cilvēkiem.
- Ko tu domā par Zahi stāstīto? klusi ierunājās opaps, redzēdams, ka Bens atkal aizver acis.
- Tas viss ir ļoti dīvaini. Ļoti. Melnais helikopters, brīnumainā izkļūšana no šaurās ejas. Kas bija šie cilvēki? Un, ja apsardzes vīrs tiešām nefantazē, kā lai izskaidro akmens kušanu, dziļo sarga miegu un īslaicīgo atmiņas zudumu? Tik daudz jautājumu, uz kuriem nav atbildes.
- Mums ir vērtīgs liecinieks, kurš ieviesīs skaidrību. Opaps pamāja ar galvu uz gulošā zēna pusi.
Bena tēvs neatbildēja. Viņš kaut ko uzmanīgi vēroja mašīnas sacelto putekļu mākonī.
- Tā vien šķiet, ka par liecinieku interesējamies ne tikai mēs…
Nelielā attālumā no ātrās palīdzības mašīnas tai sekoja nezin no kurienes uzradies melns limuzīns. Tad, kad riteņu saceltās smilšu vērpetes bija mazākas, varēja redzēt, ka auto sēž divi vīri, tērpušies melnā uzvalkā. Melnais auto brauca ļoti līgani, it kā peldētu virs ceļa grambām.
- Man tas sāk nepatikt, brīdi vērojis neparasto ainu, ierunājās opaps. Ko gan piramīdā ir pamanījis mūsu zēns, ja viņam pievērsta tāda uzmanība?
- Cerams, ka šiem padomā nav nekas ļauns.
- Nedomāju vis. Izdarīt ko sliktu viņiem bija pietiekami laika un iespēju tur, piramīdā.
- Kāpēc šie mums seko? Kas tiem padomā?
- Jāpamodina Bens un jāiztaujā par visu notikušo. Mēs taču gluži neko nezinām ne to, kā viņš pazuda, ne to, kā nokļuva ejā, un galvenais ko viņš ir redzējis, sprieda opaps.
Sākumā Bens stāstīja lēni, it kā mēģinātu atcerēties notikumu secību, bet tad, atguvies no miega, runāja ātrāk, pat steigdamies.
- Man piezagās no muguras un iegrūda bedrē; nu, tajā, kas ir pie Anubisa statujas…
- Pagaidi, pagaidi! Kāda bedre? Tur nav bedres, tēvs mēģināja iebilst.
- Ir! Bens palika pie sava. Ir bedre. Tā atvērās lēnām, un to pavadīja rūkoņa: it kā grieztos liels dzirnakmens.
- Rotējošs akmens, lūk, kas! saprata opaps.