- Tātad iekritu bedrē. Patiesībā tā gan bija nevis bedre, bet tāda pati telpa kā augšējā, Bens turpināja. Tur atradās visi trīs no arheologu izrakumiem aizgājušie strādnieki.
- Ko viņi tur darīja? Opaps nesaprata.
- Neko nedarīja, jo bija miruši. Nogalināti. Tas bija briesmīgi!
- Ak šausmas! Nabaga bērns! Kas tev jāpiedzīvo!
- Viņiem visiem bija… Nē, es nevaru… Bens sakrampēja rokas, lai savaldītos. Vārdu sakot, galvas vietā viņiem bija uzliktas Anubisa maskas. Es sāku meklēt izeju un atradu eju, kurā varēju iespraukties, tad sāku līst uz augšu.
Bens stāstīja un stāstīja, ik pa brīdim pielikdams pie lūpām ūdens pudeli. Tēvs bija apsēdies blakus un mierinādams glāstīja zēna matus. Opaps ielūkojās mašīnas aizmugures lodziņā. Melnais limuzīns neatlaidīgi sekoja.
Kad Bens savā stāstā nonāca līdz augštelpai ar dīvaino akmens plāksni, tēvs Benu pārtrauca.
- Labi, Ben! To, ko sapņoji, pastāstīsi vēlāk. Tagad…
Benam acīs saskrēja asaras. Tēt, es nesapņoju,
noteikti ne! Nē un vēlreiz nē! Tas tiešām notika! Tā bija! Dīvaini un reizē nedaudz baisi. Bens palika nelokāms.
- Labi, labi, tēvs piekāpās, kaut nebija noticējis dēla stāstam. Kā tu tiki ārā no ejas?
- Tā beidzās ar milzīgu klints bluķi. Apakšā bija tikai neliela sprauga, kurā varēju iebāzt roku. Tur gan es redzēju sapni… Opaps pateica priekšā, ka vajagot dot kādu signālu, lai mani atrastu.
- Nu un vēlāk? Kā tu tiki ārā? tēvs kļuva nepacietīgs.
- Savādi. Bens uz brīdi aizdomājās. Savādi, es lāgā neatceros. Tāda kā migla acu priekšā, un tad jau sēžu uz bluķa malas un dzeru ūdeni. Cik tas bija garšīgs!
- Guli, Ben, un atpūties! Visas briesmas ir garām, mēs visi esam kopā, un tas ir galvenais.
Ceļš bija kļuvis līdzenāks. Arī putekļu bija mazāk. Mašīna tuvojās pilsētai. Opaps atskatījās. Melnais limuzīns nebija redzams.
Opaps sēdēja ērtā krēslā slimnīcas vestibilā. Gods kam gods, Zahi visu bija noorganizējis teicami. Pie slimnīcas viņus gaidīja ārstu brigāde, kura uzreiz ņēma Benu savā aprūpē. Bija sagatavota atsevišķa palāta ar visu nepieciešamo. Pārliecinājies, ka briesmas dēlam nedraud, tēvs atvadījies devās uz galvaspilsētu, kur notika zinātnieku kongress. Opaps vēl palika slimnīcā, kaut arī īstas vajadzības pēc tā nebija. Tomēr mazdēla tuvumā viņš pats jutās labāk; pārdzīvotais bija atstājis iespaidu arī uz vecā vīra veselību.
Tagad, sēdēdams slimnīcas priekštelpā, viņš vēl un vēl atmiņā pārcilāja mazdēla stāstīto. Tas bija tik neparasti!
Pēkšņi viņš atskārta, ka nav viens. Blakus sēdēja ārsta virsvalkā tērpies pusmūža vīrietis. Viņš uzsmaidīja un ierunājās savādā balsī; varēja saprast, ka viņš nav šejienietis.
Pieaicinājuši ārzemju speciālistu saprata opaps. Zahi gan ir malacis!
Kā nolasījis vecā vīra domas, ierunājās arī svešais:
- Jūsu mazdēlam nekas nekaiš. Viņš ir pilnīgi vesels. Apbrīnojami stabila nervu sistēma! Pēc tādiem pārdzīvojumiem. Varens puika, īsts vīrietis!
- Paldies par rūpēm un labiem vārdiem, nomurmināja opaps, īsti nezinādams, ko atbildēt.
- Sakiet, svešais turpināja, cieši lūkodamies vecā vīra sejā, vai brauciena laikā runājāt ar mazdēlu? Ko viņš stāstīja? Ko viņš bija redzējis?
No ciešā skatiena juzdamies neērti, opaps nezin kādēļ atbildēja noliedzoši.
- Neko. Viņš bija pārāk novārdzis un gandrīz visu ceļu gulēja.
- Tas ir labi, pat ļoti labi, nopriecājās svešinieks.
- Tad mans uzdevums ir vienkāršāks. Liekas informācijas izdzēšanas procedūras man nekad nav patikušas.
- Liekas informācijas? nesaprata opaps. Vai tā ir jauna ārstniecības metode?
- Jā, jā. Sarunas biedrs pēkšņi samulsa. Tā ir visjaunākā metode, palīdz tikt galā ar stresu pēc smagiem pārbaudījumiem. Sakiet, vai tiešām mazdēls nepaguva neko izstāstīt?
Vecais vīrs noliedzoši papurināja galvu. Blakussēdētājs nav ārsts, noteikti ne. Un kāpēc tāda interese par informāciju, ko mazdēls varbūt ir paguvis pastāstīt? Ko nozīmē informācijas dzēšana? Viņš ciešāk ielūkojās sarunas biedrā. Baltais virsvalks vēl ne par ko neliecināja. Arī viņš tādu bija uzvilcis, iedams pie mazdēla. Svešinieka kustības nedaudz stūrainas, it kā mehāniskas. Tādu seju ir desmitiem tūkstošu laužu. Melna kaklasaite, zem baltā virsvalka nevainojami tīrs, melns uzvalks. Melns uzvalks, melns uzvalks… Deniņos sāka pulsēt asinis. Vai tiešām? Ko darīt? Izlikties, ka noticējis, vai riskēt un pavaicāt?
- Jūs neesat ārsts. Vecais vīrs cieši lūkojās sarunas biedram acīs. Kas jūs esat? Jūs bijāt piramīdas augšgalā un izglābāt manu mazdēlu. Bet kā?
Uzrunātais nešķita pārsteigts par jautājumu krusu, drīzāk gan uzjautrināts.
- Cik jūs abi esat līdzīgi! Opaps un mazdēls. Droši vien arī jūsu dēls ir tāds pats tiešs un vientiesīgs. Žēl, ka neesmu ar viņu pazīstams.
- Kas jūs esat? Kā jums izdevās no šaurās ejas izvilkt manu mazdēlu? Kāda tehnoloģija ir jūsu rīcībā?
- Par jums un jūsu mazdēlu zinu daudz vairāk, nekā jums šķiet. Kāpēc to zinu par to vēlāk. Piramīda glabā noslēpumu. Vēl nav pienācis laiks cilvēcei to uzzināt. Un tik drīz nepienāks. Dažādi ierobežojumi Zemei tuvākajā laikā netiks atcelti. Tikai tā var cerēt, ka ļaunums no jūsu planētas nenonāks izplatījumā.
Ahā! nodomāja vecais vīrs. Planēta Zeme. Tātad viņš ir sūtnis no…
- Uzraugs. Tikai uzraugs, pareizāk sakot novērotājs ar ierobežotām pilnvarām rīkoties atbilstoši situācijai. To arī paveicu, ne bez zināma lepnuma atbildēja blakussēdētājs.
Mums ir tik daudz laba, skaista, vienreizīga. Tik daudz ir sasniegts kultūrā, mākslā, nemaz nerunājot par zinātni un tehniku. Esam sākuši apgūt kosmosu. Protams, Visums ir bezgalīgs, un es nešaubos, ka kaut kur citur saprātīgas būtnes ir attīstījušās daudz vairāk, tikušas daudz tālāk.
- Saprātīgas būtnes, zinātne, māksla… Skaisti un pareizi. Tikai par kādu cenu? Progresu jūs panākat galvenokārt ar dabas resursu nežēlīgu izmantošanu. Esat aizmirsuši senu indiāņu gudrību: zemi esat nevis mantojuši no senčiem, bet aizņēmušies no bērniem. Cik gudri vārdi!
Sarunas biedrs pēkšņi apklusa, it kā nokaunējies par pārāk dedzīgo un emocionālo runu. Paskatījās uz veco vīru un negaidot pasmaidīja.
- Neskumstiet! Šobrīd galvenais ir tas, ka jūsu mazdēls ir pilnīgi vesels. Atgriezieties savā skaistajā zemē un dzīvojiet laimīgi!
Cilvēks piecēlās, novilka balto virsvalku un pagriezās promiešanai. Kaut ko atcerējies, viņš atskatījās.
- Jā, gandrīz aizmirsu. Nododiet sveicienus savam dēlam! Viņš redz daudz tālāk nekā vina laikabiedri.
Viņš skatās pagātnē un redz nākotni. Tas ir pareizais ceļš. Viss, kas kādreiz būs, reiz jau ir bijis.
Dīvainais cilvēks brīdi vilcinājās, it kā minstinādamies, tad pagriezās un… izzuda. Bet pirms tam opaps izdzirdēja:
- Hrum, hrum…
Sasodīts! Nu protams!
Palātā vecais vīrs gandrīz vairs nepazina mazdēlu. Novārguša, bāla un nervoza zēna vietā viņu sagaidīja smaidošs, pašpārliecināts puika sārtiem vaigiem. Izmaiņas bija tik uzkrītošas, ka opaps brīdi stāvēja durvīs, domādams, ka sajaucis palātas.
- Opap! Mīļo opap! Urā, esmu vesels! Esmu pilnīgi vesels un gribu braukt uz mājām! Negribu vairs piramīdas, un tuksnesis man ir noriebies. Cita lieta mūsu jūra un priedēm apaugušās kāpas. Gribu mājās.