- Nu, nu, varoni, ne tik strauji! Vēl pirms pāris stundām biji visai vārgs.
- Man ir labs ārsts. Nekad neuzminēsi Hrumhrums! Jā, jā, viņš ir atgriezies!
- Zinu, zinu. Es ar viņu gandrīz stundu sarunājos. Tepat gaitenī.
- Hrumhrums tagad ir pavisam citā robotu kategorijā. Un tas viss, pateicoties tev, opap. Mēs atdevām viņam kristālu.
- Labi, labi. Tu par Hrumhrumu runā kā par dzīvu cilvēku, bet viņš taču ir robots. Saproti robots! Cik augsti attīstītai ir jābūt tai civilizācijai, kura prot tādu radīt! Mums jābūt uzmanīgiem.
- Kāpēc? Viņi taču mani izglāba, Bens nesaprata.
- Manuprāt, tā bija laimīga sagadīšanās: Hrumhrums ieraudzīja, ka esi nokļuvis nelaimē. Ja tavā vietā būtu cits zēns… Es nezinu. Šoreiz tā bija pateicība par kristālu, šo dārgo relikviju.
Iezvanījās mobilais telefons. Zvanīja dēls. Viņš un Zahi bija vēlreiz atgriezušies piramīdā, lai mēģinātu noskaidrot pēdējo dienu notikumus, noslēpumaino Bena pazušanu un dīvaino izglābšanos. Telpā, pēc Bena stāstītā Anubisa skulptūras pakājē, kurā bija atvērusies bedre, kur zēns tika iegrūsts kāds bija krietni darbojies. Visur bija redzamas akmens kušanas pēdas. Ja arī kādreiz te bija atradies rotējošs akmens, kas atvēra eju uz apakšējo telpu, tad tagad tas bija zudis.
Opaps domīgi lūkojās uz mazdēlu, kurš garšīgi notiesāja kārtējo cepumu.
- Saki, Ben, ko neparastu un dīvainu tu redzēji tur, lejā? Mēģini atcerēties visu pēc kārtas! Tas ir ļoti svarīgi.
Bens uz brīdi pārstāja ēst un aizdomājās.
- Nekas sevišķs tur nebija. Nūjā, līķi lejā tas gan bija briesmīgi. Bija ļoti karsts, gribējās dzert, sāpēja rokas un ceļgali. Bija izmisums, jo nevarēju tikt ārā no ejas.
- Kā tu tomēr tiki ārā? Pamēģini atcerēties! opaps skubināja.
Bena sejā parādījās patiesas ciešanas.
- Nezinu, opap, tiešām nezinu. Pats to nesaprotu. Acīmredzot man palīdzēja Hrumhrums. Bet kāpēc neko neatceros?
- Labij par to pietiks. Mašīnā tu stāstīji, ka telpā, kur tiki iegrūsts, uz paaugstinājuma stāvēja dīvains sarkofāgs.
- Sarkofāgs? Bens patiesi brīnījās. Paaugstinājums tur bija, bet uz tā nekas neatradās. Ja būtu bijis sarkofāgs, es taču to redzētu. Vai ne, opap?
Manīdams, ka zēns sāk uztraukties, opaps nolēma sarunu izbeigt.
- Saki, opap, vai es viņu uzvarēju?
- Ko? Opaps nesaprata.
- Nu, Anubisu taču! Vai es uzvarēju nejauko pazemes valdnieku?
- Uzvarēji, Ben, uzvarēji! Par to nav šaubu. Mēs visi ar tevi ļoti lepojamies.
- Arī Hrumhrums?
- Noteikti. Hrumhrums lepojas, ka uz Zemes viņš pazīst tik drosmīgu zēnu.
* * *
Zelta rudens kavējās atstāt piejūras pilsētiņu. Vecais vīrs stāvēja pie sava dzīvokļa loga, no kura pavērās skats uz mazās upītes līčiem. Baznīcas krusts torņa smailē laiku pa laikam uzšķīla zeltainas dzirkstis, it kā gribētu sacensties ar dabas krāšņumu. Spēcīgais vējš bija pierimis, bet sabangotā jūra atgādināja par sevi ar ritmisku šņākoņu.
Skaisti! Skaista zeme, tik tiešām skaista! Kāpēc jābrauc meklēt skaistumu nezin kur?
Upes straume nesa vairākas tukšas plastmasas pudeles. Uz pretējās mājas svaigi krāsotās sienas kā kauna traips rēgojās neglīts, kroplīgs grafīti [7] ķēpājums. Pa ielu braucošo mašīnu radītie gaisa virpuļi ik pa brīdim uzsvieda gaisā daudzkrāsainus plastmasas maisiņus.
Garastāvoklis sabojājās. Vecais vīrs apsēdās pie datora galdiņa. -
- Skaista, bet nesakopta zeme… Kas to teicis? Sasodīts! Taisnība Hrumhrumam, taisnība šim… uzraugam. Neprotam mēs dzīvot, neprotam kopt savu zemi.
Pēkšņi vecais vīrs iesmējās. Un tomēr… Viņam bija izdevies piemānīt Hrumhrumu, kurš bija pārliecināts, ka, izdzēšot no mazdēla atmiņas atsevišķas ainas, ir izdevies saglabāt piramīdas noslēpumus. Bet viņš to zināja! Dēla un viņa domubiedru hipotēze par piramīdām kā tālo kosmisko sakaru antenām ir pamatota. Apstiprinājums ir Bena piedzīvojumi piramīdā.
- Nu ko! nopūtās vecais vīrs. Mans uzdevums ir uzrakstīt par notikušo. Kurš ticēs, kurš ne tas jau ir katra lasītāja ziņā.
Brīdi padomājis, opaps uzlika pirkstus uz datora taustiņiem un uzrakstīja pirmo jaunā stāsta teikumu:
Visuvarenā Saules dieva Ra dzīvinošie stari apspīdēja lielā valdnieka Hufu kapeņu smaili, bet piramīdas pakāje vēl grima dziļā krēslā…
Veco dzirnavu noslēpums
Pavasaris atvadījās ar baltām pieneņu pūkām, kas vairs īsti neiederējās vasaras ziedu pārpilnībā. Gaiss smaržoja pēc vītušas zāles un kalmju saknēm. Saule nebija paguvusi nožāvēt pēdējos rasas pilienus, un meitenes basās kājas aplipa ar notrauktām ziedlapiņām un ziedputekšņiem.
Betija teciņus vien skrēja no kalna lejup, klusi dungodama pazīstamu melodiju.
- Uzmini, Ben, ko es dabūju ciema veikaliņā! Nekad neuzminēsi! Un steigšus pati atbildēja: Vai vari iedomāties tur bija Sāras Braitmenas koncerta ieraksts!
Brālis rezervēti uztvēra māsas sajūsmu. Un tajā, protams, ir tava mīļākā dziesma "Laiks teikt ardievas". Bet tas, ka es tevi te gaidu jau pusstundu, tev neko nenozīmē! Mēs taču gribējām braukt uz vecajām dzirnavām.
- Labi, labi, nestrīdēsimies! Pagūsim arī uz dzirnavām! Betija bija miermīlīgi noskaņota.
Saruna notika upmalā. Brālis sēdēja nelielā laiviņā un ar airi centās to noturēt pēc iespējas tuvāk krastam, lai māsa varētu iekāpt laivā. Betija bija pierunājusi Benu vispirms pairties pret straumi, lai ieskrietu ciema veikaliņā, un tikai pēc tam doties uz vecajām dzirnavām. Tās šovasar bija iecienītākā rotaļu vieta.
Upe meta slaidu līkumu. Vienā pusē atradās pagasta centrs ar veikalu, otrā vecās dzirnavas; pareizāk sakot, tas, kas no tām palicis pāri pēc divu makšķernieku nakšņošanas un ugunskuru kurināšanas pārāk tuvu izkaltušajam lubiņu jumtam. Tepat, aiz pavasaros pārplūstošas pļavas, atradās opapa bērnības mājas.
Māsa ērti iekārtojās laivas pakaļgalā un nebeidza vien sajūsmināties par veiksmīgo pirkumu. Nenocietusies viņa ielika disku pleijerā, uzlika austiņas un ļāvās mūzikas valdzinājumam. Brālis lēnām īrās pa straumi. Upe pati nesa vieglo laiviņu. Vietām laivas dibens aizķēra smilšu sēkļus, dzelmē noslēpumaini vīdēja neskaidras ēnas.
Priekšā šalca neliels ūdenskritums, aiz kura upes lejtece nebija saskatāma. Pa kreisi vīdēja alkšņu jaunaudze, kurai viducī varēja nojaust iedobi, kas bija cilvēka roku radīta.
- Ben, ko opaps stāstīja par savu bērnības draugu, dzirnavnieka dēlu, kurš te noslīcis? Te taču tik sekls ūdens… .
- Ne jau visur ir sekls. Turklāt toreiz upe bija ūdeņiem daudz bagātāka. Starp citu, opaps nekad nav teicis, ka Edmunds, tā sauca viņa bērnības draugu, ir noslīcis. Viņu neatrada. Viņš vienkārši pazuda!
- Tas nav iespējams! Betija nepadevās.
- Ļauni cilvēki bija arī toreiz. Varbūt viņu nolaupīja. Varbūt viņš tiešām noslīka un straume viņu aiznesa pārāk tālu. Ņem vērā, ka bija pēckara laiks. Meži un lauki bija pilni ar ieročiem, nesprāgušiem lādiņiem un mīnām; varēja notikt nelaimes gadījums. Nu… viņš varēja iekrist laika lamatās vai nokļūt tā dēvētajā kurmja alā citā laikā…
- Atkal tu fantazē!
- Tā nav fantāzija, bet ir nopietnu zinātnieku pētījums vai vismaz pieņēmums.
- Beidz! Pareizi omamma saka par tevi un opapu salasījušies visādus fantastiskus stāstiņus, kurus avīzēs drukā, lai piesaistītu lasītājus. Tagad jūs visur redzat citplanētiešus un atrodat laika tuneļus. Paskatieties apkārt: nav nekā tāda! Nu, labi, labi, Betija piekāpās. Esam klāt. Vari meklēt savus laika tuneļus.