- Ja atļauts vaicāt, kāda vieta un kāds amats? -
Betija ar savu jautājumu aizsteidzās brālim priekšā.
- Seit ir kosmiskās navigācijas stacija, un es esmu kosmiskās bākas uzraugs.
- Oo! abiem bērniem neviļus izlauzās izbrīna sauciens. Tātad šeit ir augsti attīstīta tehnoloģija!
- Šeit daudz kas ir, bet arī daudz kā nav no tās pasaules, pie kuras piederat jūs. Un to nevar atsvērt pat ne kosmiskā tehnoloģija. Kad mans audžutēvs bija pavisam vecs, varēju viņu aizvietot. To atzina arī komisija, kas apstiprināja mani par kosmiskās bākas uzraugu.
- Sakiet, lūdzu: jūs teicāt, ka esat pabijuši tur… Kāpēc to darījāt?
- Es pacietīgi sagaidīju tādu reizi, un tāda diena pienāca. Ar strauji pukstošu sirdi pa atvērtās ejas kāpnēm devos uz leju; toreiz domāju, ka uz mājām. Nokāpu pa kāpnēm un nokļuvu pazīstamajā tunelī. Tas bija slapjš pēc nesenajiem pavasara plūdiem. Laipodams starp ūdens lāmām, uzmanīgi tuvojos dzirnavām, labi saprazdams, kādu pārsteigumu mana pēkšņā parādīšanās sagādās tuviniekiem. Mājas pagalmā ieraudzīju kravas automašīnu, ap kuru rosījās karavīri. Kā jau kara laika bērns, es biju mācīts bez sevišķas vajadzības karavīriem netuvoties, tādēļ apgāju lielo dzirnavu ēku no otras puses un pa atvērtu logu iekļuvu viesistabā. Tur vienā stūrī bija novietotas mīļās, melnās klavieres. Piegāju pie tām un, paņēmis rokās nošu burtnīcu, sāku to šķirstīt. Durvis uz blakusistabu bija puspievērtas, un es ieraudzīju māti.
Nedaudz tālāk stāvēja tēvs ar nezin kāpēc paceltām rokām. Tikai pēc tam pamanīju divus zaldātus ar revolvera maksti pie jostas. Nākamajā brīdī māte pagriezās pret mani, viņas seja šausmās un izbrīnā pārmainījās, tad viņa lēnām noslīga uz grīdas, laikam zaudēja samaņu. Tajā mirklī mani ieraudzīja tēvs.
Dēliņ, tu esi dzīvs, sadzirdēju tēva balsi. Tad viņš iekliedzās skaļi un pavēloši: Bēdz! Dēliņ, bēdz! Glābies!
Aiz pievērtajām durvīm abi zaldāti mani vēl nebija ieraudzījuši, un es metos prom izlēcu pa logu. Ripodams lejā pa nogāzi uz upes pusi, izdzirdēju smagus soļus un svešā valodā pavēli apstāties. Bet es jau biju upes tunelī un domāju tikai par vienu: vai mani gaida kāpnes un brīvība vai akmens siena un gūsts. Kāpnes bija. Šķita, ka tās ietinušās vēl lielākā miglā. Es burtiski uzlidoju pa tām un pēc mirkļa atrados vecajā kapličā. Tad, kad atskatījos, aiz manis bija akmens siena. Tikai tad atjēdzos, ka man rokā joprojām ir nošu burtnīca pēdējais sveiciens no tēva mājām. Es biju brīvs. Un tikai daudz, daudz vēlāk sapratu, ka baiso gūstu nomainījis cits vēl nežēlīgāks.
* * *
Vecais vīrs un bērni trijatā atkal sēdēja pie galda, un vīrs grasījās novietot galda vidū vakar redzēto kristālu. Naktī bērni bija gulējuši mierīgi. Tiesa gan, Bens reiz bija pamodies no neskaidrām skaņām, kas nāca no blakusistabas, kur gulēja sirmais vīrs. Klusiņām piecēlies, Bens bija gājis pie pievērtajām durvīm un ieraudzījis veco vīru. Pielicis ausi pavisam tuvu Betijas atskaņotājam, viņš klausījās mūziku; pār vaigiem ritēja asaras. Bens nolēma to nevienam nestāstīt.
- Visos laikos ir bijis tā: pienāk brīdist kad cilvēks, pacēlis acis pret zvaigžņotajām debesīm, uzdod pašus svarīgākos jautājumus. Kas es esmu? Kas ir bezgalība, un, visbeidzot, vai Visumā ir vēl citas saprātīgas būtnes? Cilvēks jūtas vientuļš, sirmgalvis prātoja.
- Kaut kas līdzīgs notiek arī pie mums uz Zemes, iestarpināja Bens, zinātnieki sūta kosmosā radiosignālus, zondes ar vēstījumiem no Zemes civilizācijas, cerot, ka kāda tāla, radniecīga civilizācija to izdzirdēs un atbildēs.
- Lūk, lūk, tieši tā rīkojās arī pie mums. Zinātne savā būtībā ir un tai jābūt humānai un jākalpo cilvēces labklājībai tāds bija mūsu civilizācijas zinātnieku pieņēmums, kad viņi sūtīja signālus tālajā kosmosā. Viņi nemeloja. Zinātne tiešām bija kalpojusi cilvēkam, rezultātā bija sasniegts visai augsts dzīves līmenis. Uz mūsu planētas nebija ieroču, bijām pratuši izvairīties no postošiem kariem. No šodienas viedokļa raugoties, mēs bijām kā bērni, kuri vēl nav iepazinuši ļaunumu.
- Kas notika? nepacietīgi iestarpināja Betija.
- Kas notika? pārvaicāja stāstītājs. Notika tas, uz ko bija cerējuši tikai drosmīgākie: Visums atsaucās.
- Kolosāli! nenocietās Bens.
- Ak vai! Uz mūsu humāno aicinājumu atsaucās… Te stāstītājs nedaudz saminstinājās. Es to saucu par absolūto ļaunumu. Izrādījās, ka arī tādam ir vieta Visumā. Mēs bijām kā bērni, kuri, rotaļādamies mežmalā, aicina no meža iznākt pasaku laumiņas un rūķīšus, bet to vietā ierodas vilks.
Iestājās ilgstošs klusums. Bērni bija satriekti no dzirdētā.
Stāstītājs turpināja:
- Kādu dienu saziņas līdzekļi paziņoja, ka mūsu planētai tuvojas kosmosa kuģu vienība. Gribējām to sagaidīt ar godu un tā tālāk… Sagaidījām. īsā laika sprīdī no brīvas tautas bijām kļuvuši par vergiem, lielākā dala no mums tika iznīcināta.
- Kāpēc? Jūs taču nepretojāties, gluži otrādi izrādījāt prieku par viesu ierašanos.
- Atbraucēji pēc izskata nebija tādi kā mēs cilvēki. Tie bija neliela auguma, smagos skafandros tērpti radījumi, kuriem ar mums bija attāla līdzība: divas rokas, divas kājas, pilnīgi apaļa galva bez ausīm un ar nelielu izcilnīti deguna vietā. Apaļās galvas lejasdaļā atradās mute bez zobiem ar raga plāksnītēm zobu vietā. Rag-
veida viela klāja arī iebrucēju pilnīgi kailo galvu, plecus un gurnus, radot attālu līdzību ar… ar zauriem, varbūt pūķiem. Viņi uzskatīja, ka šejienieši ir atpalikuši vismaz par piecdesmit tūkstošiem gadu. Viņiem nebija zobu, jo viņi nelietoja cietu barību, viņiem nebija attīstīta ožas orgāna, jo, pēc viņu ieskata, tas vajadzīgs mežoņiem, lai vieglāk saostu un notvertu medījumu. Viņu acīm bija divkārši plakstiņi, piemēroti dzīvei viņu dzimtās planētas piesārņotajā atmosfērā. Un visbeidzot, kā jau teicu, viņiem nebija ausu, un tas mums izvērtās par vislielāko traģēdiju. Ierašanās brīdī mūsu naivie un labsirdīgie ļaudis atnācējus sagaidīja ar dziesmām un orķestri. Tāpēc pret viņiem
tika vērsti mums nepazīstami ieroči, kas tos vienā mirklī pārvērta par pelniem. Vienā mirklī… Tikko vēl spēlēja orķestris, bet, lūk, zemē mētājas mūzikas instrumenti; cilvēku vairs nav.
- Drausmīgi!
- Jā, drausmīgi. Izrādījās, ka šādu rīcību izraisījušas atnācēju fizioloģiskās īpatnības. Atrofēti dzirdes orgāni saklausīja tikai zemas frekvences skaņas. Pārējās savukārt radīja nelāgu jutoņu, kas visbiežāk beidzās ar īslaicīgu komai līdzīgu stāvokli, ko viņi uztvēra kā agresiju. Savā starpā tie visbiežāk sazinājās telepātiski. Viņi piespieda klusēt arī mūs. Tika aizliegtas dziesmas, mūzika un viss pārējais. Šo pakļauto zemi viņi sauc par Absolūtā Klusuma Impēriju un ar to lepojās. Viņi bija atraduši jaunu dzīves telpu. Evolūcija ar viņu rasi daudzu tūkstošu gadu attīstības gaitā bija izspēlējusi ļaunu joku. Viņu fiziskie ķermeņi bija stipri vien nepiemēroti ilgstošiem kosmiskiem ceļojumiem. Kosmoss jau vispār nav draudzīgs cilvēkam, kā arī jebkuram cilvēkveidīgam radījumam. Te nu viņiem lieti noderēja zemākās rases lieliskie fiziskie dotumi, un viņi nekautrējās tos izmantot.