Prom, ātri prom! Mums ir pavisam maz laika. Skrienam!
Saķēris abus bērnus pie rokas, viņš metās pāri laukumam uz mazo līkloču ieliņu pusi. Liktenis bija devis iespēju, un to vajadzēja izmantot.
Atskatījies pār plecu, Bens paguva ievērot, ka skūtgalvis joprojām ir noliecies pār atskaņotāju un klanās dziesmas ritmā, bet zilganie augumi, kuri bija locījušies sāpēs, pamazām atjēdzās un cilāja apaļās galvas, tā vēl vairāk līdzinādamies milzīgiem, ziliem tārpiem.
Aizelsušies viņi ieskrēja baznīcā. Vecais vīrs smagi elpoja un turēja roku uz sirds.
-Aizverietdurvis… aizslēdziet, aizbultējiet… ātri! viņš runāja aprauti, starp sēcošiem elpas vilcieniem.
Bens visu izdarīja nekavējoties.
- Šķiet, esam drošībā. Tie tārpveida radījumi taču neredzēja, ka mēs ieskrienam baznīcā! ierunājās māsa, mēģinādama saglaust izspūrušos matus.
- Nedomāju vis. Vecais vīrs bija nedaudz atguvies. Jūs nepazīstat šejieniešus. Viņi parādīs ceļu, pa kuru aizskrēja bēgļi. Aiz bailēm par savu dzīvību. Aiz verdziskas padevības. Te dzīvo ceļos nospiesta tauta. Darīsim tā! viņš turpināja. Jūs tūlīt dosieties uz kapliču. Eja atvērsies pēc minūtēm piecpadsmit. Aizbultējiet durvis no iekšpuses un gaidiet. Jums izdosies. Kas tad tas?
Ārpusē bija dzirdams savāds troksnis, kas pieņēmās spēkā.
Vīrs piegāja pie mazā, aizrestotā lodziņa un novaidējās:
- Ak, nē, viņi ir klāt!
Laukums baznīcas priekšā bija pilns ar cilvēkiem. Apaļgalvji jau bija pie baznīcas, bet vietējie iedzīvotāji turējās savrup un gaidīja, kas notiks. Baznīcas durvis sāka rībēt no sitieniem. Troksnis ārpusē pieauga. Situācija bija bezcerīga.
- Ak, ja mums būtu jelkādi ieroči, iesaucās Bens.
- Es tiem parādītu!
- Ieroči, ieroči, automātiski atkārtoja vecais vīrs.
- Malacis, manu zēn! Mums ir ierocis! Un vēl kāds! Klausieties uzmanīgi! Vai atceraties baznīcas mazās durtiņas? Tās ved tieši uz veco kapliču. Atlikušas desmit, nē, vienpadsmit minūtes. Esiet gatavi! Kad būs pienācis laiks, es sākšu spēlēt ērģeles. Skaļi! Forte! Fortissimo![9] Apaļgalvji būs īslaicīgā komā, un, kad sasniegsiet kapliču, eja būs atvērusies un jūs būsiet glābti. Aprēķini mani nekad nav pievīluši.
- Tēvoci, bet jūs? abi bērni vienlaikus iesaucās. Vecais vīrs skumji pasmaidīja. Es?v Tu, meitiņ,
man atnesi brīnišķīgu dāvanu: šķiet, dziesmu sauc "Laiks teikt ardievas". Tagad ātri prom! Pagaidiet!
Se, ņemiet! Noglabājiet labi, lai skrienot neizkrīt. Tie ir trīs kristāli: pirmajā ir stāsts, ko jums stāstīju, otrajā mana vēstule jūsu opapam, trešajā mans pētījums par laika tuneļiem. Laiks teikt ardievas.
Vecais vīrs īsu brīdi noskatījās aizejošajos, tad, pārmetis viņiem platu krusta zīmi, sāka kāpt augšup, kur jau gaidīja viņa pēdējais ierocis ērģeles.
Brālis un māsa signālu gaidīja pie mazajām durvīm, kā bija teikts. Viņus kratīja drebuļi. Kad atskanēja pirmie varenie ērģeļu akordi, viņi uzmanīgi pavēra durvis. Tieši pie kājām konvulsijās locījās zils ķermenis ar lielu, apaļu galvu. Riebumā pārkāpuši tam pāri, bērni metās skriet. Ar acu kaktiņiem viņi redzēja arī daudzus citus melni zilganus ķermeņus konvulsijās. No tiem briesmas nedraudēja. Vismaz šobrīd ne. Bērni skrēja, cik jaudāja. Aiz muguras dārdēja un vaimanāja ērģeles. Priekšā kapličas durvis bija vaļā. Māsa brīdinoši iesaucās:
- Ben, uzmanies!
Ieslīpi lieliem lēcieniem tuvojās pazīstamais skūtgalvis ar nogrieztajām ausīm un pastulbo sejas izteiksmi. Bens saprata, ka vajātājs aizšķērsos ceļu, un, uzkliedzis māsai, lai viņa turpina bēgt, izmisis apstājās; tad, pacēlis smagu akmeni, spalgā, zēniskā balsī pavēlēja:
- Stāvi! Vergs! Nodevējs! Tu nodod savu tautu! Un no visa spēka meta akmeni tā virzienā.
Skūtgalvis tiešām apstājās, un akmens trāpīja viņa ceļgalam. Ievaidējies viņš saķēra rokās ievainoto vietu un pakrita zālē. Bet to apturēja zēna drosme un nežēlīgie vārdi, kādus viņš dzirdēja pirmoreiz. Mazā atelpas brīža pietika, lai Bens tūlīt aiz māsas iedrāztos kapličā un aizcirstu durvis. Pieskrējuši pie aizrestotā loga, viņi palūkojās ārā. Tas, ko bērni ieraudzīja, atgādināja šausmu filmu. Ērģeles turpināja skanēt. Lielākā daļa tārpveida ķermeņu nekustīgi gulēja baznīcas piekājē, daži bija atjēgušies un rosījās ap kaut kādu mehānismu. Pēc brīža no tā izšāvās šķidruma strūkla, atsitās pret baznīcas sienu, uzliesmoja. Skatītāju pūlī atskanēja kliedzieni un vaimanas. Uz zilgano ķermeņu pusi aizlidoja daži akmeņi.
- Ak Dievs, Ben! Viņi dedzina baznīcu!
Ērģeles turpināja spēlēt. Tās raidīja pret debesīm
skaņas, kuras plosīja apaļgalvju ausis un vietējo iedzīvotāju sirdis. Ērģeles aicināja, ērģeles draudēja, ērģeles lūdzās un gavilēja. Ērģeles skanēja.
- Ben, skaties!
Aiz muguras akmens siena lēnām izgaisa vieglā dūmakā; aiz tās, tāpat dūmakā tītas, parādījās kāpnes, kuras veda lejup.
- Laiks teikt ardievas, nočukstēja Bens.
Bērni raudāja. Kāpnes bija ceļš uz brīvību.
* * *
- Tagad gan es ar jums izrēķināšos kā pavārs ar kartupeli, un nekādas cilvēktiesības nepalīdzēs!
Opapa balss bija rotaļīgi barga, un bērni labprāt piebalsoja:
- Nomizosi?
Tomēr opaps turpināja nopietni:
- Nu kā tā var! Omamma pagatavo tik gardas pusdienas, bet jūs!…
- Pusdienas? Opap, kāda šodien diena? Bens ievaicājās un iekoda mēlē.
- Ohoho! Saulē esi pārkarsis, vai? Kāda bija no rīta, tāda ir arī vakarā! Vai tad mēdz būt arī citādi?
- Mēdz gan, opapiņ, mēdz gan, Betija nopietni iebilda un metās opapam ap kaklu, caur asarām runādama:
- Opapiņ, mīļais, kā mēs tevi mīlam! Mīļais, mīļais opapiņ! Un omammu arī. Kur viņa ir? Arī viņu gribu samīļot. Loti, loti!
Laika nobīde, nodomāja Bens. Paldies Dievam, ka tikai par nepilnām divām diennaktīm! Laika starpība varēja būt arī divi mēneši vai divi gadi. Vai vēl ļaunāk vairāki gadsimti. Nē, pietiek! Šaubīgos caurumos viņš vairs nelīdīs, lai tur vai kas!
Opaps vēroja bērnus: viņi nebija tādi kā allaž. Pārspīlētā jautrība un mīļums kaut ko slēpa.
Parunāsim vakarā! viņš noteica pēc iespējas bargāk. Esat pagalam izlaidušies.
* *
Sienas pulkstenis nosita divas reizes. Visa māja gulēja. Vienīgi vecais vīrs domīgs sēdēja pie garā saimes galda. Bērnu stāstīto varētu uztvert kā pasaciņas, kā saules dūriena sekas, kā halucinācijas, bet trīs nelielie kristāli acu priekšā līdzīgus pieņēmumus nepieļāva. Šādas tehnoloģijas uz Zemes nebija. Vismaz šobrīd ne. Tātad tie ir nākuši no… Prātā var sajukt! Jā, viņam patīk lasīt zinātniskas un arī mazāk zinātniskas grāmatas un rakstus, atklājumus un hipotēzes. Bet ka no vecu dzirnavu drupām var nokļūt citā izplatījumā vai velns zina kur… Laika tunelis, kurmja ala vai kā to sauc. Tas ir par traku! Vai tiešām taisnība, ka dažbrīd Visums sakrokojas kā loga aizkars; ja krokām izdur cauri adatu, var pārvarēt laika attālumu. Kosmiskā mērogā attālums tiešām kļūst kosmisks. Viņu sāka kratīt baiļu drudzis, iedomājoties, kas varēja notikt ar bērniem.