Uz galda gulēja trīs kristāli. Pirmā kristāla ierakstu viņš bija noklausījies kopā ar bērniem, kuri to kaismīgi papildināja. Otrais projicēja uz sienas sarežģītas formulas un aprēķinus. Tos vajadzēs parādīt dēlam; kā nekā tomēr zinātņu doktors. Atlika pēdējais kristāls, un, smagi nopūties, viņš to satvēra saujā.
Sveiks, mans tālais bēmdbai dienu draugs Es daudz dotu,, lai tedzētu Tavu, apjukum.u Jā, jā! Bērni runā taisnību Tavi mazbērni ir pelnījuši daudz uzslavu,. Tie, šķ;eršļii, ko viņiem, nācāis pātvatēĶ būtā, pa Apejam tētēm pieaugušajam. l/atbūt bērni vieglāk, uztvert, tā, ko- Mii, lielie,, iaumm pa/i pā/idabttlar? Lai kā am, būtā, viņi iztū/tēļa. Tāpat kā im, ien daudz kxr nācāi iztunēt mm.
Tagad mdi IķjJt deiMtdeM — nē, nevii k/Iomētui, bēt pa/iiekto. Ja fizikā tēv bijulaA labai keiaMJei, tad vcabūt atmin, ka vieni pmek Vv attālumi, ko gaiimai itāti naihtien gada, laikā. Fantāīfika, vai ne,? Tavi mazbērni vimā Kāviem lo fadāītiku, pātvēttā teaMātē, m Tev a/i tā nākii&i hameMmtlei. N&tāj i/uļiui pāitājc ba/igi pa/c, ia&ādātājām, blēņām! Cik, atcMoi, anL Tu, bēmbā btuddķēji pat dažādām, nebūlanām, ku/cai cttl jm ien būtu, aizmiMūli.
Kāp ēc, Tev Hoiūtū, b hiUtālu,? Eļ gtibu,, lai Tu, uztūkti itaitā pasi manu, dēlu. Pasi cdJņjemto' dēlu,. Va/ibūt būtu, labāk, ja mani tdteiz dzuuiavāi būtu, noķēmii un kopā at vemldem iziūtījuļi uz sCibūuju. Th/h mēļa, ka ei izbēglu, un bulu, būt/l. Mam, dēlu, nolaupīja ļauni cilvēki. £obtīd viņi kalpo ļaunumam.
- Uzraksti, uzraksti… opaps purpināja, stāvēdams uz mājas lieveņa un lūkodamies naksnīgajās debesīs.
Protams, viņš uzrakstīs. Tas ir viņa pienākums pret mirušo bērnības draugu, kurš upurējās, lai glābtu viņa mazbērnus. Ar mazbērnu acīm vectēvs redzēja liesmojošo baznīcu un dzirdēja pēdējos ērģeļu akordus. Ar tām draugs stājās pretī ļaunumam. Ar mūziku. Ar dziesmu.
- Zinu, kā es nosaukšu savu stāstu: dziesmas ceļš. Jā, tieši tā: DZIESMAS CEĻŠ. Mana tauta dzied pie bērna šūpuļa. Arī uz barikādēm. Kāpēc gan lai tagad būtu citādi?
- Kur šobrīd ir Komandors ar zvaigžņu kuģi? Kāds viņam dots uzdevums? Ko viņš atnesīs Zemei? Vai Komandors un viņa biedri spēs noiet no varmācīgi uzspiestā ceļa?
Zvaigznes klusēja.
..
Dziesmas ceļš
Es esmu TI zvaigžņu kuģa "Orions" Kapteinis. Ko nozīmē TI? Tālā izlūkošana, protams! Tālās izlūkošanas zvaigžņu kuģis. Un es esmu tā Kapteinis. Jā, jā, tieši tā Kapteinis ar lielo burtu. Vēl te ir Enerģētiķis, Navigators un Etnogrāfs. Visi vārdi ir rakstāmi ar lielo sākumburtu, un mēs esam lieliska komanda. Mēs cits citu uzrunājam šajos vārdos un jūtamies lieliski. Vienīgi Etnogrāfs ir izņēmums. Visi zina, ka ir Dans Vinds, un visai bieži mēs viņu uzrunājam tikai vārdā. Tāpēc, ka Dans ir tik sabiedrisks. Katrā kolektīvā ir kāds cilvēks, kolektīva dvēsele, un Dans ir tieši tāds.
Par visu vairāk es mīlu skaidrību. Man nepatīk neziņa un dažādi minējumi. Neziņa un šaubas slēpj sevī draudus. Un tādā ekspedīcijā kā mūsējā jebkura neskaidrība var būt liktenīga, tādēļ nav pieļaujama.
Mūsu ceļa mērķa planētas radari mūs atklāja un aptaustīja jau tad, kad atradāmies gandrīz viena gaismas gada attālumā no šīs planētas. Tātad tikšanās ja tāda notiks būs unikālākā, kopš Zemes zvaigžņu kuģi sāka apgūt tālo kosmosu. Tātad būs iespēja tikties ar augsti attīstītu civilizāciju, daudz attīstītāku nekā mūsējā. Ilgi pirms tam, kad mūsu zvaigžņu kuģis iegāja planētas orbītā, bijām daudz ko noskaidrojuši. Kaitināja klajā neuzticēšanās un skrupulozā kuģa pārbaude ar svešādiem stariem. Ar tiem varot atklāt ieročus, ja tādi būtu. Protams, mums tādu nebija, un attieksme pret mums mainījās un kļuva draudzīga. Man atmiņā iespiedušies divi atgadījumi. Pirmais saistīts ar Etnogrāfu. Izkāpis no desanta kapsulas, viņš pēkšņi saminstinājās un, pacēlis uz augšu abas rokas, nedaudz aizsmakušā, kā mums šķita, balsī teica mulsinošu frāzi:
Cik savādi pazīstams gaiss! Viņš dziļi ieelpoja. Tik pazīstams: liekas, ka tādu jau esmu elpojis. Tikai tas bija sen… ļoti, ļoti sen…
Sagaidītāji viņu uzņēma ar gavilēm, kuras ilgi negribēja rimties, tā ka man ar sagatavoto svinīgo uzrunu nācās krietni vien pagaidīt. Vēlāk gan vienojāmies, ka tāda uzmanība Danam tika veltīta galvenokārt auguma dēļ: divi simti astoņi centimetri, ar kuriem viņš tā lepojās, te izrādījās stipri vien vidējs rādītājs. īsta milžu un… dziedātāju tauta! Dzied te visur un jebkurā vietā. Pūlis dziedāja arī, mūs sagaidot. Vairākas reizes dzirdējām… Zemes dziesmas, Zemes melodijas. Tik tiešām tās bija Zemes melodijas. Kā tās šeit nokļuvušas? Kas tās atnesis caur desmitiem gaismas gadu? Kā varēja rasties vienādi ritmi?
Iespaidu bija daudz. Atskaišu lentes, kas tiks atšifrētas uz Zemes, atainos daļu no tiem. Ciparu un burtu kombinācijas pārvērtīsies vēl neredzētos mehānismos, brīnumainās celtnēs, jaunos materiālos un ķīmiskos savienojumos. Tad mūsu planēta dažos desmitos gadu noies ceļu, kas tai bija paredzēts gadsimtiem.
Saskarsmē ar svešu civilizāciju mainās kuģa komandas pienākumi. Tagad mēs galvenokārt esam diplomāti, sūtņi, kuri pārstāv Zemes iedzīvotājus. Tas uzliek pienākumu, tā ir liela atbildība. Tikšanās reizēs vairījos uzdot galveno jautājumu: no kurienes šeit desmitiem gaismas gadu attālumā no Zemes uzradušās mūsu dziesmas? Kas tās atnesis? Kādēļ?
Beidzot tāda iespēja radās. Todien mūsu komanda staigāja pa Vēstures muzeja zālēm. Zem grandiozās celtnes kupola ir apkopota vienuviet šīs civilizācijas vēsture: sākot ar akmens darbarīkiem un beidzot ar transgalaktiskiem zvaigžņu kuģiem.
Uzdodu jautājumu mūsu pavadonim vecam, sirmam muzeja darbiniekam.
Gaidīju šo jautājumu, viņš atbildēja pēc ieilguša klusuma brīža. Mēs visi to gaidījām. Tā ir mūsu vēsture, mūsu pagātne un tagadne. Sākšu ar mūsdienām. Jau esat ievērojuši, kāda vieta šeit ir mūzikai, dziesmām. Kādreiz tā visa nebija. Mūsu planēta bija mēma. Jūs jau zināt, ka mūsu planētu pirms vairākiem gadsimtiem pakļāva sveša, nežēlīga rase. Tas notika apmēram tajā laikā, kad savukārt jūsu planētu plosīja starpvalstu kari. Tie, kas uzbruka mūsu planētai, bija daudz attīstītāki par mums, nicināja mūs kā zemāku un nepilnvērtīgāku rasi. Viņi sazinājās telepātiski, necieta nekādus skaņu viļņus, necieta mūziku. Fizioloģiski nepanesa to visu, jo atšķirīgās ausu atveres, to klausoties, sāpēja. Tad viņi krita komā* un varēja pat nomirt.
- Neticami… Es neizturēju.
- Un tomēr tā ir patiesība. Lielā Klusuma Impērija, kā iebrucēji to lepni nodēvēja, tika radīta uz simtiem tūkstošu nevainīgu upuru kauliem. Upuru vienīgā vaina bija tā, ka viņi vēlējās dziedāt, klausīties dziesmas, skumt un priecāties kopā ar mūziku. Un viņi sāka mums atņemt bērnus.
- Bērnus? Kādēļ?
- Iebrucēju fiziskais ķermenis slikti pacieta starpplanētu ceļojumus. Viņi bija tam nepiemēroti, ja tā var teikt. Viņi meklēja un arī atrada civilizāciju, kas tam piemērota un ko var piespiest kalpot šim mērķim. Tie bijām mēs. Viņi ģimenēm atņēma īpaši atlasītus bērnus, izdzēšot bērnības atmiņas. Bērni speciālos internātos auga par karavīriem, saltiem un nežēlīgiem tieši tādiem, kādi bija vajadzīgi paverdzinātājiem. Viņi kļuva par zvaigžņu kuģu pilotiem, kuri nešauboties pildīja jebkuru pavēlnieka uzdevumu. Tuvā un pēc tam arī tālā kosmosa kolonizācija atsākās ar jaunu spēku.