Ļauni, līdz nepazīšanai pārveidoti cilvēki devās starpplanētu ekspedīcijās un no turienes atveda liecības par tukšām, dīvainām pilsētām, kuru ielās vējš dzenā pelēkus putekļus. Sīs pilsētas tika apstarotas ar speciāliem stariem, kas iznīcina visu dzīvo. Paverdzinātāju civilizācija bija ieguvusi jaunu dzīves telpu citas planētas.
. Stāstītājs uz brīdi apklusa. Klusējām arī mēs, jo bijām satriekti. Sirmais stāstnieks pavēstīja pavisam citu stāstu. Es to ierakstīju kristālā un tagad bez jebkādām izmaiņām vai izskaistinājumiem atkārtoju jums. Lūk, tas!
- Pārtrauksim šo bezjēdzīgo strīdu! Komandora balss, kā vienmēr auksta un valdonīga, lika apklust.
Ovālajā, ar blāvi zaļu gaismu pielietajā telpā iestājās nogaidošs klusums. Komandors saviebās.
- Pārtrauksim šo bezjēdzīgo strīdu, viņš atkārtoja. Tas ne par mata tiesu mūs netuvina mērķim.
Juzdams mugurā caururbjošus skatienus, Komandors pagriezās pret caurspīdīgo sienu. Jā, pat no augstuma šī zilā planēta bija skaista. Ietinusies zaļganzilā oreolā, tā lēni griezās, ik pa brīdim mākoņu spraugās rādīdama zaļas kontinentu aprises.
Ideāla planēta! Ideāla jauna dzimtene viņa civilizācijai. Viņš rūgti pasmaidīja. Viņa civilizācijai? Viņi bija vergu tauta. Viņu planēta bija inkubators, kur ar nežēlīgām metodēm ražoja tādus kosmosa teroristus kā viņš un viņa komanda. Viņš bija kalps. Tāpat kā pieci pārējie. Visi bija izglītoti, drosmīgi, mērķtiecīgi un uzticīgi saviem pavēlniekiem. Un tomēr kaut kas darīja viņu nemierīgu, traucēja bez sirdsapziņas pārmetumiem pildīt nežēlīgos uzdevumus. Aizvien biežāk viņu mocīja sajūta, ka krūtīs gruzd un pietiks ar vienu dzirksteli, lai viss uzliesmotu. Komandors nojauta, ka līdzīgas šaubas moka arī komandas biedrus, it sevišķi brīžos, kad jāpieņem izšķirīgi lēmumi.
Komandors ar acīm uzmeklēja tālo zvaigzni. Cik laipni tā raugās uz viņu caur gaismas gadiem! Tālā dzimtene, kurā arī nebija miera.
Kad Komandors atkal pagriezās pret komandas biedriem, viņa seja bija mierīga un salta kā vienmēr.
- Ko tu teiksi? Runā! Viņš pamāja Enerģētiķim, kuram šī uzruna bija gaidīta.
- Sīs planētas enerģētiskā attīstība ir zināma. Salīdzinājumā ar mums tā atrodas uz visai zema attīstības līmeņa. Sīs planētas vēsture ir vieni vienīgi kari.
Grūti atrast otru tik agresīvu civilizāciju. Seit ceļ, lai sagrautu, dzemdē bērnus, lai no viņiem izaudzinātu karavīrus, rada mākslas darbus, lai pēc tam tos iznīcinātu. Zinātnes atklājumi kalpo agresijai, iznīcībai. Mūsu pienākums ir…
- …palīdzēt viņiem šajā darbā. Palīdzēt nosist, vai tā tu gribēji teikt?
Komandors pacēla roku, pārtraukdams strīdu.
- Rīt būs lēmums. Katrs dodieties uz savu vietu!
Pēc brīža galvenajā postenī palika tikai divi Komandors un Etnogrāfs. Komandors biedru uzrunāja, slēpdams nepatiku.
- Vai uz tevi neattiecas mans rīkojums?
- Šoreiz atļaušos to nepildīt, Komandor. Tam ir nopietns iemesls.
- Kāds? Runājiet! Komandora balsī bija apjukums.
- Vai jums ir zināms, Komandor, lēnām, vārdus meklējot, ierunājās Etnogrāfs, ka šīs planētas iedzīvotāji priekos un bēdās lieto… Mm, kā lai to pasaka mūsu valodā, nu, viņi dzied, spēlē dažādus instrumentus, izvilina no tiem dažādas skaņas. Vai jums tas ir zināms?
- Protams, jūs pats par to stāstījāt. Es nesaprotu jūsu jautājuma mērķi, Etnogrāf. Labi, ka mēs un mūsu senči paaudžu paaudzēs neesam indēti ar šīm te… dziesmām, dejām un mūziku.
Komandors šo tirādi noskaitīja vienā elpas vilcienā tā bērns skaita labi iemācītu dzejolīti.
- Ir priekšlikums, Komandor.
- Kāds?
- Dosimies lejup pie viņiem!
- Lejup? Tagad? Kādēļ? Sāds ierosinājums pat Komandoram bija nācis pārāk negaidīti. Jūs šaubāties par manu, Komandora lēmumu?
- Nekad neesmu šaubījies. Tikai gribu, lai jūs pats par to būtu pārliecināts. Līdz šim esat uzticējies tikai automātiem. Vai pietiks drosmes uzticēties pašam sev?
Komandors samulsa. Etnogrāfa izturēšanās viņu biedēja. No klusākā ekipāžas locekļa viņš pēkšņi bija pārvērties par cilvēku, kurš gatavs aizstāvēt savu viedokli, Tas bija bīstami viņa, ekspedīcijas vadītāja, autoritātei un sarežģīja uzdevuma izpildi.
Un Komandors piekrita Etnogrāfa priekšlikumam, tomēr paturēja prātā, ka Etnogrāfu vajadzētu atstāt uz šīs planētas, kuras dziesmas tā satraukušas viņa iztēli. Atstāt pavisam, lai neviens cits no komandas locekļiem vairs neatkārtotu Etnogrāfa brīvdomību. Komandoram tādas tiesības ir, un viņš nekavēsies tās izmantot, ja radīsies nepieciešamība.
* * *
- Vai tiešām šejienieši ikdienā valkā tik neērtu apģērbu? Tas viscaur spiež un grauž.
- Man neizdevās dabūt lielāku, Etnogrāfs atbildēja ar uzspēlētu kautrību.
- Ko? Tā tik vēl trūka!
- Ejam, ejam, uz mums skatās! Un nekādā ziņā nejauši nenospiediet pogu uz antigravitācijas jostas.
Nokļūsiet neērtā situācijā. Šejienieši neprot lidot.
Viņi gāja pa senas pilsētas līkloču ielām, klātām ar tēstiem akmeņiem. Komandoram bija ne mazums jānopūlas, lai noturētu līdzsvaru uz neierastā ielu seguma. Pretimnācēji ar neslēptu ziņkāri viņus uzlūkoja droši vien auguma dēļ. Viņi abi bija vismaz galvas tiesu garāki par tiem. Etnogrāfs soļoja brīvi un nepiespiesti. Pamazām arī Komandors iejutās. Viņš ar ziņkāri ielūkojās pretimnākošo cilvēku sejās.
Brīžiem Komandoram šķita, ka viņš atrodas uz savas planētas kādā no pilsētām, kas atgādina muzeju. Tik daudz līdzību!
Mazs puišelis, dzīdamies pakaļ bumbai, iedrāzās ar galvu Komandoram ceļgalos. Viņš pacēla samulsušo zēnu uz rokām, pāris reižu pameta gaisā, tā ka puikam aizrāvās elpa, un saudzīgi nolaida uz zemes. Apkārtējie smaidīja.
Ideāla planēta! Komandoram prātā atkal uzplaiksnīja doma.
Iznīcība? Bet kur garantija, ka šie ļaudis paši neatradīs izeju no savām problēmām? Vai viņam, Komandoram, ir tiesības uzņemties atbildību par veselas planētas likteni?
Komandors pievēra acis un redzēja ar q stariem apstarotu planētu. Nekas nav mainījies. Pilsēta arvien vēl savā vietā, zaļo koki, no namu sienām pretī lūkojas bareljefos veidotas sejas un teiksmaini zvēri. Vīnstīgas klusi un uzticīgi pieglaudušās vēsam marmora kolonnu pulējumam. Bet pāri visam: klusums, baiss un satricinošs. Vējš pa apklusušām ielām dzenā pelēkus pelnus: tas ir viss, kas palicis pāri no cilvēkiem. Komandors iet pa izmirušajām ielām, un zābaki noput ar šiem pelniem. Viņš, Komandors, kas devis jaunu dzimteni tiem, kuri viņu atsūtīja uz šo galaktikas nostūri. Apaļgalvju tūkstošgadu civilizācija turpinās attīstīties zem svešas saules, uz citas, mirušas civilizācijas pelniem. Šīs pašas pilsētas centrā stāvēs Komandora monuments. Tāda ir tradīcija. Un reiz kāds viņa pēctecis atkal atradīs mierīgu, zilu planētu un pavērsīs nāvējošo q staru plūsmu uz to.
Komandors nemanīja, ka viņš un Etnogrāfs bija iznākuši nelielā laukumā. Tieši pretī slējās milzīga ēka, celta no sarkaniem akmeņiem, ar graciozi izliektām logu ailām. Zemē iegrimusi, tā spītīgi slēja mākoņos torņa smaili. Cilvēki plūda uz plaši atvērtajām durvīm. Etnogrāfs un Komandors viņiem sekoja.
Iekšā bija patīkami vēss. Vienkārši soli, ar grīdsegām noklāti celiņi klusināja soļus. Komandors ar izbrīnu vēroja dīvainos zīmējumus uz sienām, griestiem un pat logiem. Varenās kolonnas, kas balstīja griestus, bija izraibinātas ar bareljefiem, pretī stingi lūkojās marmora skulptūras. Sienu gleznojumi attēloja bērnus ar spārniem, bārdainus vīrus ar dīvaini sastingušām sejām un sievietes brīvi krītošos apģērbos.