- Šī celtne ir celta ļoti, ļoti sen. Agrāk tā kalpoja kulta rituāliem, Komandoram pie auss skaidroja Etnogrāfs.
- Bet tagad?
Atbildes vietā Etnogrāfs pielika pirkstu pie lūpām. Ļaužu čalas pamazām norima. Cilvēki kaut ko gaidīja.
Klusa, dūcoša skaņa pamazām kļuva stiprāka, auga, pletās, tai pievienojās otra, trešā, līdz vesels skaņu virpulis, uzlidojis līdz augstākajām velvēm, nogūla pār klusējošo zāli.
Komandors sēdēja nekustīgi. Savā dzīvē viņš bija dzirdējis tikai raķešu dzinēju pērkonveida dārdus, robotu kluso šņākoņu un skaitļotāju sprakšķus.
Komandors sēdēja nekustīgi, un skaņas viņu šūpoja augšā un lejā. Viņš šeit bija un vienlaikus arī nebija, viņš lidinājās līdz ar mūziku un aicināja: "Celies! Lido! Tu redzi, cik skaisti ir šūpoties mūzikas ritmā, atbrīvoties no visa, kas tevi nomāc, kas sāp…"
Skaņas noplaka, kļuva klusākas un dūcošākas. Uz paaugstinājuma parādījās meitene. Plats, balts apģērbs dzirkstīja spuldžu gaismā. Gari mati viļņiem krita pār gracioziem pleciem.
Meitene dziedāja. Spēcīga, sidrabaina balss skanēja pāri telpai. Komandors juta trīsas, tās durstīja ar ledainām adatām.
Par ko viņa dzied? viņš ar pūlēm izrunāja vārdus.
Etnogrāfs klusēdams pasniedza viņam bezkrāsainu kristālinu.
Portatīvā tulkošanas ierīce ļāva Komandoram saprast dziesmas vārdus. Tie bija vienkārši, savirknēti atskaņās. Komandoram tā bija pirmā dzirdētā dzeja mūžā, pirmais dzejas un mūzikas valdzinājums.
Meitene dziedāja. Dziesma stāstīja par zilām debesīm, sauli, putnu dziesmām. Tas bija apliecinājums mīlestībai, kas ir lielāka nekā cilvēka dzīve un nekad nebeidzas.
Izejot no zāles, Komandors sacīja Etnogrāfam:
- Atgriezies kapsulā un gaidi mani tur! Būšu pēc trim stundām.
Etnogrāfs gribēja ko vaicāt, bet, ieraudzījis Komandora samulsušo seju, neko neteica.
Nakts tina laukumu un visu pilsētu siltā, mīkstā tumsā, tikai laternas izrāva no nakts rokām gaismas apļus, kuros dejoja zaļās koku ēnas.
Komandors apsēdās uz sola. Viņu no visām pusēm apņēma tumsa. Nakts bija klusa un zvaigžņota. Pavērsis seju augšup, viņš meklēja savu zvaigzni. Tā nebija redzama. Komandors pašūpoja galvu. Cik dīvains liktenis ir viņa zvaigznei dzīvot bez dziesmām, bez mūzikas!
Komandors sasprindzināja dzirdi. No tālienes atskanēja dziesma. Tā saplūda ar biezo nakts tumsu un ietina viņu savā ritmā. Vārdi, kurus viņš saklausīja, uzdzirkstīja pāri kā zvaigznes.
- … klausos tavu soļu taktī… dziedāja zema un samtaina vīrieša balss.
Viņa zvaigznei kāds ir atņēmis dziesmas. Kādēļ? Kādreiz taču dziedāja arī uz viņa planētas. Vai dziesma traucē dzīvot? Traucē radīt? Pavisam nesen arī viņš tā bija domājis. Un tikai tagad viņš saprata, ka tās bijušas svešas domas. Uzspiestas. Iedvestas, ka tas tiešām ir tā, nevis citādi. No kurienes gan viņš un miljoniem līdzīgu ļaužu varēja uzzināt, cik dzīvinošs spēks slēpjas dziesmā?
…nevar atsaukt senās dziesmas.
Vīrieša balsij pievienojās dzidra meitenes balss. Dziesmas vārdi, tāli un nesaprotami, aicināja kaut kur, viesa savādu nemieru un modināja ilgas. Pēc kā?
Tagad viņš saprata, kā viņam trūcis visus garos ceļojuma gadus, kad cilvēks fiziski pagurst bezgalīgajā, melnajā un aukstajā tukšumā aiz kuģa borta. Eh, ja viņiem tādā ceļā būtu dota līdzi dziesma…
… tikai nemiers krūtis briest…
Komandors pazina viņu pēc baltā tērpa un kastaņbrūnajiem matiem. Sažņaudzis rokā Etnogrāfa doto kristālu, Komandors ar strauji pukstošu sirdi devās pretim meitenei un no tumsas uzreiz nokļuva spilgtā gaismas aplī.
Muzeja pavadonis negaidot apklusa. Brīdi vērojis mūs piemiegtām, smejošām acīm, viņš pēkšņi teica:
- Mans stāsts tūlīt būs galā. Jutāmies nedaudz vīlušies.
- Kā tad tā! Komandors taču…
- Un Etnogrāfs? Kas notika ar viņu?
- Kas notika ar šo planētu?
- Kas notika ar Zemi? vienkārši pavaicāja Etnogrāfs, pauzdams mūsu kopējos minējumus.
- Nekas nenotika, jo citādi manis nebūtu šeit.
Samulsuši apklusām.
- Tagad mums jāturpina muzeja apskate jo vairāk tāpēc, ka vienā no muzeja zālēm varēsiet izlasīt Komandora vēstuli. Turklāt es ļoti gribētu, lai jūs apskatītu divas gleznas.
Piebilde par gleznām mums šķita mazsvarīga.
- Vēstuli?
- Vai tad viņš neatgriezās?
- Vai viņš palika uz Zemes?
- Palika, tikai ne tajā vakarā. Etnogrāfs viņu sagaidīja, un viņi veiksmīgi sasniedza zvaigžņu kuģi. Komandors vēsi atvadījās no Etnogrāfa un tūlīt ieslēdzās savā kajītē. Tur viņš atvēra atvilktni un izņēma no tās aploksni, uz kuras bija rakstīts: Komandoram personiski.
Mazliet vilcinādamies, Komandors atvēra aploksni. Uz baltās lapas bija pavisam nedaudz vārdu:
Jebkurā situācijā Komandoram ir aizliegts personiski apmeklēt izvēlēto planētu.
- Līdz mūsdienām, stāstītājs turpināja, visā pilnībā nav nonākusi turpmāko notikumu secība. Ir zināms, ka nākamajā dienā Komandors sasauca apspriedi. Pēdējo. Kā viņš pārliecināja savus biedrus? Tas nav zināms, tomēr visi apmeklēja Zemi, klausījās dziesmas un nemanot klusiņām sāka piebalsot. Zvaigžņu kuģa komanda arvien vairāk pārliecinājās, ka tas, ko viņiem pavēl darīt, ir noziegums: meklēt jaunu dzīvesvietu tur, kur jau pastāv civilizācija vienalga, kādā attīstības pakāpē. Pēc diviem uz Zemes pavadītiem mēnešiem komanda gatavojās startēt atpakaļceļam. Kuģa kravas tilpnēs atradās dārgākā krava, kādu viņi jebkad bija veduši, tūkstošiem kristālu ar ierakstītām Zemes melodijām.
Kad pienāca starta brīdis, Komandora nebija pie vadības pults. Viņa nebija arī kajītē. Viņa nebija nekur. Trūka arī desanta gondolas [10] un Komandora antigravitācijas jostas. Vēlāk komanda atrada viņa vēstuli. Pēc divām stundām zvaigžņu kuģis startēja bez sava Komandora.
Lidojums noritēja bez starpgadījumiem: kuģis nokļuva orbitālā stacijā. Viss bija kā parasti. Un tomēr nebija.
Pēc neilga laika no orbitālās stacijas uz dzimto planētu sāka startēt noslēpumaini lidaparāti. Uz planētas kļuva nemierīgi. Tūkstošiem kristālu, ko turēja tūkstošiem plaukstu un tādā veidā tos baroja ar savām biostrāvām, dziedāja brīnišķīgās, tālās Zemes balsīs.
Tad, kad tie, kam bija vara, beidzot saprata, kas vainojams notiekošajā, rīkojās tā, kā bija pieradusi rīkoties visur un vienmēr. Lāzera stars, virzīts no Zemes, iznīcināja orbitālo staciju un zvaigžņu kuģi.
Tomēr bija jau par vēlu. Dziesma bija sākusi uzvaras gājienu pa dzimto planētu.
Pirmā glezna atainoja degošu baznīcu. Ieskatoties rūpīgāk, baznīcas liesmu apņemtais tornis atgādināja ērģeļu stābules, bet liesmu mēles veidoja veca vīra seju ar plīvojošiem matiem un bārdu. Mulsināja gleznas apakšējā kreisajā stūrī iezīmētie divu bēgošu bērnu silueti. Muzeja pavadonis skaidroja, ka te varbūt atainoti notikumi, kas saistīti ar daudziem tā sauktajiem dziesmu nemieriem, un sirreālistiski gleznotajam vecajam vīram ir bijis pavisam reāls prototips, kurš sadedzināts, spēlējot ērģeles; varenās skaņas nogalinājušas daudzus zilādainos apaļgalvjus.