Partorgs pamanīja arī ko citu: šejienieši bija individuālisti un šajā ziņā pilnīgs pretstats viņa tautiešiem. Latvijā kaimiņu attiecības bija pavēsas, brīžiem skaudība ņēma virsroku. Tas atviegloja viņa darbu. Veikli iepinot sarunā kādu vārdu par kaimiņu, varēja itin viegli uzzināt ko tādu, ko citkārt neizdibināsi nemūžam. Dažs aiz skaudības, dažs, lai pielabinātos jaunajai varai, sarunāja šo to lieku, kas partorgam tomēr noderēja.
Arī šī reize nebija izņēmums. Tā dēvētais kapsētas spoks viņam jau sen nedeva mieru. Kopš nacionālo partizānu vienību sagraušanas tuvējā apkārtnē viss bija mierīgi. Posteņi un slēpņi tvarstīja nelielas cīnītāju grupiņas vai bēgļus, kuri mēģināja nokļūt tuvāk jūrai, lai veiksmes gadījumā nokļūtu Zviedrijā. To partorgs saprata. Jebkurš karotājs pat bezcerīgā situācijā dara visu, lai izglābtos. Pļāpas par došanos pretī ienaidnieka ložmetējam ir tikai pasakas un propaganda. Apdomīgums un veselais saprāts pašu ne vienreiz vien pasargājis no bojāejas.
Partorgam bija paradums ar nolietoto gaziku [2] apbraukāt pagasta robežu. Taču, ja viņš bija nodomājis nokļūt attālākajā nostūrī, kas robežojās ar lielu meža masīvu, kur joprojām bija nemierīgi, vienmēr ņēma līdzi kādu zēnu. Bērni ir bērni, katrs priecājās par iespēju pavizināties. Arī partorgs bija apmierināts. Viņš paļāvās uz to, ka mežabrāļi nešaus uz mašīnu, kurā atrodas bērns. Un nešāva arī. Mežs klusēja noslēpumaini un draudīgi. Mežs klusēja nicinoši: frontiniek, frontiniek! Kopš kura laika tu slēpies aiz baltgalvja zēna muguras? Par ko tev medaļas un ordeni? Gļēvulis, nevis frontinieks!
Kapsētas spoks iecirtīgi grozījās kapsētas un baznīcas drupu tuvumā. Baumas par viņu apauga ar raibu raibiem sīkumiem. Partorgs nolēma rīkoties. Tas droši vien ir kāds vietējais iedzīvotājs, kuram te ir dzimtās mājas; visticamāk, leģionārs no Kurzemes
cietoksnī kapitulējušās latviešu divīzijas. Taču pagaidām tas neapstiprinājās.
Palīdzēja gadījums. Vēlu vakarā iedams caur kapsētu, viņš aiz kapa pieminekļa pamanīja sainīti. Tā izrādījās maize un piena pudele. Spokam tā nebūtu vajadzīga, cilvēkam gan. Tuvumā nebija ērtas slēptuves, tādēļ partorgs iekārtojās aiz paliela krusta, kas gan atradās patālu no iespējamās spoka parādīšanās vietas. Apkaunojošā kārtā partorgs iesnaudās, un ar to pietika, lai ēdiena sainītis pazustu. Pēdas liecināja, ka spoks ir tuvojies vietai, kur slēpās partorgs, brīdi stāvējis un tad devies prom. Partorgs bija nikns, jutās apkaunots un pazemots. Tomēr uzradās cieņa pret šo nezināmo pretinieku, kurš neizmantoja viņa bezpalīdzīgo stāvokli, bet kā īsts vīrs deva iespēju tikties godīgā cīņā. Partorgs saprata, ka tā būs nopietna, ka pretinieks ir gudrs, varbūt pat pieredzējušāks par viņu.
Pagāja nedēļa, tad otra, bet nekas nemainījās. Brīžiem šķita, ka spoks ir pazudis, taču frontinieka nojauta brīdināja par pretējo.
Kādā pilnmēness naktī partorgs ierīkoja slēpni netālu no barona kapličas. Tad viņš ieraudzīja spoku. Liela auguma vīru vācu armijas formas tērpā. Varbūt mēnesgaisma bija mānīga, jo šķita, ka tā ir melna. Mēnesnīcā novizēja sudrabots uzplecis. Vai tiešām virsnieks? Tas tik būtu ķēriens, ja izdotos sagūstīt! Partorgs lēnām pacēla automātu un noņēma drošinātāju. Klikšķis klusajā naktī noskanēja neparasti skaļi.
Turpmākais notika vienlaikus; partorgs nospieda automāta gaili, cilvēks pie pieminekļa strauji sakustējās un nokrita pieminekļa aizsegā. Partorgs piecēlās un, turpinādams šaut, metās uz priekšu. Taču aiz pieminekļa neviena nebija. Tas ir neiespējami, viņš nevarēja kļūdīties! Viņš bija tēmējis kājās. Lai pats nekļūtu par mērķi, partorgs strauji pieplaka zemei. Roka sajuta ko lipīgu tās bija asinis. Nu protams, viņš bija trāpījis! Pieplacis zemei, viņš sāka uzmanīgi virzīties uz priekšu, sekodams asiņu pēdām. Tās aizveda līdz vecajai kapličai. Pussagrauta, bez logiem un durvīm tā stāvēja nepilnu desmit metru attālumā no baznīcas drupām. Partorgs uzmanīgi ielūkojās iekšā. Kapliča bija tukša. Neizpratnē paskatījies apkārt, viņš ieraudzīja nobīdītu grīdas plāksni, apakšā melnoja caurums. Azarta pārņemts, viņš ieslēdza kabatas lukturīti un gribēja līst pazemē, bet saprāts ņēma virsroku. Nu to viņš nedarīs! Apsēdies kapličas stūrī, viņš nolēma nogaidīt. Spriežot pēc asiņu sliedes, tas tur lejā ilgi neizturēs. Un tad, kad viņš zaudēs samaņu, to sagūstīs bez jebkāda riska.
* * *
Sargs bija pie pilnas samaņas. Ievainotā kāja, nosieta ar žņaugu, šķita notirpusi. Viņš gulēja pilnīgā tumsā un klausījās. Vienu brīdi no kapličas puses bija dzirdama tāda kā rosīšanās. Ejā iespīdēja gaisma, tad
viss apklusa. Pretinieki bija nolēmuši nogaidīt vai devušies pēc papildspēkiem. Viņš neloloja ilūzijas un saprata, ka tā būs viņa pēdējā kauja. Viņš tai bija gatavs. Vienā rokā viņš turēja ieroci, otrā spridzekļa slēdzi un bija gatavs cīņai. Eja bija mīnēta. Stundas ritēja, bet viss bija klusu. Nu ko! Jo labāk. Tātad viņam ir laiks visu pārdomāt, pavilkt svītru zem ne visai garās, toties notikumu un piedzīvojumu pilnās dzīves.
Viņš bija sargs un sargāja to, ko, apstākļu spiests, bija noslēpis šajā baznīcas pagrabā, un, pats savām rokām to uzspridzinās, tagad klusībā lūdza Dieva žēlastību. Viņam nebija citas izejas. Sprādzienam jāsagrauj viss arī baznīcas pagrabtelpas, to viņš uzzināja pavisam nejauši, kad saprata, ka loks ir noslēdzies. Aiziet viņš nedrīkstēja. Apakšā gulēja tas, kas nekādā gadījumā nedrīkstēja nokļūt svešās rokās. Papildus vajadzēja atrast sprāgstvielas, lai sagrautu šo jaunatrasto eju un visu pagrabu. Viņš nezināja, kurp dosies pēc tam, bet šobrīd tas nešķita svarīgi. Viņš bija kļuvis par sargu.
Partorgs kapsētā bija kļūdījies. Jā, sargs bija virsnieks, bet ne augsta ranga. Viņam bija jūras kara virsnieka mundieris. Viņš bija nēsājis dažādus mundierus, tomēr civildrēbes vairāk. Viņš nebija karojis nevienu dienu. Viņš dienēja pašā slepenākajā karaspēka daļā, par tās esamību zināja retais. Karš bija sācies jau ilgi pirms 1939. gada 1. septembra. Sargs bija pabijis gan Tibetā, gan Gobi tuksnesī, gan Dienvidamerikā. No turienes ar lieliem pūliņiem viņš bija atvedis to, ko tagad pirms savas neizbēgamās nāves sargāja pēdējiem spēkiem. Sargs nešaubījās par to, ka baltā rase, ārieši, ir tie, kuri var savest pasauli tādā kārtībā, kāda valdīja leģendārajā Atlantīdā.
Tibetā, kur viņš bija ieradās kopā ar ekspedīciju, viņš bija aculiecinieks satriecošam Tibetas mūku priekšnesumam. Patiesībā tas nebija priekšnesums: mūki cēla jaunu templi. Sēdēdami kalna pakājē, viņi monotoni dziedāja bungu rīboņas pavadījumā. Pēc kāda laika daudzu tonnu smags akmens bluķis viegli kā spalviņa peldēja augšup pa kalna nogāzi un paklausīgi nogūlās paredzētajā vietā.
Sargs un viņa biedri Tibetā darbojās gandrīz gadu. Tibetiešu likumus un likumsakarības viņi nespēja atšifrēt. Nebija tā, ka tibetieši kaut ko slēptu, viņi bija labsirdīgi un pretimnākoši, taču noslēpums bija un palika noslēpums.
Viņš apskauda savu labāko draugu, kuram tika uzticēts jaunais uzdevums. Karš ritēja pilnā sparā, kad vācu izlūkdienests ziņoja: Amerikā, Kalifornijā, dzīvojot cilvēks, kurš ir apguvis Tibetas mūku mākslu pakļaut gravitāciju. Aģents pats savām acīm bija redzējis šī cilvēka uzcelto pili, kas sastāvēja no milzīgiem koraļļu blokiem, kurus šis dīvainais vīrs bija saslējis viens, bez palīgiem, turklāt celtniecībā nebija izmantota nekāda tehnika. Noslēpumainais celtnieks bija kāds emigrants no Baltijas, šķiet Latvijas. Viņu vajadzēja nogādāt reihā, lai šo māku izmantotu reiha [3] uzvarai.