Uz Ameriku nosūtītā zemūdene neatgriezās. Netālu no krasta to pamanīja, un amerikāņu jūras aviācija izdarīja pārējo.
Drauga bojāeju sargs uztvēra sāpīgāk nekā militārās operācijas neveiksmi. Tieši tādēļ viņš jauno uzdevumu uztvēra kā drauga piemiņas saglabāšanu, kā atriebi par viņa nāvi. Tas deva papildspēkus, palīdzēja arī veiksme, un viņš izpildīja uzdevumu. Atkal sekoja briesmu pilns brauciens pāri Atlantijai. Šoreiz mērķis bija cits kāda maza valstiņa Dienvidamerikā. Vairāku dienu grūts gājiens cauri džungļiem, tad ielaušanās kādā pilsētas muzejā, un atbilde bija rokā.
Atpakaļceļš bija grūti izskaidrojamu notikumu un zīmju pilns, bet uzdevums tika izpildīts. Viņam bija jānokļūst mājās ar šo guvumu, jānokļūst par katru cenu. Un viņš nokļuva, neskatoties uz briesmām, kas draudēja no debesīm, no ūdens un no dzelmes.
Sargs neveikli sakustējās, ievainotā kāja griezīgi iesāpējās. Nemaņā viņš taustījās pēc ieroča, kas bija izslīdējis no rokas. Viņš bija atjēdzies īstajā laikā. Brīdi vēlāk viss būtu zaudēts. Nē, tas nenotiks! Pussagruvušajā ejā iespīdēja gaisma. Viņš brīdi nogaidīja un nospieda spridzekļa slēdzi. Klusums. Gaismas kūlis tuvojās. Viņš spieda slēdzi no visa spēka, juzdams, kā aizplūst dzīvība. Sprādzienu viņš nedzirdēja. Toties to sajuta partorgs, kurš bija pasteidzies pirmo un pēdējo reizi mūžā. Sprādziens nodārdēja viņam aiz muguras, pasvieda viņu gaisā un jau mirušu uzmeta virsū nekustīgajam sarga ķermenim; šķiet, tas partorgu gaidīja, uz pagraba grīdas gulēdams plaši atplestām rokām.
Opaps pamodās pēkšņi, jo miegā viņu bija pārņēmusi neizprotama trauksme, varētu pat teikt bailes. It kā kāds viņu neatlaidīgi aicinātu doties uz nezināmu vietu. Visi gulēja. Sieva bija aizbraukusi uz Rīgu pie meitas, atstādama bērnus viņa uzraudzībā. Viņš dzirdēja, kā tie miegā saldi šņākuļo. Viss bija mierīgi, bet dīvainā sajūta nepārgāja. Kāds viņu neatlaidīgi sauca. Viņš saprata, ka jāiet. Tieši tagad un bez bērniem. Vienam pašam. Neviens to nedrīkst redzēt. Viņu vilināja noslēpums. Ātri saposies, viņš devās ceļā.
Debesīs dzisa zvaigznes, solot dzidru un saulainu rītu. Izveidojusies ieeja baznīcas pagrabā bija iebrukuši vēl vairāk, tādēļ iekļūšana iekšā vairs nesagādāja nekādas grūtības.
Ieslēdzis kabatas lukturīti, viņš palūkojās apkārt. Abu karotāju mirstīgās atliekas joprojām bija turpat, tur mētājās vācu pistole Parabellum un krievu automāts. Pagraba stūrī zem gruvešiem viņš atrada sarūsējušu metāla kasti. Būdams kara laika bērns, viņš to pazina: tādās parasti glabājās vācu armijas ložmetējlentes. Šoreiz kaste bija tukša, tikai pašā dibenā baloja nodzeltējusi un sabirzusi papīra lapa. Kāds vārds piesaistīja vecā vīra uzmanību. Zem reiha ērgļa, kas greznoja lapas augšdaļu, bija rakstīts: Ahnenerbe.
Viņš zināja: "Ananerbe" "Senču mantojums" bija slepena Trešā reiha organizācija, kas nodarbojās ar okultismu un mistiku. Organizācijas darbība bija sākusies ilgi pirms Otrā pasaules kara, tā veica pētījumus gan Dienvidamerikā, gan Tibetā, gan Gobi tuksnesī un pat Antarktīdā.
Vecais vīrs aizdomājās. Ko sargāja šeit mirušais vācu virsnieks? Arhīvu? Dokumentus? Kā tie šeit nokļuvuši? >
Vecais vīrs sāka izklaudzināt pagraba sienu. Vienā vietā atskanēja dobja skaņa. Mitrie ķieģeļi viegli izjuka zem lauznīša spiediena. Parādījās niša, kurā atradās kaut kas paslēpts zem sapelējušu drēbju kaudzes. Izvilcis viņš atradumu sāka rūpīgi tīrīt. Kaut kas blāvi ievizējās. Pirmajā brīdī šķita, ka viņš tur rokās bālganu akmeni. Vecais bija vīlies. Tad tas ievizējās un lukturīša gaismā meta dzirkstis. Kristāls! Kristāla lode! Aiz pārsteiguma un šausmām vecais vīrs to gandrīz izmeta no rokām, tad saņēmās un apskatīja
tuvāk: galvaskauss. Kristāla galvaskauss! Tas raudzījās viņā ar spīdošiem acu dobumiem, it kā vaicādams: vai zini, kas es esmu un no kurienes nāku?
Vecais vīrs stāvēja kā sastindzis. Atradums bija pārāk negaidīts, neticams. Vīrs spēra pāris soļu uz priekšu, bet bija par vēlu. Varbūt laužņa cirtienu ietekmē drupu velve sabruka pār cilvēka galvu. Krītot viņš instinktīvi piespieda kristālu pie krūtīm, sargājot no brūkošajām krāsmatām. Viņš zaudēja samaņu.
Viss apklusa. Ārā ausa vasaras rīts, bet pagrabā valdīja bieza puskrēsla. Vecā vīra ķermenis bija nekustīgs, zem tā vīdēja daļa kristāla galvaskausa. Un tad tas kļuva gaišāks. Galvaskauss iezaigojās palsā gaismā, kas ritmiski pulsēja. Tad tā lēnām sāka dzist, un pagrabā atkal valdīja krēsla.
Vecais vīrs gulēja nesamaņā. Kāds it kā rādīja viņam vecas kinohronikas kadrus, dīvainas ainas. Viņš
redzēja okeānu, milzīgus viļņus, kuri gāzās pāri zemūdenes korpusam. Pēkšņi zemūdene atradās klusā līcī, un no tās atīrās gumijas laiviņa ar dažiem vīriem tajā. Tad nez no kurienes parādījās džungļu ainas: maza pilsētiņa, dīvaina izskata cilvēki, kuri panikā
bēga, tad atkal okeāns, zemu lidojošas lidmašīnas un zemūdene, kas, vairoties no uzlidojuma, strauji ienirst okeāna dzelmē. Visapkārt bija ūdens, tikai ūdens, un viņam trūka elpas…
Bērni pamodās pēkšņi un gandrīz vienlaikus.
- Ben, mums jāiet!
- Jā, opaps sauc. Viņam kaut kas noticis.
Kamīnā sprakšķēdama dega uguns. Bija drēgns ziemas vakars ar rietumu vēju, atkusni un slapja sniega vērpetēm. Dzīvoklī bija silti. Aiz loga pamazām pierima slinkais mazpilsētiņas dzīves ritms.
Neticamais, fantastiskais atradums tagad atradās šeit, dzīvoklī; rūpīgi ievīstīts mīkstā drānā, tas gulēja drēbju skapja stūrī. Vecais vīrs joprojām nebija izlēmis, ko darīt. Protams, viņš saprata, ka tas ir sensacionāls arheoloģisks atradums un par to būtu jāziņo policijai, taču viņš nevarēja un nevarēja saņemties to izdarīt. Bija sajūta: ja viņš šķirsies no kristāla, nodos draugu, kurš viņam izglābis dzīvību. Un tā tas patiesībā bija. Neizskaidrojamā veidā kristāls bērniem bija devis ziņu par to, kas ar viņu noticis pagrabā. Bērni bija opi izglābuši. Neatbildētu, neskaidru jautājumu bija pārāk daudz, lai kristālu atdotu svešās rokās. Gan pagūs to izdarīt! Laiku vecais vīrs nebija
velti šķiedis. Bibliotēkās ieracies vecu avīžu slejās, arī internetā pa kripatiņai bija vācis visu, kas palīdzētu izskaidrot neparasto atradumu. Tepat blakus pie kamīna sēdēja vēl divi interesenti, kājas nepacietīgi kūļādami.
Un tā man ir izdevies noskaidrot, no kurienes uzradusies senlieta. Kā nokļuvusi pie mums, grūti saprast, bet, no kurienes nākusi, ir dokumentāli pierādīts. Sis galvaskauss ir senlieta ar neskaidru pagātni. Tas atrasts Dienvidamerikā, precīzāk Hondurasā, ko mūsdienās sauc par Belizu. Tā ir neliela valstiņa Centrālamerikā. To uzgāja ceļotājs, arheologs un dēkainis Mičels-Hedžess savas trešās ekspedīcijas laikā 1926. gadā. Vēl precīzāk to atrada viņa meita Anna, kas palīdzēja tēvam izrakumos. Kad viņa attīrīja galvaskausu no zemes un tas iezaigojās saulē, indiāņi, kuri strādāja turpat, krita pie zemes un sāka to pielūgt kā Dievu. Ar to brīnumi nebeidzās. Vakarā gulētejot Anna nolika kristālu sev līdzās uz naktsgaldiņa. Naktī viņai sāka rādīties vīzijas no seno indiāņu dzīves, ausīs skanēja sveša valoda. Viņa uztrūkās no miega, neskaidru baiļu pārņemta.