- Mēs redzējām, mēs redzējām tevi, opap, pagrabā zem drupām. Galvaskauss mūs pamodināja. Tas bija tik dīvaini…
- Jā, bērni, tas ir dīvaini. Arī es bezsamaņā manīju ļoti savādas ainas. Galvaskauss man stāstīja svešu stāstu par sevi. Šo to var izskaidrot zinātniski. Kvarca kristāliem piemīt spēja uzkrāt informāciju. Ne velti modernajā datorindustrijā silīcijs kvarca kristāla galvenā sastāvdaļa tiek izmantots mikročipos. Kvarcs iespaido enerģijas laukus, arī cilvēka smadzenes, to var aktivizēt ar skaņas frekvencēm. Domāju, ka nav tālu laiks, kad visas zināšanas varēsim ierakstīt vienā vienīgā kristālā.
- Tad varbūt šis kristāls ir kādas senas civilizācijas dators vai tā sastāvdaļa. Bena acis iepletās platas jo platas.
- Par to mums grūti spriest, opaps atbildēja. Pastāv teorija, ka kristāla galvaskausi, kas līdz šim atrasti Dienvidamerikā un Centrālamerika, nokļuvuši tur no leģendārās Atlantīdas īsi pirms tās bojāejas.
Sī versija, tāpat kā daudzas citas, ir pārdomu vērta. Tātad atlanti mēģinājuši glābt pašu dārgāko un vērtīgāko.
- Taču noslēpumainākais šajā stāstā,-turpināja vecais vīrs, ir tā tapšanas noslēpums. Ir vairāki līdzīgi atradumi. Visbiežāk tie uzieti Dienvidamerikā pagājušā gadsimta sākumā inku [4] piramīdu izpētes laikā. Pagājušā gadsimta beigās parādījās vairāki pētījumi, kuros apšaubīta kristāla galvaskausu izcelsme un tie uzskatīti par viltojumiem. Šo mīklu joprojām nav izdevies uzminēt.
- Es zinu! iesaucās Bens. Citplanētieši!
- Zaļie cilvēciņi! Betija iegavilējās.
- Un citplanētieši to izdomājuši, lai redzētu, kādas blēņas uz zemeslodes dara mazi bērni, vecais vīrs piebalsoja. Nopietni runājot, tāda versija pastāv.
- Nu un tad? Bens protestēja. Tu pats daudzreiz esi teicis, ka robeža starp fantāziju un realitāti ir ļoti, ļoti plāna un mainīga…
- Jāatzīstas, ka visu, ko līdz šim biju lasījis par kristāla galvaskausiem, uzskatīju par fantastiku un izdomājumu. Jo vairāk pēc tam, kad kāds Holivudas režisors uzņēma grāvējfilmu par neskaitāmiem šādiem galvaskausiem: to maģiskais spēks varot izraisīt mūsu planētas bojāeju. Lūk, tagad tas ir acu priekšā! opaps negribīgi piekrita.
Es nešaubos, ka kristāla galvaskauss vispirms nokļuva Vācijā, un ar dziļu pārliecību varu teikt vēl precīzāk Vevelsburgas pilī, kas kalpoja par kulta un pulcēšanās vietu. Tur saplūda slepeno ekspedīciju savāktie materiāli, atskaites un dokumenti. Ir ziņas, ka kara beigās tos ieguva amerikāņi, kuri noorganizēja speciālu desantu, lai visu to sagrābtu. Pils kara beigās ar nolūku tika sagrauta un tikai 20. gadsimta sešdesmitajos gados atjaunota. Tagad tur ir muzejs. Esmu pārliecināts, ka vācu virsnieks nogādāja kristālu drošā vietā, visticamāk, Dienvidamerikā, kur tika veidota bāze un patvērums Trešā reiha vadībai. Vienīgais drošais veids, kā turp nokļūt, bija zemūdene. To vācu virsnieks gaidīja kādā Baltijas jūras ostā. Taču notika negaidītais zemūdene nevarēja izlauzties cauri Dāņu šaurumam, ko kontrolēja Anglijas kara flote, un tā palika Baltijas jūrā. Zemūdenes komandieris pieņēma vienīgo pareizo lēmumu doties uz Liepāju, kura bija pēdējie jūras vārti Kurzemē iesprostotajam vācu karaspēkam. Jādomā, ka viņi tur nokļuva. Vācu virsnieks līdz galam palika uzticīgs savam uzdevumam, savam zvērestam. Viņš atrada piemērotu vietu, kur galvaskausu noslēpt. Šo vietu viņš izvēlējās tālu no pilsētas, lai neradītu aizdomas par noslēpumaino zemūdeni. Pastāvēja iespēja, ka zemūdenes apkalpe varētu krist krievu gūstā un kāds pastāstītu par noslēpumaino pasažieri un vēl noslēpumaināko kravu, kuru tas nogādāja krastā. Tādā gadījumā vainīgo meklētu pilsētā, bet nekad daudzus kilometrus nomaļajās sagrautās lauku baznīcas drupās. Pagāja daudzi desmiti gadu, līdz to atklāja lielā nejaušība.
- Un lielās nejaušības vārds ir Bens un Betija, Bens svinīgi pabeidza.
- Turklāt tika upurētas tavas jaunās bikses, Betija tikpat svinīgi turpināja.
Bērni draiskodamies aizskrēja, un vecais vīrs, raudzīdamies kamīna liesmās, palika viens ar savām domām.
Kristāla galvaskauss rēgojās goda vietā uz mīksta auduma žurnālu galdiņa apakšējā plauktā. Turpat atradās daži žurnāli, vairākas grāmatas ar grāmatzīmēm un mobilais telefons, ko omamma, izejot no mājām, bija aizmirsusi. Mājā valdīja klusums. Bērni rotaļājās pagalmā, istabas vidū atstājuši rotaļlietu ugunsdzēsēju automašīnu koši sarkanā krāsā.
Vecais vīrs atkal un atkal pētīja galvaskausu. Visticamāk, tam bijusi sakrāla nozīme, to acīmredzot izmantojuši reliģiskās ceremonijās. Kristāla brīnums! Unikāls minerāls!
Atskanēja skaļš telefona zvans. Vecais vīrs piecēlās, lai paņemtu mobilo telefonu, bet sastinga uz vietas ar izstieptu roku. Kaut kas bija izmainījies. Gaiss istabā bija kļuvis it kā biezāks, kļuva grūti elpot. Kristāls!
Tas bija pārvērties un spīdēja palsā, blāvā gaismā. Acu dobumos staroja divi gaismas stari, kas krustojās uz grīdas tieši tajā vietā, kur atradās rotaļu auto. Tur izveidojās ovāls gaismas aplis, kas sāka stiepties uz augšu kā gaismas cilindrs; iekšpusē zibēja sīkas dzirkstelītes. Kaut kas nosprakšķēja, un gaisma nodzisa. Istabā oda pēc ozona kā pēc pērkona negaisa vasarā. Vecais vīrs atkrita krēslā un sāka dziļi elpot. Sirds neganti sita. Kas izraisījis tik negaidītu kristāla reakciju? Telefona zvans, elektromagnētiskais starojums? Piepeši viņš pamanīja vēl kādas pārmaiņas. Istabā vairs nebija sarkanās rotaļu automašīnas. Tikko tā vēl stāvēja gaismas aplī, bet tagad vairs ne. Viņš pārlaida skatienu istabai. Rotaļlieta bija pazudusi. Izgaisusi.
Gaisma, kas plūda no kristāla acu dobumiem, rotaļlietu bija padarījusi neredzamu. Iznīcinājusi. Vai tiešām?
Pēkšņas iedomas pārņemts, viņš paņēma savu telefona aparātu un trīcošām rokām uzspieda sievas telefona numuru. Tas iezvanījās skaļi un izaicinoši. Viss atkārtojās. Kristāls palsi iezaigojās, kļuva spilgtāks, izveidoja uz grīdas gaismas apli, kas sāka stiepties uz augšu un pārvērtās gaismas kolonnā. Telpā oda pēc pavasara negaisa. Tad gaisma nodzisa. Istabas vidū stāvēja sarkanais rotaļu auto.
Vecais vīrs neticēja savām acīm, taču tā bija ne skrambinas.
Viņš gribēja pārbaudīt kristāla iespējas. Vecais vīrs paskatījās pulkstenī. Vismaz stundu viņu neviens netraucēs. Viņš paspēs pabūt tur un atgriezties. Domas juka un pinās. Kur turi Atgriezties? No kurienes? Un uz kurieni viņš grib doties? Un tomēr viņš zināja, kur vēlas nokļūt. Tēva mājās. Tur, kur pagājusi viņa baskājainā bērnība; no sētas pagalma varēja redzēt vēl nesagrautās baznīcas torni.
Mēģinādams apvaldīt satraukumu, vecais vīrs nedaudz trīcošām rokām vēlreiz uzspieda sievas telefona numuru un, cieši sažņaudzis rokā savējo, nostājās rotaļu automašīnas vietā. Viņš nedaudz kļūdījās, taču gaismas aplis viņu atrada.
Pūta spirgts ziemeļaustrumu vējš, un vecajam vīram bija pavēsi. Koki bija saplaukuši, gaiss smaržoja pēc zāles un nedaudz pēc dūmiem. Aiz muguras atradās upe ar alkšņiem apaugušu stāvkrastu, priekšā, aiz neliela paugura tēva mājas. Tuvumā trīs zēni kurināja nelielu ugunskuru un kaut ko vārīja konservu bundžā, to uzlikuši uz izdegušām oglēm. Viņi lūkojās uz māju pusi, kur saimniekoja krievu zaldāti. Pagalms bija pilns ar tehniku, un zēni sprieda un strīdējās par to pielietojumu kaujas laukā. Sprieda nopietni un profesionāli, kā jau kara laika bērni. Vecais vīrs ar pēkšņo parādīšanos viņus nobiedēja.
- Nu ko, tramdāt zvirbuļus? Ta var visu zvirbulu cilti iznīcināt! Vai garšo?