Zēni nedaudz attapās no izbīļa, redzot, ka pienācējs neko ļaunu negrasās darīt, un samulsuši smaidīja. Sprogains gaišmatis noskrandušās biksēs atbildēja:
- Tā nu šos iznīdēsi! Dažas ligzdas ir tik augstu, ka klāt tikt i nedomā. Bet garša…
- Ja ēd ar visu čaumalu, tad ir veselīgi, sarunā iesaistījās otrs.
- Konfektes tās nav, bet ko darīt… trešais sprieda prātīgi un nedaudz vecišķi.
- Vai tad konfektes nav dabūjamas? vecais vīrs iebilda un tūlīt nožēloja teikto. Zēnu acīs atspoguļojās nepārprotamas ilgas pēc kāruma.
- Mana mamma dažreiz sagriež cukurbieti un izcep uz plīts. Tīri garšīgi, sprogainis sapņaini novilka.
Vecais vīrs izņēma no kabatas monētu un pasniedza sproggalvim. Se, nopērciet konfektes un krietni saēdieties!
Tajā pašā brīdī viņš saprata, ka izdarījis lielu muļķību.
- Onkul, vai jūs esat no meža? ierunājās otrs zēns.
- No meža? Kāpēc tu tā domā? vecais vīrs nesaprata.
- Krievu zaldāti skatās šurp. Jūs te esat svešinieks. Viņi jūs saķers, un tad vaļā vairs netiksiet. Aizvakar mežabrāļi nošāva divus no meža. Labāk bēdziet!
Sētā tiešām kaut kas bija mainījies. Vairāki karavīri, sapulcējušies bariņā, uzbudināti klaigāja:
- Ei, tu, nāc šurp! Tūlīt pat!
Redzot vecā vīra neizlēmību, zēni gandrīz reizē iesaucās:
- Onkul, bēdziet!
Un paši metās prom, atstājuši gan ugunskuru, gan konservu kārbu ar vārītajām zvirbuļu olām. Viņi bija kara laika bērni, tāpēc zināja, ka draud briesmas.
Arī vecais vīrs beidzot aptvēra situāciju un metās uz upes pusi. Par vēlu! Vajātāji bija jau pavisam tuvu, un viņš izdzirdēja, kā noklakšķ šautenes gailis. Šāviens tika raidīts gaisā. Vajātāji bija nolēmuši upuri sagūstīt. Vecais vīrs izmisīgi meklēja kabatā mobilo telefonu, bet tas izslīdēja no rokām un pazuda zālē. Beigas! Pēdējais, ko vecais sajuta, bija rupja roka, kas sagrāba viņu aiz apkakles. Kāds neredzams spēks rāva viņu augšup, un viss izgaisa…
Vecais vīrs stāvēja istabas vidū, viegli grīļodamies, un nezin kāpēc muļķīgi smaidīja. Vispirms viņš ieraudzīja neizpratnes pilno sievas seju.
- Kur tu biji? Vienā kreklā? Tādā laikā?
- Garāžā, tepat.
Tā nebija ticama atbilde.
- Garāžā? Divas stundas, tikai kreklā? Tā var saslimt vienā rāvienā. Kur tu to saplēsi? Un kakls arī saskrāpēts! Ko tu darīji?
- Es pazaudēju mobilo, un zaldāts… Viņš iekoda mēlē.
- Vēl labāk! Kur? Garāžā? Un kas par zaldātu?
Vecais vīrs bijis projām vairāk nekā divas stundas.
Viņam šķita, ka tikai minūtes desmit. Pirms divām stundām viņš bija nokļuvis savā bērnības zemē. Viņš bija redzējis tēva mājas. Viņš bija runājis ar bērnības draugiem un tiem iedevis divu latu monētu. Kas bija sprogainis sadriskātajās biksēs? Vai tiešām… Nē, tas nevar būt! Viņš baidījās sev atzīties, ka pazinis šo zēnu…
Opaps paņēma sievas mobilo telefonu un skaļi iesmējās, iztēlodamies krievu zaldāta seju, kurš lauka vidū izdzirdējis telefona zvanu. Vienu opaps nesaprata: kā bez zvana viņš tika atpakaļ?
* * *
Vecais vīrs gulēja, nemierīgi svaidīdamies no sāna uz sānu. Beidzot viņš neizturēja un uzmanīgi, lai nepamodinātu sievu, piecēlās un klusām iegāja darbistabā. Ieslēdzis uguni, viņš no atvilktnes izvilka vecu konfekšu kārbu, kurā bija vecāku miršanas apliecības, daždažādas nozīmītes, tēva kabatas pulkstenis un monēta tā pati, ko viņam bērnībā iedeva dīvainais svešinieks un ko māte ieteica paglabāt. Viņš to izņēma no kastītes un, pielicis tuvāk gaismai, uzmanīgi apskatīja. No uztraukuma trīcēja rokas. Protams, par tādu naudu agrāk nevarēja nopirkt konfektes. Tā nebija arī pirmskara Latvijas nauda, kaut gan vienā monētas pusē bija Latvijas ģerbonis. Otrā pusē uzraksts: 2 lati, govs attēls un izlaiduma gads 1999.
❖ # '1*
Vēls pavasaris savas pilnvaras pamazām nodeva vasarai. Par to liecināja siltie un garie,vakari, pirmās pieneņu pūkas pļavās un visdažādākās puķes, kas nomainīja pieneņu dzeltenumu. Vecais vīrs ar abiem mazbērniem stāvēja netālu no tās vietas, kur pirms gada mierīgo un ierasto ikdienu bija pārtraukuši dīvaini un fantastiski notikumi, kas sākās šeit sagrautās baznīcas drupās. Viss izskatījās tāpat kā pirms gada. Vienīgi divas jaunas kapu kopiņas viena otrai līdzās bija uzradušās kapsētas malā, netālu no drupām.
Sazināšanās ar vācu un krievu vēstniecībām neko jaunu nedeva. Vācu virsnieka personību nebija iespējams noskaidrot, un partorgam, kā izrādījās, tuvinieku nebija. Tad arī tika nolemts viņus apbedīt tepat vietā, kur abi bija izcīnījuši savu pēdējo kauju.
Vecais vīrs bija paņēmis līdzi grābekli, lai pēc ziemas uzkoptu kapu kopiņas, taču izrādījās, ka tas bija lieki. Kapu sargs jau visu bija rūpīgi jo rūpīgi savedis kārtībā. Tātad vietējiem ļaudīm šis notikums bija ķēries pie sirds, senās rētas aizdzijušas, un mirušie karavīri vairs netika dalīti draugos vai ienaidniekos.
* [5] *
Tur, augšā, divi vīri, nē, drīzāk divi silueti atgādināja cilvēku figūras, no kurām vienai varēja apjaust mugurā vateni un galifē* bikses, bet otrai sadriskātu vācu virsnieka frenci.
- Kā tu domā, par ko galu galā mēs tik nežēlīgi cīnījāmies? domīgi novilka vācu virsnieka apģērbā tērptais.
- Par savu zemi, par dzimteni, par taisnību…
- Taisnība katram ir sava, bet patiesība viena. Par to nav jācīnās.
- Toreiz to nezinājām. Un cilvēki to nezina vēl šobrīd. Un cīnās bezjēdzīgi.
Abi lēnām devās rietumu virzienā, kur vēl blāzmoja pēdējie vakara saules stari. Divi vīri. Viens krievu vatenī, otrs vācu virsnieka frencī.
Debesīs peldēja balti mākonīši. No zemes tie izskatījās kā divu ceļinieku atstātas pēdas zilajā debesu tuksnesī.
Laika sargi
Lielām pilsētām nav savas sejas. Tās visas ir vienādas ar steidzīgiem ļaužu pūļiem, benzīna tvaikiem piesātinātu gaisu, vienaldzīgu ļaužu sejām.
Citādi ir ar mazpilsētām. Ērti izvietojušās jūras, ezera vai upes krastā, tās nesteidzīgi vada dienas, un tikai kāds neparedzēts notikums var saviļņot rimto ikdienu. Te visi cits citu pazīst, kaut pēc sejas. Satiekoties ļaudis apmainās skatieniem sak, pazīstu, savējais. Izņēmums ir trakā vasaras kūrortsezona; tad te viss sagriežas vienā vienīgā virpulī.
Sajā pilsētiņā katrs pazīst, piemēram, vienīgā lielveikala lepno un uzpūtīgo īpašnieku Antonu, apsardzes firmas priekšnieku Viktoru, kurš staigā ar varoņa oreolu kopš brīža, kad viens pats noķēra un atbruņoja divus bandītus. Protams, nekādi nedrīkst neminēt Buču un Topoli divus nešķiramus draugus, dīkdieņus un saulesbrāļus. Ne jau vienmēr viņi tā ir saukti, vēl nesen cienījamos biznesmeņus godāja par Jāni Bučoli un Ivanu Topoļevu. Tagad ne no kungošanas, ne cieņas nekas daudz nebija palicis pāri, un par iemeslu tam bija negadījums, likteņa pavērsiens, kā mēdza teikt pats Buča.
Skaistā vasaras rītā Bens jau bija paguvis padarīt dažus labus darbus. Omammas uzdevumā viņš zivju veikalā bija apvaicājies par svaigu zivju pievedumu, kioskā opapam nopircis rīta avīzi un tagad varēja izmest līkumu līdz puķu pārdevējiem, kuru galdi bija izvietoti rindā gar galveno ielu. Iemesls pavisam vienkāršs zēns bija sadraudzējies ar abiem nelaimes putniem, kuri šobrīd kautrīgi stāvēja puķu pārdevēju rindas galā un tirgoja pirtsslotas. Jāsaka, ka Buča un Topolis visai veiksmīgi pārdeva sezonas preces, ja par tādām var saukt pirtsslotas vasaras sākumā, ogas vasaras vidū, sēnes rudenī. Pārējā laikā tika vāktas pudeles vai strādāti gadījuma darbi.