- Tu esi vajadzīga drošībai. Ar mobilā telefona zvanu atsauksi mani atpakaļ pēc minūtēm desmit. Domāju, ka ar tām vajadzētu pietikt. Bens runāja lietišķi un pārliecinoši, kā par izlemtu lietu.
- Nē un vēlreiz nē, Betija pretojās.
- Par ko uztraucies? Tu taču netici iespējai ceļot laikā un varbūt pamatoti. Tad viss beigsies, lāgā nesācies.
* * *
Kristāla galvaskauss atkal atradās goda vietā uz lielā galda istabas vidū. Gaisma rotaļājās ap tā šķautnēm, saules staros mezdama dzirkstis. Bērniem šķita, ka tā acu dobumi brīžiem iekvēlojas sārtā gaismā, it kā brīdinātu. Mājā valdīja klusums. Vecvecāki bija aizbraukuši uz Rīgu, atstājot bērnus vienus.
Bens deva māsai pēdējos norādījumus:
- Tavs telefons ir rezerves variants. Man līdzi ir savējais, un, kad pa to piezvanīšu, kristāls mani sūtīs atpakaļ. Skaties pulkstenī: ja pēc desmit minūtēm neatgriežos, tad zvani man. Desmit minūšu man pietiks, lai sasodīto naglu atrastu un novāktu no ceļa. Vai saprati?
Ben, varbūt nevajag! Ja nu tu paliec pagātnē, pirms četriem gadiem? Kā tad mēs tiksimies? Un ko es teikšu opapam un omammai? Pēdējais arguments Betijai šķita vissvarīgākais.
Bet Bens vairs neklausījās. Domās viņš atradās tajā vietā, kur bija notikusi Bučas vadītās automašīnas avārija. Brītiņu pagaidījis, Bens izlēmīgi nospieda telefona ātrā zvana pogu. Māsas telefons viņa atradās blakus kristālam iezvanījās neparasti skaļi. Nekas nenotika, un Bens jau gribēja atkārtot zvanu, bet tad kaut kas mainījās: galvaskauss sāka pulsēt ar blāvu gaismu. Tad tā kļuva spilgtāka, acu dobumi iezaigojās baisi sarkani. Uz grīdas pie Bena kājām izveidojās gaismas aplis, tas pavirzījās uz zēna pusi, aptvēra kājas, cēlās uz augšu un pārvērtās gaismas cilindrā, kura iekšpusē sprēgāja sīkas dzirkstelītes. Pēkšņi tas nodzisa, un Bena istabā vairs nebija. Telpa smaržoja kā pēc pērkona negaisa. Negaidītā skata satriekta, Betija abām rokām šausmās bija aizsegusi muti, lai nesāktu kliegt. Aptvērusi, ka telefona rokā vairs nav, vina sāka histēriski raudāt.
Benu kratīja sīki drebuļi gan no tikko pārdzīvotā, gan no aukstuma. Bija vēls rudens. Garāmejoša večiņa pārmetoši grozīja galvu.
Ir nu gan vecāki! Laiž bērnu tādā laikā ārā vienā krekliņā! Un, kaut ko purpinādama par nepaklausīgo mūsdienu jaunatni, turpināja ceļu.
Bens uzmanīgi paskatījās apkārt vieta bija īstā. Pa kreisi nokalnīte, tad tiltiņš pār upīti, pa labi ceļš nedaudz vijās kalnup, kur slējās balti baznīcas mūri, bet tieši pretim, ceļa otrā pusē slīpa nogāze, kura beidzās dūņainā vecupē.
Un tad viņš to ieraudzīja. Liela, sarūsējusi, saliekta, ar aso galu uz augšu, nagla gulēja ceļa braucamās daļas vidū, gaidīdama savu upuri. Bens vairs nekavējās. Divos lēcienos viņš bija uz ceļa, noliecās, saķēra sarūsējušo negantnieci, kas tik nežēlīgi bija izmainījusi Bučas un Topoļa likteni, un pēc brīža bija atpakaļ uz trotuāra.
Bija arī pēdējais laiks. Pa nokalnīti lejup naski ripoja zils folksvāgens. Varēja redzēt, kā blakus sēdošais Topolis kaut ko pārliecinoši stāsta Bučām, kurš braši stūrē braucamo.
Pareizāk gan būtu teikt, ka šobrīd garām brauc Bučoļa un Topoļeva kungi topošā lielveikala īpašnieki, un nekad neviens nepazīs neveiksminiekus Buču un Topoli, gavilējot nodomāja Bens.
Turpmāk notika kaut kas prātam neaptverams. Mašīna atradās tieši līdzās Benam, un viņš skaidri redzēja, ka Buča pēkšņi krampjaini saķēra stūri, viņa acis šausmās iepletās, stūre tika strauji griezta pa labi, tad pa kreisi, kauca bremzes, braucamais burtiski uzlēca uz trotuāra un, brītiņu svārstījies, vēlās lejā pa nogāzi. Bens dzirdēja dobju būkšķi, ūdens šļakstus, un viss apklusa.
Ceļš bija tukšs ne gājēju, ne braucēju. Neko no notiekošā nesapratis, Bens gribēja skriet pāri ceļam, lai redzētu avārijas sekas, bet apstājās un… pamanīja saraudāto māsas seju.
- Ben, mīļo brālīt, tu esi atpakaļ! Paldies Dievam, tu esi atpakaļ! Betija no prieka atkal sāka raudāt un, pamanījusi brāļa rokā sarūsējušo naglu, iegavilējās: Ben, tev izdevās! Mums izdevās! Urā!
Bens stāvēja istabas vidū pavisam apjucis un skatījās uz sarūsējušo naglu savā delnā, it kā to ieraudzītu pirmo reizi.
- Izdevās, tu saki? Gan izdevās, gan neizdevās. Notika trakas lietas. Klausies! Bet vispirms noglabāsim kristālu. Man vairs nemaz negribas izmantot šo ceļošanas veidu. Nu klausies!
Otrā rītā tūlīt pēc brokastīm abi bērni devās uz pilsētiņas centru. Viņi bija izlēmuši, ka neviens labāk par pašu Buču un Topoli nevarēs izskaidrot notikušo kāpēc notika avārija, ja jau nelaimīgā nagla laikus tika novākta no ceļa.
Pilsētas centrā viss bija kā parasti: galvenās ielas malā puķu sievu rinda un pašās beigās Buča un Topolis pie kārtīgi sakrautas pirtsslotu kaudzītes. Pēc tradicionālās apsveicināšanās ceremonijas, ko šoreiz papildināja Topoļa galantā jūsmošana par Betijas jauno kleitiņu, Bens ķērās vērsim pie ragiem:
- Bučoļa kungs, atvainojiet, ka interesējos par vecām un sāpīgām lietām, bet sakiet, vai toreiz jūs tiešām nepamanījāt naglu uz ceļa? Tā taču tik gara un viegli ieraugāma.
Buča bija patiesi izbrīnīts.
- Nagla? Kāda nagla? Par ko tu, puisīt, runā?
- Sī te! Bens lika galdā lietisko pierādījumu. Sī pati nagla sadūra jūsu automašīnas priekšējo riepu, un jūs…
Bens nepaguva pabeigt sakāmo, kad Buča viņu pārtrauca:
- Nekādas naglas nav bijis. Nevis nagla, bet divi trakie aizšķērsoja man ceļu. Un es, lai viņus nesabrauktu, biju spiests strauji bremzēt. Tāpēc tā sanāca.
Topolis, kurš visu laiku bija uzmanīgi sekojis sarunai, paņēma naglu no Bena un uzmanīgi to aplūkoja.
- Redzi, Buča, šī te nagla ir daudz jēdzīgāks izskaidrojums tavai nemākulīgajai braukšanai nekā, piedod, murgi par diviem tipiem, kuri pēkšņi aizšķērsojuši tev ceļu. Nebija neviena, nu nebija!
- Bija! Un vēl kā bija! Vācu virsnieks sadriskātā mundierī un krievu zaldāts vatenī, apjozies ar platu ādas jostu. Bija, kad es tev saku! Buča gandrīz raudāja, redzot, ka neviens viņam netic.
Par atbildi Topolis pagrozīja pirkstu pie deniņiem. Galīgi nojucis mans vecais draugs. Neredz to, kas ir, un nagla tiešām varēja būt. Toties redz to, kā nav, vācu virsnieku un krievu zaldātu. Tiešām jucis! Es interesējos, vai tajā laikā tika uzņemta kāda kinofilma. Nekā tamlīdzīga! Nebija tur neviena, nebija! Nagla jā, tā varēja būt.
- Bija krievs, bija! Vatenī un ar automātu! Buča iekliedzās tā, ka tuvākās puķu sievas salēcās un pagrieza galvu uz strīdnieku pusi, gaidīdamas kārtējo skandālu, kas ne vienreiz vien notika abu draugu starpā dažnedažādu iemeslu pēc.
Saskaitās arī Topolis. Krievs, ko neteiksi, krievs viņam traucē dzīvot! Un vēl ar automātu! Ir gan tie latvieši ne braukt māk, ne biznesu taisīt.
Redzēdami, ka strīds draud pāraugt skandālā, bērni devās prom, tā arī neko nesapratuši.
Plunkš, plunkš akmentiņi krita cits pēc cita, mēģinādami trāpīt koka atlūzai, kas lēkāja viļņos. Brālis un māsa bija sadrūmuši un nerunīgi. Bens spītīgi meta akmeni pēc akmeņa, bet Betija sēdēja uz izskalota koka saknes un nedarīja neko. Abi prātoja par vienu un to pašu. Vakardienas tikšanās ar abiem bēdubrāļiem Buču un Topoli skaidrību nebija nesusi. Gluži otrādi, viss bija kļuvis vēl neskaidrāks.
- Topolim taisnība, Bens beidzot ierunājās, uz ceļa tiešām neviena nebija, nekā tāda, kas traucētu Bučām mierīgi turpināt ceļu.