- Un tomēr viņš strauji bremzēja un iegāzās vecupē, Betija turpināja.
- Viņš kaut ko redzēja. Bens svieda kārtējo akmentiņu. Kaut ko negaidītu un briesmīgu. Es biju pietiekami tuvu un redzēju, kā mainījās viņa sejas izteiksme. Turpretī Topolis nemanīja neko, kaut gan sēdēja blakus.
- Halucinācijas? Varbūt Buča bija dzēris?
- Nedomāju vis. Dodoties uz tik nopietnu pasākumu kā zemes gabala izsole, Buča nekādā gadījumā nebūtu dzēris. Tad jau Topolis drīzāk…
- Kāpēc tieši tāda halucinācija: vācu virsnieks un krievu zaldāts? Karš bija tik sen. Kas to vairs atceras!
- Pagaidi, pagaidi kaut ko sāku saprast. Bens aizmeta pēdējo akmentiņu un apsēdās līdzās māsai.
- Ko var saprast no murgiem! Māsa bezcerīgi atmeta ar roku.
- Vai atceries veco baznīcu?
- Atceros. Protams, atceros.
- Atceries pagrabu un divus galvaskausus?
- Brr… Māsa par atbildi izteiksmīgi nodrebinājās.
- No kurienes tie? brālis neatlaidās.
- Kā no kurienes? Nu, tie divi, kas cīnījās viens pret otru. Tas bija tik sen.
- Vācu virsnieks, starp citu, kristāla galvaskausu atveda uz Latviju. Un krievu zaldāts, pagasta partorgs, vajāja šo vācu virsnieku.
- Nu un tad?
- Visu to opaps ir pierakstījis savā stāstā. Vai atceries stāsta nobeigumu?
- Ben, izbeidz! Tas ir tikai stāsts, kurā ir daudz izdomājumu, bet stāsta nobeigums ir vistīrākā fantāzija.
- Fantāzija ir minējums, un šoreiz opaps ir uzminējis.
- Ko tad?
- Viņi abi tik tiešām ir tur. Bens parādīja ar roku uz debesīm, kurās sāka krāties negaisa mākoņi. Un es zinu, ko viņi dara un kāds viņiem ir uzdevums.
- Nu, nu, kāds tad? Kas viņiem to ir devis? Māsa vēl joprojām tēloja neticīgo, kaut gan brāļa dedzīgais skaidrojums bija aizrāvis arī viņu.
- Visticamāk, nekad to neuzzināsim. Kā tu domā, kāpēc tieši Buča redzēja abus karotājus, bet Topolis ne?
- Tāpēc, ka Buča vadīja automašīnu, māsa runāja lēnām, mēģinādama izprast brāļa domu gaitu.
- Pareizi, tieši Buča bija vajadzīgs, lai viss notiktu kā toreiz, kad avārijas cēlonis tiešām bija nagla.
- Un avārija bija nepieciešama, lai laika un notikumu ritumā nekas nemainītos. Saproti, ko tas nozīmē?
- Un konkrētāk?
- Viņi ir laika sargi. Viņi nevienam nevar aizliegt ceļot laikā, toties rūpējas par to, lai ceļotājs nemainītu pagātni. Citādi pasaulē sāktos haoss. Cik mēs bijām naivi! Tas, kas noticis ar Topoli un Buču, ir negrozāmi, lai kā mēs to vēlētos.
- Ben, man ienāca prātā…
- Nu saki taču!
- Vai atceries opapa stāstu? Visticamāk, laika sargi viņu izglābuši no krievu zaldāta.
- Laba doma. Vajadzēs pastāstīt opapam, Bens apcerīgi iesāka, bet aprāvās, ieraudzījis māsas zobgalīgo skatienu. Tiesa gan! Kā tu, cilvēks, pastāstīsi, ja viss jātur noslēpumā? Citādi būs nepatikšanas.
- Un diezgan lielas. Kā tu domā, kas notiktu, ja zaldāts noķertu opapu?
- Droši vien viņu nošautu. Tad mēs te nedzīvotu, un varbūt mūsu vispār nebūtu… Labi vien ir, ka neko nevar mainīt!
- Mūsu nebūtu? Tas nav iespējams! Ko tad darītu paralēlklases Kristīne? Vaimanātu un lauzītu rokas: ak, kādēļ paralēlklasē nemācās tāds Bernhards! Kā man viņš patiktu, ak, kā man viņš patiktu!
Bens nepalika atbildi parādā:
- Un ko darītu mūsu klases Rolandinš? Ne mazāk vaimanātu: kādēļ gan mūsu klasē nemācās tāda Beatrise! Ak, kā man viņa patiktu, ak, kā es viņu mīlētu!
- Muļķis! Rolands man nemaz nepatīk. Vai, skaties! Tuvojas negaiss, būs lietus. Skrējām!
Tiešām, no jūras puses kāpa melni negaisa mākoņi. Noplaiksnīja zibens. Kokos iekrita spēcīga vēja brāzma. Putni bija apklusuši.
Bērni aizskrēja, cenzdamies apdzīt negaisa mākoni, kurš nopakaļ raidīja pirmās rupjās lietus lāses.
Bet negaisa mākoņa gaišākajā malā, kur caur mākoņiem lauzās saules stari, divi vīri nesteidzīgi risināja sarunu. Ja ņemtu palīgos nedaudz fantāzijas, tad vienā no abiem varētu sazīmēt cilvēku nodriskātā, bet joprojām elegantā vācu virsnieka uniformā. Otram mugurā silts un ērts krievu vatenis, apjozts ar platu jostu. Bet, visticamāk, tā bija tikai dīvaina mākoņu rotaļa, kurā katrs vērotājs var ieraudzīt to, ko vēlas.
Baltās daudzstāvu ēkas viens gals bija iegrauzies upmalas kāpā, atgādinot kuģi, kurš uz brīdi piestājis ostā un pēc brīža dosies tālāk. Pie augšstāva loga rūts bija piespiedušās divas bērnu sejiņas. Cauri lietus strūklām tās vērās augšup uz skrejošajiem negaisa mākoņiem, it kā vēlētos kaut ko ieraudzīt.
Rūķu kalna noslēpums
Mazpilsēta pirmdienas rītā modās tikpat grūti kā cilvēks, kurš pavadījis divas vētrainas brīvdienas un nedaudz pārvērtējis savus spēkus. Varētu priecāties par atpūtniekiem, kuri deva priekšroku nevis pārblīvētām Jūrmalas pludmalēm, bet daudz mazāk apdzīvotiem smilšainiem liedagiem, kas vēl nebija piegružoti ar cigarešu galiem, pudeļu korķiem un citu drazu. Tos cūcīgs atpūtnieks atstāj visur, kur vien spēris kāju. Diemžēl brīvdienu saules baudītāji arī šeit izturējās tā, ka pilsētiņas komunālajam dienestam nedēļas sākumā bija darba pilnas rokas. Palīdzēja, tā teikt, materiāli ieinteresētas personas: klaidoņi un bezpajumtnieki. Tie cītīgi lasīja plastmasas un stikla pudeles.
Pludmalē rosījās vīri ar metāla detektoriem; viņi cerēja uz bagātīgāku lomu nekā plastmasa vai stikls. Veikalu un kafejnīcu īpašnieki skaitīja ienākumus un gaidīja nākamo svētdienu.
Arī Bens šorīt bija piecēlies agrāk nekā citus rītus, un viņa nodomi un mērķi bija pavisam citi. Vakar, kad opaps savā nelielajā darbnīciņā meistaroja koka režģi omammas puķēm, Benam, turpat grozoties, bija izdevies nejauši salauzt opapa metramēru. Galdniekmeistars bez tāda darbarīka ir kā bez rokām. Opaps tā arī teica:
- Gādā nu jaunu! Man rīt jāturpina darbs. Omamma saka, ka mēs abi slaistoties vien un neko jēdzīgu nedarot. Aizskrien rīt no rīta pie Normunda! Viņš iedos jaunu.
Normunds bija tuvējā saimniecības un celtniecības preču veikala pārdevējs, un Bens ne vienu reizi vien tur pabijis.
Normunds bija vareni uzjautrinājies, kad Bens, veikalā sasveicinājies, bija prasījis pārdot colštoku.
- Ohoho! bija smējies Normunds. Izrādās, ka kāds no jaunās paaudzes arī zina, kas ir colštoks!
- Zinu gan! Bens nedaudz samulsa. Colštoks tas pats metramērs vien ir. Tā to sauca senāk, kad visu mērīja nevis centimetros un metros, bet collās. Viena colla ir divarpus centimetri. Pareizi? Un opaps vienmēr saka: colštoks. Lūk, tā!
Šobrīd Bens stāvēja veikala durvīs un ar Normundu apsprieda visādus gadījumus un nedienas, kas var piemeklēt cilvēku. Metramēra nejauša salaušana tāds sīkums vien bija. Bens jau gribēja doties atpakaļceļā, kad Normunds pēkšņi saausījās:
- Paklau! Kas tad tas? Kas tie par mežonīgiem bļāvieniem tur, no Rūku kalna?
Tagad arī Bens dzirdēja. No jūras puses tur, kur atradās pieminētais, ar dižām priedēm apaugušais
Rūķu kalns, atskanēja varena rosīšanās, bļāvieni, lamas un tādi kā sivēna kviecieni. Drīz kļuva redzami paši trokšņa vaininieki. Vispirms parādījās noplucis vīrelis, kurš ar vienu roku turēja bikses, kas nezin kāpēc bija atcerējušās par Zemes pievilkšanas spēku un noslīdējušas bīstami zemu. Otrā rokā vīrs turēja, pareizāk sakot, vilka pa zemi maisu, kurā, kā varēja noprast, klandzēja tikko salasītas pudeles. Nākamajā brīdī vīrelis izšķīrās par labu biksēm un, pametis maisu, ar abām rokām saķēra bikses, lai glābtu, kas vēl glābjams. Tas acīmredzot nepatika otram šī skata dalībniekam, kurš, parādījies mežmalā, veltīja drauģelim izmeklētu vārdu virkni.