JURIS RUBENIS MĀRIS SUBAČS
DĪVAINĀ KARAĻVALSTS
STĀSTS PAR KĀDA BRUŅINIEKA DZĪVI
Mākslinieks Māris Subačs
PRIEKŠVĀRDS
Reiz bija kāda pilsēta, kas dzīvoja vienmuļu dzīvi, un tajā nekas svarīgs nenotika. Taču kādu dienu pilsētā negaidīti ieradās dīvains galms: Karalis ar trim Princesēm, Pūķis, Labā Feja un daudzi citi. Galms patiesībā nebija plānojis iegriezties šajā pilsētā, bet bija izveidojusies ārkārtēja situācija, un galms centās saglābt to, kas vēl glābjams.
Pilsētā pēkšņi sāka risināties dīvaini notikumi, tomēr pilsētniekus savādā galma dzīve īpaši neinteresēja, viņi bija pārāk aizņemti ar naudas pelnīšanu. Tikai kāds puisis nemācēja pelnīt naudu, varbūt tāpēc pie viņa ieradās vēstneši - divi putni - un paziņoja, ka Karalis grib viņu iecelt par galma Bruņinieku.
"Galmam ir vajadzīga tava palīdzība" putni sacīja.
"Es nezinu, vai esmu spējīgs kādam palīdzēt" nedroši atbildēja puisis.
"Tā tas ir," putni lietišķi konstatēja. "Tevi būtu mazliet jāpārtaisa, lai tu derētu mūsu uzdevumam. Taču mēs nevaram tevi pārveidot bez tavas piekrišanas."
Puisis īsti nesaprata, ko tas nozīmē, bet piekrita.
"Nu uz kādu laiku tava pilsēta pārvērtīsies par dīvaino karaļvalsti un tu dzīvosi pasakā," putni sacīja un aizlidoja.
Pagāja zināms laiks, iekams Bruņinieks iemācījās golmo valodu, viņa dzīvē risinājās galvu reibinoši notikumi, tie bija tik svarīgi, ka viņš tos centās pierakstīt uz mazām lapiņām, lai neaizmirstu.
Kādu dienu, tikpat negaidīti kā ieradies, galms pilsētu atstāja un Bruņinieks tam devās līdzi. Bruņinieka pierakstus atrada viņa labākais draugs, kuru golmo valodā mēdza saukt par Labo Burvi. Bruņinieks savam draugam bija mazliet iemācījis golmo valodu, tāpēc Labais Burvis ātri saprata atstāto piezīmju svarīgumu. Viņš nolēma tās sakārtot, mazliet literāri apstrādāt un publicēt. Tas bija ļoti sarežģīts uzdevums, brīžiem Labajam Burvim likās, ka tas ir pat cilvēkam nepaveicams darbs. Piemēram, viņš zināja, ka nespēs notikumus sakārtot hronoloģiski pareizā secībā, viņš arī aptvēra, ka tiem, kas nemāk golmo valodu, daži notikumi izliksies pretrunīgi un pat nesaprotami. Taču Labais Burvis saprata, ka notikušo citādi nekā galmo valodā nemaz nav iespējams izsacīt. Apzinoties notikumu nozīmīgumu, patiesumu un unikalitāti, Labajam Burvim pār muguru skrēja tirpas un viņš saprata, cik tas ir svarīgi, lai šīs piezīmes iespējami nesagrozītā veidā varētu lasīt arī citi cilvēki.
Kad Labais Burvis savu darbu bija beidzis, viņš aptvēra, ka tā nav tikai Bruņinieka biogrāfija galmo valodā, ka, grāmatu lasot, arī katrs tās lasītājs sāk dzīvot dīvainajā karaļvalstī. Un beidzot - golma valoda varbūt nemaz nav tik grūta.
īsi sakot, - lūk, kas no tā iznāca.
KA VISS SAKAS
Pūķis savā nodabā šņāca uguni un dūmus un laiku pa laikam apēda kādu meiteni. Tad apvidu ieklīda Bruņinieks un ļaudis atviegloti uzelpoja.
"Dodies cīņā pret Pūķi," viņi lūdza, "atbrīvo mūs no šī briesmoņa!"
Bruņinieks nopriecājās, ka viņam vēl ir gadījies kāds darbs, un devās uz Pūķa alu.
Viņš nostājās alas priekšā un sauca: "Nāc ārā, tu, ļaunums!"
Pūķis iznāca un lietišķi teica: "Paklau, sarunāsim tā. Neplēsīsimies, kā visās pasakās jau reiz ir bijis. Uzspēlēsim šahu. Tas, kurš zaudēs, no šejienes aizvāksies."
"Labi," piekrita Bruņinieks, un spēle sākās. Abi citu pēc citas kāva figūras, kamēr katram
palika tikai karalis un dāma. Bruņinieks prātoja, ko darīt tālāk, arī Pūķis to nezināja.
Tad Bruņinieks ieteica: "Labāk darīsim tā: uzmini manu mīklu, ja tu uzminēsi, aizvākšos es, ja ne, tad tu."
"Labi," Pūķis piekrita.
"Kāpēc nevarētu būt šaha dēlītis, uz kura ir tikai baltie vai tikai melnie lauciņi?" vaicāja Bruņinieks.
Pūķis domāja, domāja, bet nevarēja pateikt.
"Labi," viņš norūca un devās projām.
Ļaudis nopriecājās, ka Pūķa vairs nav, un par Bruņinieku vairs neinteresējās. Viņi negribēja nedz spēlēt šahu, nedz minēt mīklas. Bruņinieks noskuma un devās meklēt savu Pūķi.
"Nu, kāpēc šaha dēlītis ir raibs?" nepacietīgi vaicāja Pūķis, kad viņi atkal bija satikušies.
"Tāpēc, lai varētu rasties pasakas," Bruņinieks atbildēja.
BURVJU NŪJINA
#
Reiz dzīvoja ļaunais Pūķis un Bruņinieks. Bruņinieks ar Pūķi nemitīgi cīnījās un atbrīvoja cilvēkus no viņa ļaunās varas. Pēc tam cilvēki parasti atviegloti uzelpoja un par daudz ko vairs neinteresējās. Tad Pūķis uzradās atkal, cilvēki atcerējās Bruņinieku, tam atkal bija jādodas meklēt Pūķi un viņu cīņa sākās no jauna.
"Kāpēc tu viņu nekad nenogalini?" cilvēki jautāja Bruņiniekam.
"Es negribu jūs padarīt nelaimīgus," Bruņinieks atbildēja.
"Mēs neko nesaprotam," teica cilvēki. "Pūķis mums taču nodara vienu vienīgu ļaunumu."
"Kad es esmu Pūķi aizdzinis projām, jūs uz- vedaties sliktāk nekā iepriekš," teica Bruņinieks.
"Tu esi naivs ideālists," ļaudis viņam sacīja. "Tu nekā nesaproti no dzīves. Mācies no tiem, kam ir daudz naudas."
"Starp citu, visvairāk naudas ir Pūķim," piezīmēja Bruņinieks.
Ļaudis apmulsa: "Nu tad jāiet pie Pūķa prasīt, kā viņš naudu dabū."
Ļaudis sapulcējās pie Pūķa alas un gaidīja, līdz tas iznāks ārā.
"Pastāsti mums," viņi pieglaihnīgi jautāja, "kā tu tiec pie naudas!"
"Man ir burvju nūjiņa, " teica Pūķis. "Es to trīs reizes pavicinu gaisā, un man ir tik daudz naudas, cik vajag."
"Iedod mums nūjiņu," cilvēki lūdzās.
"Nekā nebija! Jūs jau par mani domājat tikai sliktu," teica Pūķis. "Nedošu."
"Atņem Pūķim burvju nūjiņu," ļaudis lūdza Bruņiniekam. Bruņiniekam bija laba sirds, viņš paklausīja un burvju nūjiņu Pūķim atņēma.
Ļaudis pēkšņi kļuva bagāti. Katram bija tik daudz naudas, cik vien tas varēja salikt savā namā. Nu bija jādomā tikai par to, ko ar iegūto naudu darīt.
"Bet kāpēc tu sev neradi naudu?" piepeši kāds pavaicāja Bruņiniekam.
"Es esmu laimīgs tāpat," Bruņinieks atbildēja.
"Muļķītis," visi bija vienisprātis un krāva naudu savos pagalmos kaudzēs.
Te kādu dienu burvju nūjiņa atteicās darboties. Ļaudis pavicināja to trīs reizes, bet nekas nenotika. Viņi atkārtoja to vēlreiz - un atkal nekā.
"Nu, vismaz mēs dzīvē esam kaut ko paveikuši," cilvēki teica, aizmeta burvju nūjiņu un sāka skaitīt iegūto naudu. Nūjiņa palika mētājoties pilsētas centrālajā laukumā, un neviens tai vairs nepievērsa īpašu uzmanību. Bruņinieks to atrada, noslaucīja putekļus un pielika savā dzīvoklī pie sienas.
"Skaista nūjiņa," viņš teica.
Kādu dienu pie Bruņinieka durvīm klauvēja. Bruņinieks atvēra. Aiz durvīm stāvēja Pūķis.
"Es atnācu uzspēlēt šahu," viņš teica.
"Labi," sacīja Bruņinieks, un abi sāka spēli. Viņi runāja par šo un to un visu kaut ko. Pūķim bija savs viedoklis, Bruņiniekam - savs.
"Es tev iemācīšu vēl kaut ko," Pūķis teica Bruņiniekam. "Uzvelc ar nūjiņu gaisā loku, un ap tavu māju izaugs brīnišķīgs dārzs."
Bruņinieks tā izdarīja, un tiešām - ap māju radās bezgala skaists dārzs. Ļaudis par to brīnījās, bet dārzā ieiet nemācēja.