"Pasaulē ir tik daudz ļaunuma," sacīja Bruņinieks.
"Pasaule nav pabeigta," atbildēja Princeses.
"Dievs mīl visu, kas ir," teica Princeses, "bet ir lietas, ko Dievs nemīl."
"Ko?" jautāja Bruņinieks.
"Dievs nemīl visu, kas sagrauj mīlestību," trīs Princeses atbildēja.
XX
"Dievs strādā tikai tik ilgi, kamēr pasaule nav pabeigta. Kad viss būs pabeigts, Dievs vienkārši būs," sacīja Princeses.
"Bet ir taču rakstīts, ka sešas dienas jau pagājušas," teica Bruņinieks.
"Pēc Dieva svētdienas nāk Dieva pirmdiena," atbildēja Princeses.
XX
"Dievs grib, lai visā, ko viņš rada, būtu daļiņa no viņa, lai gan Dievs zina, ka tas ir iespējams tikai no vienas puses," sacīja Princeses.
"Man patīk putni," teica Bruņinieks.
"Viņu lidojumā ir kaut kas no Dieva," atbildēja Princeses.
"Man liekas, ka kaut kas no Dieva ir putna ar salauztu spārnu," sacīja Bruņinieks.
"Ja putns ir lidojis pretī Dievam, viņš šādā brīdī Dievu redz," teica Princeses.
"Dievā nekas nepazūd/' teica Princeses.
"Ir taču tik daudz visa kā, kas iznīkst un iet bojā," iebilda Bruņinieks.
"Dievā nekas neiet bojā. Aritas, kas tiek iznīcināts, atstāj aiz sevis pēdas," Princeses paskaidroja.
• ♦
"Viss esošais reiz ir bijis Dieva doma," teica Princeses.
"Tas skan tik skaisti," sacīja Bruņinieks.
"Dievs arī ir skaists," piebilda Princeses.
"Dievs ir kā cilvēks," teica Princeses, "bet ne līdz galam."
"Man neveras mute, lai sacītu - es esmu Dievs," iebilda Bruņinieks.
"Tieši šī iemesla dēļ, bet tādēļ ir jāizturas ar cieņu pret otru cilvēku," Princeses paskaidroja.
"Dievs ir noslēpums," teica Princeses. "Man gan Dievs liekas kaut kas pašsaprotams. Tāds kā es," sacīja Bruņinieks.
"Tā tas ir cilvēkam," teica Princeses, "bet
kādā mirklī šī izpratne pāriet noslēpumā."
• *
"Dievs var piepildīt visas vēlēšanās," teica Princeses.
"Kāpēc tad viņš to nedara?" vaicāja Bruņinieks. "Cilvēki bieži grib sev sliktu, to nezinādami," atbildēja Princeses.
"Dievam ir daudz vārdu," teica Princeses.
"Es domāju, ka Dievu sauc par jahvi," brīnījās Bruņinieks.
"Arī tā," piekrita Princeses. "Taču Jahves vārdu var izrunāt dažādi."
"Dievs ir bezgala dažāds," teica Princeses.
"Es domāju, ka Dievā ir viss, kas vispār ir," sacīja Bruņinieks.
"Dievā nav Pūķis," atbildēja Princeses.
"Visam, ko Dievs ir radījis, ir sava vieta," teica Princeses.
"Kā radība šo vietu var zināt?" jautāja Bruņinieks.
"Ja radība dzīvo pēc paklausības filozofijas, viss notiek pats no sevis. Par pārējo rūpējas pasaules kārtība."
"Viss ir Dieva izpausme," teica Princeses.
"Vai visā var redzēt Dievu?" jautāja Bruņinieks.
"Jā, bet to ir grūti atšķirt," teica Princeses. "Jo visā ir arī kaut kas no Pūķa."
"Ir lietas, ko Dievs nevar," teica Princeses.
"Es domāju, ka Dievs var visu," Bruņinieks bija pārsteigts.
"Dievs nevar radīt otru Dievu," paskaidroja Princeses. "Dievs nevar būt atšķirīgs no sevis. Dievs nevar izmainīt savu raksturu."
"Dievs ir visuresošs," teica Princeses.
"Arī manī?" vaicāja Bruņinieks.
"Protams," sacīja Princeses, "bet tev ir mazs dārziņš, kura vārtiņus Dievam tu vari gan aizvērt, gan atvērt."
"Dievs ir sirmais Karalis," teica Princeses.
"Kā to saprast?" vaicāja Bruņinieks.
"Katrā cilvēkā ir Dievs," atbildēja Princeses.
"Vai arī manī ir sirmais Karalis?" vaicāja Bruņinieks.
"Tieši tā," sacīja Princeses.
#
"Dievu ne ar ko nevar salīdzināt," teica Princeses.
"Man liekas, ka viņu var salīdzināt ar Paradīzes putniem," sacīja Bruņinieks.
"Protams, viss radītais kādā aspektā ir kā Dievs," Princeses piekrita.
"Dievs ir liels, tu esi mazs," teica Princeses.
"Man patīk būt mazam," sacīja Bruņinieks.
"Tev vienkārši patīk būt blakus Dievam," konstatēja Princeses.
"Dievs dara labu, ko darīdams," sacīja Princeses.
"Tie, kuriem es šad tad nocērtu galvas, gan tā nedomā," iebilda Bruņinieks.
"Tu vienkārši neesi Dievs," teica Princeses.
MAMMAS UZDEVUMS
Reiz Bruņinieka mamma apņēmīgi devās sakārtot sava dēla dzīvokli.
"Viņa izjauc manu kārtību," sūrojās Bruņinieks. "Man patīk, ka ap mani valda mākslinieciska nekārtība."
"Nevar prasīt, lai sieviete to novērtē," Bruņiniekam teica Princeses. "Sievietes uzdevums ir kaut kā savākt to nekārtību, ko ap sevi rada vīrietis."
SIRMĀ KARAĻA VĒSTULE
ē
Reiz trīs Princeses teica Bruņiniekam: "Apciemo Labo Burvi."
"Labi," sacīja Bruņinieks. "Kas man jādara?"
"Aiznes viņam vēstuli no sirmā Karaļa."
"Bet šī vēstule taču bija domāta man!" iebilda Bruņinieks.
"Visi jūs esat Ādama bērni," atbildēja Princeses.
KĀ BRUNINIEKAM PIETRŪKST
ē
Reiz Bruņinieks sarunājās ar Princesēm.
"Man dažkārt pietrūkst Pūķa kompānijas," teica Bruņinieks, "lai arī tad, kad viņš ir blakus, es zinu, ka ar viņu ir jācīnās."
"Tev pietrūkst sievietes," paskaidroja Princeses.
"Man brīžiem liekas, ka man pietrūkst naudas," sacīja Bruņinieks.
"Nauda tev būs," atbildēja Princeses, "bet, kamēr tās tev nav, mēs mācīsim tev redzēt skaistumu, kas pieejams vienīgi nabagajiem."
ATMINAS PAR ĒDENES DĀRZU
ē
Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē.
"Es klausījos, kā jūs runājat par Dievu," viņš atvainojās Bruņiniekam un Princesēm.
"Tā mums ir tāda kā rīta kafija," teica Princeses.
"Es arī to gribu," sacīja vecais darbarūķis.
"Nāc un klausies," laipni ielūdzaPrinceses.
"Es mūžīgi skumstu par izjukušo Ēdenes dārzu," Viesmīlis atzinās.
"Mēs nemitīgi mēģinām to radīt otrreiz," teica Princeses. "Pirmajam bija jābūt, bet mēs zinājām, ka tas aizies bojā. Otrais Ēdenes dārzs būs mūsu pabeigtā karaļvalsts."
PŪKA VĒJŠ
ē
Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja zemē kafiju.
"Pie visa vainīgs Pūķis," viņš teica. "Viņš atkal kaut kur spēlējas ar naudu, laiž banknotes pa vējam un pūš."
ESMES BRĪDIS
Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē.
"Es esmu," viņš teica.
"Mēs arī," pasmaidīja Princeses.
VIESMĪĻA LIKTENIS
ē
Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē. Viņš bija sapinies savā bārdā. Viņam bija visgarākā bārda karaļvalstī. Viņš atcerējās Ēdeni. Viņš tur bija dzīvojis. Viņš atcerējās Ādamu. Viesmīlis bija Bruņinieka draugs. Viņš bija stāstījis Bruņiniekam par Ādamu un eņģeļiem. Viņš bija karaļvalsts dārgums. Tādēļ trīs Princeses nolika viņam blakus brīnumaini daiļu un vienlaikus raksturā nejauku meiteni.
"Kāpēc man tas?" jautāja sirmais darbarūķis.
"Lai tu nesapītos savā bārdā un nenomirtu," teica Princeses.
"Es nekā nesaprotu," teica Viesmīlis.
"Tev nav jāmeklē glābiņš gudrībā, bet nelaimīgā mīlestībā," atbildēja Princeses.
Princešu sarunas ar Bruninieku
#
par mākslu
"Māksliniekam vajag nelaimīgu mīlestību," teica Princeses.
"Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks. "Tas taču ir tik sāpīgi."