"Ielaid mūs savā dārzā," pilsētnieki lūdza, "mēs tev par to samaksāsim."
"Jūs te nebūsit laimīgi," sacīja Bruņinieks. "Te viss ir pārāk lēts."
SIRMAIS KARALIS UN PŪĶIS
Reiz dzīvoja kāds sirms Karalis. Viņa karaļvalstī valdīja miers un kārtība. Tad pēkšņi nez no kurienes uzradās Pūķis, kas visiem stāstīja, cik daudz katram būs naudas, ja tie klausīs nevis Karali, bet Pūķi. Pūķis tiešām deva naudu tiem, kas viņam paklausīja, tāpēc gandrīz visi pavalstnieki sirmo Karali pameta. Karaļvalstī vairs nevaldīja miers un laime, bet visi strīdējās par to, cik kurš maksā.
"Man Pūķis iedeva tik daudz naudas!" sacīja viens.
"Bet man iedeva vairāk!" mēģināja viņu pārkliegt cits.
Beigās katrs zināja savu cenu. Galu galā ļaudis staigāja paēduši, bet drūmi.
Tad Karalis atcerējās: "Man teica, ka kaut kur esot Bruņinieks. Viņam nav sevišķi labs raksturs, bet viņš vienīgais var uzvarēt Pūķi šahā. Aicināšu viņu glābt valsti."
Domāts, darīts.
Bruņinieks ieradās pie Karaļa un teica: "Es uzvarēšu Pūķi, bet es gribu par sievām visas trīs tavas meitas uzreiz."
"Kāds nesaprotams cilvēks," teica Karalis. "Bet lai notiek, kā tu gribi."
Bruņinieks devās uz Pūķa alu un sauca: "Nāc ārā, tu, netīrā nauda!"
Pūķis iznāca un teica: "Paklau, draugs, necīnīsimies, kā visās pasakās jau vienreiz bijis. Darīsim tā: kurš varēs izturēt visilgāk bez tā, ko viņam gribas visvairāk, tas paliks. Otrs aizies. Tev gribas uzvarēt Pūķi, man gribas apēst kādu meiteni. Mēģināsim abi izturēt."
Bruņinieks piekrita. "Man tikai gribas, lai te atnāk trīs Karaļa meitas. Es tevi redzu, bet tu meitenes ne," viņš sacīja.
Kā Bruņinieks prasīja, tā notika. Bruņinieks līksmojās ar Karaļa meitām, bet Pūķis cietās savā alā.
"Nē, es to vairs nevaru izturēt," Pūķis teica. "Es aizeju."
Bruņinieks apmetās uz dzīvi Karaļa pilī. Karalis prātoja, ko lai dara. Pūķa vairs nebija, bet visus interesēja tikai nauda. Viņš nolēma kļūt visbagātākais un sāka pārdot pasakas par Bruņinieku un Pūķi. Ļaudīm interesēja, ko Pūķis dara. Par Bruņinieku gan viss bija skaidrs - viņam vajadzēja tikai Karaļa meitas. Karalim ienāca daudz naudas, un visi sāka viņu cienīt.
"Labāk kā nekas," Karalis nopūtās un devās spēlēt šahu ar Bruņinieku.
BRUNINIEKA DĀRZS
Ap Bruņinieka māju bija skaists dārzs. Viņam tas ļoti patika.
"Tas ir mans vienīgais prieks," Bruņinieks reiz teica Pūķim, kad viņi kopā spēlēja šahu.
"Tur nu nekā nevar darīt," Pūķis teica. "Man arī laiku pa laikam patīk apēst kādu meiteni un nekad nepietiek. Es ar to samierinos."
"Mums ir dažādi uzskati par meitenēm," teica Bruņinieks.
"Tādēļ jau tev ir tikai dārzs," atbildēja Pūķis.
Bruņinieks neatbildēja, tikai vēlreiz ieskatījās dārzā.
"Tas ir skaists dārzs," viņš teica un izdarīja nākamo gājienu.
Reiz Bruņinieka dārzā pastaigājās Karalis. Viņš sastapa Bruņinieku, kurš izskatījās sadrūmis.
"Kas tevi nomoka?" Karalis jautāja. "Es domāju par to, kāpēc šis dārzs ir tik trausls," Bruņinieks teica.
"Šis ir dārzs, kurā staigājot var domāt par mīlestību," atbildēja Karalis.
PIEDZĪVOJUMI SVĒTDIENĀ
Reiz kādā svētdienā Bruņinieks devās uz baznīcu. Viņu pavadīja Princeses, Labā Feja un Pūķis.
"Atkal šī jocīgā kompānija ieradusies mūsu baznīcā," sašutuši sačukstējās pilsētnieki.
Sākās dievkalpojums. Bruņinieks un Princeses nometās ceļos, Labā Feja devās uzklausīt pilsētnieku lūgšanas, bet Pūķis paslēpās tukšā grēksūdzes krēslā.
"Man šeit visi aizrāda, ka esmu neglīts," viņš teica, "lai gan pēc maniem padomiem, kā nopelnīt naudu, visi labprāt kāro."
Pēc dievkalpojuma viņi devās tālāk.
"Varbūt kopā paēdīsim pusdienas?" Princeses piedāvāja.
Bruņinieks piekrita, un viņi iegāja kafejnīcā.
"Kas tā par jocīgu kompāniju," pie citiem galdiņiem sēdošie saskatījās.
"Mēs esam pilsētā ieradušies tikai uz brīdi, drīz dosimies tālāk," skaidroja Labā Feja.
"Mēs neticam, ka tās ir Princeses," teica kafejnīcas apmeklētāji. "Princeses dzīvo kaut kur tālu pilī, ar neskaitāmiem kalpiem, bet šīs trīs ne sevišķi glītās meitenes pavada tikai viens bruņinieks, kas nemaz neizskatās pēc karavadoņa."
Princesēm tas likās amizanti. Viņas kopā ar Bruņinieku padzēra kafiju un devās tālāk.
"Kāpēc jūs nepasaucāt savus kalpus?" jautāja Feja. "Bez kalpiem jūs neciena."
"Tā mums ir svētdiena," sacīja Princeses, "būt vienkārši trim ne sevišķi glītām meitenēm. Noklausīties, cik mēs esam skaistas, no to mutes, kam kaut ko no mums vajag, - tās mums ir darbdienas."
BRUNINIEKA SLIMĪBA
Reiz Bruņinieks saslima. Viņam rādījās sapņi par putniem un par to, ka viņš varētu būt tāds kā putni. Pie Bruņinieka ieradās Princeses un centās viņu ārstēt. Viņas stāstīja Bruņiniekam dažādus interesantus notikumus un deva zāles. Taču Bruņinieka dvēselei joprojām nebija miera. Tad Princeses Bruņiniekam iedeva burvju ābolu. Bruņinieks to apēda, bet nekā sevišķa nejuta.
"Kas tas ir par ābolu?" Bruņinieks jautajā.
"Tas ir ābols no Paradīzes dārza. Tas padarīs tevi līdzīgu Ādamam," Princeses teica.
"Ādams esot izdzīts no Paradīzes tieši par ābolu ēšanu," domīgi sacīja Bruņinieks.
"Tas tā nav," iebilda Princeses. "Aiz šī stāsta ir noslēpums. Lietas būtība nav ābolos."
"Kas tas par noslēpumu?" Bruņinieks jautāja.
"Tas ir noslēpums par to, kā Paradīze iemirdzas un kā tā apdziest," Princeses atbildēja.
PUTNU SARUNA
Reiz divi putni pils dārzā savā starpā sarunājās.
"Bruņinieks saprot putnu valodu un ir nelaimīgs, jo viņš arī grib būt putns," teica viens.
"Vērojot putnus, viņš ir iemācījies jaut lidot savām domām," otrs piebilda.
"Vai tiešām cilvēks nevar dzīvot starp putniem un būt laimīgs?" pirmais jautāja.
"Viņam nemitīgi ir jāapzinās, ka cilvēks nevar lidot," otrs atbildēja.
No pils dārzā iznāca Princeses.
"Mēs mācīsim Bruņiniekam Paradīzes noslēpumu," viņas apņēmīgi sacīja putniem.
"Kāds tas ir?" putni jautāja.
"Būt laimīgam tādam, kāds tu esi, labi zinot, ka kaut kas tu neesi," Princeses atbildēja.
VIESĪBAS
Reiz Bruņinieks bija uzaicināts pie pilsētniekiem viesībās. Visi ēda, dzēra un līksmojās, bet Bruņinieks jutās bezgala vientuļš.
"Man pietrūkst manu Princešu," viņš skumīgi domāja.
Pēc brīža Bruņiniekam par prieku viesībās ieradās arī Princeses, Labā Feja un Pūķis. Princeses apsēdās Bruņiniekam vienā pusē, Labā Feja - otrā, un Pūķis iekārtojās vietā, no kurienes varēja redzēt skaistākās jaunavas. Bruņinieks bija priecīgs, ka viņam bija sarunu biedri, un vaicāja Princesēm: "Kāpēc jūs gribējāt, lai es šurp atnāku? Šeit es sevišķi skaudri izjūtu, ka esmu tik ļoti pieradis dzīvot starp jums, ka pilsētnieku dzīve man ir kļuvusi sveša."
"Mēs domājam par to, kur celt tavu mājokli," atbildēja Princeses. "Tu esi pieradis draudzēties ar putniem, bet tu nevari būt putns. Mēs gribējām tev parādīt kaut ko no pilsētnieku dzīves."