"Es gribu dziedāt dziesmu," viņas pārtrauca Pūķis un piecēlās kājās. Viņš sita ar kāju takti un dziedāja dziesmu, kuras vārdi visiem stāstīja par to, cik labi būt labam. Klātesošie sajūsmas pilni aplaudēja.
"Ko viņš tur visus muļķo!" sašuta Labā Feja.
"Es mīlu dzīvi," teica Pūķis, ar kāru aci uzlūkodams skaistākās jaunavas.
"Dzīve tiešām ir skaista," teica Bruņinieks, vērodams dažus putnus, kas sēdēja viņam blakus.
ĻAUNĀ BURVJA GALS
Reiz dzīvoja Ļaunais Burvis. Viņam patika noburt bērnus un sūtīt viņus mežā. Reiz pie viņa ieradās Bruņinieks. Burvis nobūra arī Bruņinieku un iedzina viņu mežā. Bruņinieks gāja un gāja, līdz izdzirdēja saucienu: "Kāpēc neviens ar mani negrib draudzēties?"
"Tas taču mans Pūķis!" Bruņinieks nopriecājās un devās uz balss pusi.
Pie alas sēdēja Pūķis un Ļaunais Burvis. Burvis priecājās kā bērns.
"Es apspēlēju Pūķi šahā," viņš lepni teica.
"Tā bija tava pēdējā kļūda," Bruņinieks teica un nocirta Burvim galvu.
"Stulbenis," Pūķis teica. "Es viņam vienkārši to atļāvu."
"Viņš nobur bērnus un sūta mežā," teica Bruņinieks.
"Man taču vajag kādu, kas ir sliktāks par mani," teica Pūķis.
Bruņinieks skatījās uz beigto Burvi un domāja.
"Varbūt tā bija kļūda?" viņš sacīja.
"Viss, kas ir, irtā vērts, lai būtu," dziļdomīgi teica Pūķis. "Viņš vienkārši uz tevis uzrāvās."
"Es gāju pie viņa kā bērns," Bruņinieks sacīja.
"Ak, bērni, bērni," teica Pūķis un aplaizījās, "bet labāk uzspēlēsim šahu."*
"Mums ir tāda jocīga karaļvalsts," teica Bruņinieks, izdarot pirmo gājienu.
"Kas ir, tas ir," teica Pūķis un Burvja atliekas rūpīgi ielika ledusskapī.
JAUNGADA EGLĪTE
Reiz Bruņinieks bija nopircis jaungada eglīti. Viņš izgreznoja to ar svecītēm un krāsainiem bumbuļiem, apsēdās tās priekšā un priecājās. Mirkli vēlāk pie Bruņinieka ieradās trīs Princeses.
"Mēs gribam tev izteikt piedāvājumu," Princeses teica.
"Labprāt," Bruņinieks atbildēja, nemaz nenoklausījies viņu sakāmo līdz galam.
"Uzraksti uz papīra gabaliņa savu Jaungada vēlēšanos un iesien to eglītē," teica Princeses.
Bruņinieks paklausīja. Arī Princeses iesēja savas vēlēšanās eglītē.
"Vai mūsu vēlēšanās piepildīsies?" vaicāja Bruņinieks.
"Varbūt jā," Princeses mīklaini atbildēja.
Pie durvīm pieklauvēja. Bruņinieks atvēra. Aiz durvīm stāvēja Pūķis.
"Es dzirdēju, ka šeit eglītē iesien vēlēšanās," viņš teica un pašķielēja uz eglīti. "Es arī gribu kaut ko vēlēties."
"Lūdzu," Bruņinieks viņam atļāva.
Pūķis apsēdās pie galda, paņēma kaudzi papīra, rakstīja un rakstīja. Drīz visa eglīte bija piekārta pilna ar Pūķa vēlmēm.
"Tā," viņš apmierināts sacīja. "Nu ir pabeigts."
"Ko tu tur esi vēlējies?" aizdomīgi vaicāja Princeses.
"Es vēlējos, lai Bruņiniekam ir tik jaunavu, cik es varu apēst," Pūķis teica.
"Vispār jau man gribas kādu jaunavu," Bruņinieks atzinās, "bet man ir manas Princeses."
Pie durvīm vēlreiz klauvēja. Bruņinieks atvēra. Tas bija sirmais Karalis.
"Es dzirdēju, ka visi šeit kaut ko vēlas," viņš teica.
"Lūdzu," Bruņinieks teica. "Nedaudz vietas eglītē vēl ir."
Arī Karalis uz papīra gabaliņa uzrakstīja savu vēlēšanos un iekāra to eglītē.
"Laimīgu Jauno gadu!" visiem novēlēja Bruņinieks.
"Tas vēl ir jautājums, vai gads būs laimīgs, ja visiem piepildīsies viņu vēlēšanās," piezīmēja Pūķis.
" Tāpēc labi vien ir, ka dažreiz velēšanas nepiepildās," vakara sarunu noslēdza Princeses.
PŪĶIS UN LABĀ FEJA
Reiz Pūķis nolēma būt labs. Viņš iznāca no savas alas, aizgāja uz pilsētas tirgus laukumu un sāka klāstīt savus uzskatus par to, kā būt labam.
"Visi nedrīkst būt tādi kā es, bet man ir jābūt tādam, kāds es esmu, lai varētu pastāvēt kaut kas labs," viņš teica.
"Tu neesi nekā cita darījis, kā vien stiepis jaunavas uz savu alu," aizdomīgi sacīja pilsētnieki.
"Es ļauju eksistēt Bruņiniekam," paskaidroja Pūķis, "kurš jūs no manis laiku pa laikam atbrīvo."
"Bruņinieks ir jauks cilvēks, bet viņš šo to nesaprot," pilsētnieki atzina.
"To, ko nesaprot viņš, saprotu es," apliecināja Pūķis. "Redziet, arī jūs pēc manis ilgojaties."
"Neklausieties tik daudz Pūķī," pēkšņi atskanēja kāda balss.
"Kas to teica?" pilsētnieki nesaprata.
"Es - Labā Feja. Jūs būsit nelaimīgi, ja klausīsit Pūķi."
"Pūķis saprot dzīvi," iebilda pilsētnieki.
"Dzīvē nav tikai Pūķis," sacīja Feja.
"Kas būtu dzīve bez manis?" Pūķis jautāja Fejai.
"Dzīve bez tevis būtu tīri jauka," Feja atbildēja.
"Tad jau nevajadzētu Bruņinieka, tad visi, kas klausītu manus padomus, būtu slikti, un beigās pāri paliktu tikai Feja," sacīja Pūķis.
"Parādi man kādu, kas, klausot tavus padomus, būtu laimīgs!" iesaucās Feja.
"Mans padoms būtu pārāk mani neklausīt, bet zināt, ka manis dēļ var būt daudz kas labs," ieteica Pūķis.
"Kas te notiek manā tirgus laukumā?" vaicāja Karalis, ierazdamies strīda vietā.
"Pūķis visiem jauc galvu," sūrojās Feja.
"Es gribu parādīt, ka es esmu labs," teica Pūķis.
"Tu neesi labs, laba ir mana karaļvalsts un tas, kā viss te ir iekārtots," pavēstīja sirmais Karalis.
"Šī ir laba karaļvalsts," teica Feja.
"Kas ir, tas ir," piekrita Pūķis un devās atpakaļ uz savu alu.
KARALVALSTS IKDIENA
Reiz Bruņinieks ar Pūķi spēlēja šahu.
"Tu man esi labs draugs, lai gan labs tu neesi," domīgi sacīja Bruņinieks.
"Es cenšos būt labs personīgi tev," teica Pūķis. "Man gribas kādu draugu, tādēļ es atturos no vēlēšanās tevi apēst."
"Varbūt es tevi varētu pārliecināt būt labam?" Bruņinieks jautāja. "Tas ir tik patīkami."
Pūķis klusēja. Viņš nesen bija apēdis kādu jaunavu un gremdējās atmiņās.
"Patīkami tas ir," viņš beidzot sacīja. "Varbūt neēdīšu kādu laiku."
Pie Pūķa alas ieradās Labā Feja.
"Es baidos par tevi," viņa teica Bruņiniekam. "No Pūka izteicieniem visā apkārtnē ir novītuši ziedi."
"Mums ir dažādi viedokļi," viņu mierināja Bruņinieks.
"Labāk ej pie Princesēm," ieteica Feja.
"Jā, tūlīt," paklausīja Bruņinieks un pabeidza partiju.
"Ak šī Feja," teica Pūķis. "Mums ir veci rēķini."
Feja neielaidās sarunās un veda Bruņinieku uz pili. Viņa griezās pie sirmā Karaļa un sacīja: "Pasargā manu Bruņinieku no Pūķa."
"Lai viņš paklausās, ko runā gudrais Krauklis," Karalis atbildēja.
Krauklis atlidoja un pavēstīja: "Pūķim ir jābūt tieši tāpēc, ka eksistē ēna saulainā dienā, bet, ja pasaka, ka Pūķis ir labs, iestājas nakts un visi ir nelaimīgi."
"Labāk parunāsim par kaut ko citu," Bruņinieks mainīja sarunas tēmu. "Kas jauns noticis karaļvalstī?"
"Daudzi Paradīzes putni ir kļuvuši slimi," atbildēja Feja. "Princeses tos mēģina ārstēt."
"Vai es ko varu līdzēt?" Bruņinieks jautāja.
"Tu esi cilvēks, mēs esam putni," teica Krauklis.
"Man patīk klausīties, kā jūs runājat," Bruņinieks piezīmēja.