"Mūsu dziesmas tu vari klausīties, bet saprast cilvēki tās nevar," sacīja Krauklis.
Ieradās Princeses. Viņas bija noskumušas.
"Kas jūs sāpina?" jautāja Bruņinieks.
"Mūsu putni ir slimi," atteica Princeses. "Tie reiz klausījās, ko runā Pūķis, un pateica, ka Pūķis ir labs. Tagad viņiem liekas, ka viss dārzs ir sastādīts nepareizi un viņi vairs nav laimīgi."
"Es jau vienmēr esmu sacījusi, ka nedrīkst ļaut Pūķim nevienu mācīt dzīvot," Feja bija sarūgtināta.
"Pilsētnieki gan viņā labprāt klausās," teica Krauklis.
"Pūķi klausoties, var gūt naudu, bet laimi (ļ.m no," Feja palika pie sava.
Viņi vēl ilgi runāja. Par Pūķi, par Paradīzes putniem, par daudz ko citu. Karaļvalstī dzīve ritēja savu gaitu.
BURVJU NŪJINA
Reiz Bruņiniekam bija burvju nūjiņa. Pietika arto apvilkt ap sevi gaisā loku, un apkārt izauga brīnišķīgs dārzs. Taču pēc kāda laika dārzs atkal pazuda.
"Kāpēc tā notiek?" Bruņinieks nesaprata.
"Es gan saprotu," teica Pūķis, ar kuru Bruņinieks bieži pie šaha galdiņa diskutēja. "Dārza puķes vīst no maniem izteicieniem."
BRUNINIEKS DODAS PROJĀM
Reiz Bruņinieks nolēma aizceļot. Viņš sapakoja koferi un devās uz lidostu, lai gaidītu savu lidmašīnu. Taču lidmašīna nez kāpēc neatlidoja. Bruņinieks lidostā vientulībā dzēra kafiju un vēroja sniegpārslas aiz loga. Tad lidostā ieradās Pūķis.
"Tā nu gan ir muļķīga iedoma - kaut kur aizlidot," viņš sacīja. "Sī garšīgo jaunavu zeme ir vislabākā vieta, kur tev dzīvot."
"Es gribu būt kaut kur citur, kur ir skaisti un labi," Bruņinieks atbildēja.
"Citurienes nav, vienmēr ir tikai šejiene," Pūķis piezīmēja.
"Man gribējās, lai šejiene ir citur," sacīja Bruņinieks.
"Tev vienkārši nav jaunavas," Pūķis viņam iebilda.
"Kā nav, tā nav," atteica Bruņinieks. "Es laikam pārāk ilgi esmu vēlējies būt putns."
"Man ir priekšlikums," Pūķis sarosījās. "Nelido nekur. Sameklēsim kādu jaunavu, es viņu nolaupīšu, tu to varēsi pēc tam atbrīvot un ņemt sev par sievu."
"Es biju nodomājis aizlidot un kopā ar Princesēm dzīvot skaistā dārzā," sapņaini sacīja Bruņinieks.
"Princeses par tevi domā caurām dienam, tas ir tiesa," piekrita Pūķis. "Bet tev taču jāsaprot, ka tu neesi princis."
"Es esmu jutis, ka Princeses mani mīl tādu, kāds es esmu, bet es šaubos, vai parasta sieviete piecietīs, ka es mājās nelaboju kanalizāciju, bet tikai guļu, klausīdamies, ko stāsta debesu putni," teica Bruņinieks.
"Tavas bažas ir pamatotas," Pūķis sacīja. "Varbūt tu varētu pilsētniekus atbrīvot no manis, ņemt no viņiem naudu un kļūt bagāts?"
"Es nezinu, kāpēc, bet man liekas, ka tā nevar darīt," atbildēja Bruņinieks.
"Kaut kā taču tev jādzīvo," iebilda Pūķis. "Ja es kaut ko gribu, es vienkārši to kādam atņemu."
"Bruņinieki pasakās tā nedara," sacīja Bruņinieks.
" Tu varētu manis atņemto dot cilvēkiemat- paka), par to ņemot mērenu procentu," Pūķis neatlaidās.
"Skan jau ļoti sakarīgi, bet kaut kas tajā visā neliekas piemērots man. Es to nevaru izdarīt," Bruņinieks nopūtās.
"Ja Tu negribi aizlidot, cita ceļa nav," teica Pūķis
"Es domāju par debesu pļavām," sacīja Bruņinieks un turpināja dzert kafiju.
BRUNINIEKA SKUMJAS
Bruņiniekam bija sapnis - aizbraukt uz kādu skaistu zemi un būt laimīgam.
Reiz Princeses viņam teica: "Mēs zinām, kur atrodas šāda zeme."
"Kur?" Bruņinieks ieinteresēts vaicāja.
"Tā ir tepat," Princeses teica.
"Mani gan šeit bieži māc skumjas," teica Bruņinieks, "man liekas, ka kādā citā pasaulē varētu būt labāk."
"Mēs piekrītam, ka tev nevajadzēja dzīvot šajā pilsētā," Princeses nopūtās. "Šajā pilsētā dzīvo cilvēki, kuru dzīvē nekam nav jānotiek."
"Bet es te esmu piedzimis," Bruņinieks sacīja. "Tā ir mana dzimtā pilsēta."
"Tur jau tā nelaime," teica Princeses. "Daži musu kalpi uz tevi turēja ļaunu prātu un lika tev šeit piedzimt."
"Ko tad lai es daru?" vaicāja Bruņinieks.
"Paliec tepat," sacīja Princeses. "Bērnības zeme vienmēr ir laimīga."
ŠAHA PARTIJA
Reiz Bruņinieks bija mazliet sadrūmis. Viņam patika klausīties, kā dārzā pie viņa mājas runā putni.
Bruņiniekam bija mamma. Mamma katru vakaru pasniedza sirmajam Karalim tēju.
"Tā mamma ir viena velnišķīga sieviete" Pūķis reiz sūdzējās Bruņiniekam.
"Man gan mana mamma patīk," teica Bruņinieks.
"Tā sieviete ir kaut kas baigs," Pūķis apgalvoja. "Man no viņas ir bail."
"Trīs Princeses viņu novērtē," sacīja Bruņinieks. "Viņa manā dzīvoklī vienmēr visu sa- vanda."
"Tas gan," Pūķis pasmējās.
Bruņinieks izdarīja nākamo gājienu. Pūķis skatījās uz šaha galdiņu un klusēja.
"Nu gan ir mats," viņš teica. "Runāsim labāk par sievietēm."
"Tad mats būs man," atteica Bruņinieks. "Sievietes mani negrib un viss!"
"Tu esi muļķis," sacīja Pūķis. "Viņas tevi grib par daudz."
"Man ir vienas vienīgas nelaimīgas mīlestības," nopūtās Bruņinieks.
"Tu tiešām esi muļķis," Pūķis priecīgi teica. "Tu vienkārši neapjēdz, līdz kādai pakāpei tās ir laimīgas."
"Man te vajag vēl kādu," sapīcis sacīja Bruņinieks. "Tu man nemitīgi norādi, ka es esmu muļķis."
"Bet tu tads esi," Pūķis ietiepās.
Bruņinieka mājā nesteidzīgi ienāca sirmais Karalis.
"Ko mans draugs te īsti dara?" viņš vaicāja.
"Mēs te runājam par sievietēm," atbildēja Bruņinieks.
"Man ir mazohistisks prieks nemitīgi zaudēt šahā," sacīja Pūķis un sadrūma.
"Par daudz putnu," teica Karalis. Viņi pēkšņi ieskatījās dārzā.
"Bet tomēr mūsu Ēdene pastāv," visi bija vienisprātis.
BRUNINIEKA DRAUGI
Reiz trīs Princeses bija atnākušas ciemos pie Bruņinieka. Bruņinieks bija noskumis.
"Es nemāku neko citu, kā tikai cīnīties ar Pūķi," viņš sūdzēja Princesēm bēdas. "Es nemāku pelnīt naudu un būvēt mājas kā citi valsts pilsoņi."
"Citi nemāk cīnīties ar Pūķi," viņu mierināja Princeses.
"Sastopoties ar parastiem pilsoņiem, es jūtu, ka dzīvoju citā pasaulē, kurā ir Princeses, Pūķis, Karalis un citi, bet tur nav, kā pie cilvēkiem parasts," sūrojās Bruņinieks.
_"Mums gribētos, lai arī citi interesētos par mūsu dīvainā galma dzīvi," teica Princeses.
Pie durvīm pieklauvēja. Tas bija sirmais Karalis.
"Es dzirdēju, ka tu esi noskumis," viņš sacīja Bruņiniekam.
"Tā tas ir," Bruņinieks atbildēja. "Es gribētu būt parasts saimniecisks cilvēks, citādi es tikai gulšņāju un gaidu brīdi, kad atkal vajadzēs cīnīties ar Pūķi."
"Būt parastam cilvēkam ir skaisti," domīgi teica Karalis, "bet dažiem ir jābūt neparastiem, lai parastie domātu par noslēpumu, kādēļ šādi cilvēki ir."
"Cīnīties ar Pūķi ir interesanti," piekrita Bruņinieks. "Es to nenožēloju."
Pie durvīm vēlreiz pieklauvēja. Tā bija Labā Feja.
"Es atnācu ar tevi parunāt" teica Feja. "Tu esot noskumis."
"Jūs tā par mani rūpējaties," Bruņinieks sacīja.
"Tu mums esi ļoti dārgs," teica Feja.
"Es nemāku nekā cita, kā vien cīnīties ar Pūķi un radīt ap sevi pasakas," sūdzējās Bruņinieks.