"Tās ir skaistas pasakas," viņu mierināja Feja.
Pie durvīm vēlreiz pieklauvēja. Tas bija Pūķis.
"Es atnācu uzspēlēt šahu," viņš teica.
"Man tomēr ir daudz draugu," Bruņinieks jutās aizkustināts.
"Es sen neesmu apēdis nevienu jaunavu, es cenšos būt labs," Pūķis piemetināja. _
"Bez tevis mūsu kompānija nebūtu tā, kas ir," Bruņiniekam sacīja Princeses.
"Tu mums esi vajadzīgs tāds, kāds tu esi," teica Karalis. Labā Feja viņam piekrita.
"Tie ir mana mūža skaistākie mirkļi, kad es apspiežu savu vēlēšanos tevi apēst un vienkārši spēlēju ar tevi šahu," visiem pievienojās Pūķis.
"Jā, tomēr ir labi būt Bruņiniekam," Bruņinieks atviegloti uzelpoja un tikko manāmi pasmaidīja.
PŪKA LIKTENIS
Reiz Labā Feja strīdējās ar Pūķi.
"Tu radi karaļvalstī vienu vienīgu ļaunumu," viņa teica. "Tu tikai bojā mūsu dzīvi."
"Es rādu, ka drīkst būt kaut kas, kas nav labs" Pūķis aizstāvējās.
"Kaut kas, kas nav labs, var būt, ja tas vismaz no vienas puses ir labs," iebilda Feja. "Bet ļaunumam nav jābūt."
"Jebkam, kas ir, ir kāda puse, no kuras tas nav labs," atbildēja Pūķis. "Ja es nebūšu, tas baidīsies būt."
"Jebkam, kas ir, ir kāda puse, no kuras tas ir labs," teica Feja. "Tas ir īstais iemesls, kāpēc kaut kas ir."
BRUNINIEKA LIKTENIS
Reiz sirmais Karalis sarunājās ar Feju.
"Es lauzu galvu par to, kā lai iepriecina Bruņinieku," viņš sacīja.
"Bruņinieks ir pārāk daudz klausījies tajā, ko runā Pūķis, tāpēc viņš nav priecīgs," teica Labā Feja.
"Bruņiniekam ir tāds liktenis," atbildēja Karalis. "Brīžiem cīnīties ar Pūķi, brīžiem spēlēt ar viņu šahu."
"Man gribētos viņu paglābt no šī likteņa," sacīja Labā Feja.
"Sava likteņa dēļ katrs vispār ir," viņai atgādināja sirmais Karalis.
KARAĻA VIENTULĪBA
Reiz sirmais Karalis sarunājās ar Princesēm.
"Man ir apnicis valdīt," viņš teica. "Es gribu būt kā viens no tiem daudzajiem, kas vienkārši iet pa ielu."
"Bet kādam taču irjāvalda," Princeses iebilda.
"Lai Bruņinieks ņem manu pili," sacīja Karalis. "Es gribu būt parasts cilvēks."
"Bruņinieka uzdevums ir būt vienkārši Bruņiniekam," Princeses viņam nepiekrita.
Viņu sarunā iejaucās Labā Feja.
"Tas taču ir tik interesants darbs - sakārtot karaļvalsti!" viņa sacīja.
"Mana karaļvalsts atkal ir sabrukusi," Karalis teica. "Pilsētnieki ir nolēmuši darīt to, ko grib viņi, nevis to, ko gribu es."
"Viņi vienkārši ies bojā, ja tu par viņiem vairs nerūpēsies," Feja uztraucās.
"Man nav drauga," bēdājās Karalis. "Man nav ar ko aprunāties."
"Pagaidi, drīz uz pili pārvāksies Bruņinieks," viņu mierināja Princeses.
"Bruņinieks arī nav laimīgs tādēļ, ka viņš atšķiras no citiem, es viņu labi saprotu," teica Karalis.
"jus varat būt divi tādi blakus," Princeses sacīja.
"Tad lai viņš ātrāk nāk uz pili!" Karalis sarosies.
"Nesteidzies, mēs vēl neesam pabeigušas iekārtot Bruņinieka dzīvokli," atbildēja Princeses.
Saruna iejaucās Pūķis, kurš bija ieradies, nevien., nemanīts.
"Man liekas, jums abiem ar Bruņinieku vien- kfirSI pietrūkst jaunavas," viņš iestarpināja.
"Tev vienīga laime ir kādu apēst," sašuta i abā i eja.
"I s joprojām nevienu neēdu," apvainojas Pūķis, "ts radu Bruņiniekam, kā varu būt labs."
"Mums gan ir interesanta kompānija," sacīja slimais Karalis un devās atkal sēdēt tronī.
PUKA NEVEIKSME
Reiz Pūķis apņēmās būt labs.
"Es neēdīšu vairs jaunavas, vismaz kādu laiku," viņš teica. "Es būšu labs."
Karaļvalstī sākās miera laiki. Bet tad pēkšņi viena jaunava pazuda. Pēdas veda uz Pūķa alu. Ļaudis atkal aicināja Bruņinieku, un Bruņinieks devās cīņā.
"Atdod jaunavu un esi labs!" viņš sauca pie Pūķa alas.
Pūķis iznāca no sava mājokļa un teica: "Minēsim mīklas. Ja tu uzminēsi, es tev jaunavu atdošu."
"Labi," piekrita Bruņinieks.
"Ko lai es ēdu?" Pūķis vaicāja.
"Vai tiešām tev Karalis nav teicis, ko tu drīksti ēst?" jautāja Bruņinieks.
"Teica jau, teica," Pūķis atbildēja, "bet tas ir pārāk veselīgi. Tas nav garšīgi."
"Es nevaru iedomāties, ka Karalis tev nebūtu devis arī kādu veselīgu kārumu," sacīja Bruņinieks.
"Viņš teica, ja es gribu panašķoties, es varu mēģināt būt labs," teica Pūķis.
"Tad atdod jaunavu un esi labs," pavēlēja Bruņinieks.
"Ja tu gribi, lai es atdodu jaunavu, tev jānāk ar mani spēlēt šahu. Man gribas kompāniju ziemas vakaros," Pūķis sacīja.
"Labi," teica Bruņinieks un atdeva jaunavu pilsētniekiem. Visi atkal bija laimīgi. Karaļvalstī atjaunojās normāla dzīve. Viss kā parasti.
STRĪDS
Reiz Pūķis strīdējās ar Labo Feju.
"Tu esi vainīgs, ka Bruņinieks nevar dzīvot pilī. Viņam ir tikai pagaidu mājoklis," Pūķim pārmeta Feja.
"Bet es esmu izaudzinājis viņu par Bruņinieku," iebilda Pūķis.
"Bruņinieks nejutīsies labi pils skaistajā dārzā, tu viņam esi sastāstījis, ka vienīgais skaistums ir tava ala," teica Feja.
"Mana ala varbūt nav skaista, bet toties ļoti patiesa," Pūķis piezīmēja. "Ja to nenovērtē, cilvēks var sākt baidīties tāpēc, ka viņš nav tik skaists kā puķe."
"Tas jau nenozīmē, ka visam apkārt jabut neglītam," Feja sacīja.
"Bez manām zināšanām pils dārzā Bruņinieks baidīsies būt patiess," teica Pūķis.
"Var būt patiess arī skaistuma vidū," iebilda I eja.
Pie strīdniekiem ieradās Princeses.
"Mes apmetīsimies pie Bruņinieka," viņas tei( .1 "Pils ir tur, kur dzīvojam mēs."
BRUNINIEKS POLIKLĪNIKĀ
Reiz kāds karaļvalsts ierēdnis nolēma, ka jāizdara veselības pārbaude visiem karaļvalsts iedzīvotājiem Ari Bruņiniekam pieprasīja izziņu par to, ka vīņš ir vesels.
Bruņinieks paklausīgi devās uz poliklīniku. Tur norādīja uz durvīm, aiz kurām visu zina.
Bruņinieks paraustīja rokturi, bet durvis bija aizslēgtas.
"Kas te par nekārtību?" Bruņinieks bija sašutis. "Neviens nekā nezina. Par ko viņiem maksā algu?"
"Tas ir palicis no Pūķa valdīšanas laikiem," Bruņiniekam skaidroja Princeses. "Tad cilvēkiem deva naudu ne par ko. Visi strādāja aiz bailēm. Palikuši vecie ieradumi. Darbavieta ir vieta, kur paslēpties."
DĀRGUMU GLABĀTAVA
Reiz Bruņinieks devās pastaigā pa mežu. Sniga sniegs, un viņš vēroja, kā pārslas krīt uz koku zariem. Te pēkšņi uz krūma nolaidās putns, kas kalpoja Pūķim.
"Es zinu, ka tevi gaida tāls ceļš. Tev būs jāklaiņo pa dažādām zemēm, un šeit tu nekad neatgriezīsies," teica putns. "Taču tev tikai jāgrib, un tu varēsi nomirt, labi paēdis, pie savas mājas pavarda."
"Es kalpoju Karalim. Ko viņš gribēs, to es darīšu," sacīja Bruņinieks.
"Karalis grib, lai tu ciet tikpat daudz, cik viņš," teica putns. "Es tev varu rādīt citu ceļu. Tev pietiek tikai gribēt."
"Lai grib Karalis," Bruņinieks atbildēja. "Paklausību viņam es nekad neesmu nožēlojis." Un viņš turpināja ceļu.
Bruņinieks nonāca kādā mājvietā, kur pasūtīja labas pusdienas, tad atkal parādījās tas pats putns.