"Es zinu, ka tev patīk meitene, kura šeit dzīvo. Tev pietiek tikai gribēt, un viņa būs tava," tas kārdināja Bruņinieku.
"Lai grib Karalis," atteica Bruņinieks. "Man patīk, ja piepildās viņa novēlējumi."
Putns aizlidoja.
"Kādi dīvaini priekšlikumi," nodomāja Bruņinieks un devās atpakaļ uz pili.
Pilī viss bija pa vecam.
"Pūķa putni runā, ka mani gaida ciešanas," Bruņinieks teica Karalim, "man pietiekot tikai gribēt, lai viss notiktu citādi."
"Šodien es gribu tevi ievest savā dārgumu glabātavā," Karalis sacīja, "bet tev vispirms kaut kas ir jāsaprot."
"Es jau tur esmu bijis," Bruņinieks atbildēja. "Tur ir dīvaini akmentiņi, daži gliemežvāki bez pērlēm un savītuši ziedi."
"Tie taču ir lielākie dārgumi, kādi vien pasaulē var būt," Karalis sacīja, "bet tiem vajag iemirdzēties."
"Kāpēc man tie nemirdz?" jautāja Bruņinieks.
"Tu nesaproti, ko tie runā," teica Karalis.
"Kā lai to iemācās?" Bruņinieks jautāja.
"Vērojot pasauli un saprotot, ka tā nav nekā vērta, bet tomēr ir kāds iemesls, kādēļ tā pastāv," mīklaini atbildēja Karalis.
BRUNINIEKA SAPNIS
Reiz Bruņinieks redzēja sapni. Viņš gribēja aizlidot uz kādu skaistu zemi un dzīvot tur laimīgu dzīvi. Bruņinieks devās uz lidostu un gaidīja. Lidmašīnas ilgi nebija. Tad pie debesīm parādījās mazs punktiņš. Tas kļuva arvien lielāks, līdz parādījās lidmašīna, uz kuras bija Karaļa ģerbonis. Bruņinieks sagatavojās aizbraukšanai.
"Man gribas ar tevi parunāt," pēkšņi atskanēja balss. Tā piederēja kādai pilsētniecei, kas reiz bija kopusi Bruņinieku, kad viņš bija ievainots. Bruņinieks sāka runāties ar pilsētnieci. Tad pie Bruņinieka pienāca Princeses.
"Mēs visi kopā vēl varētu pirms aizbraukšanas padzert kafiju," ierosināja Princeses, "tikai jānoskaidro, cikos lidmašīna izlidos."
"Mums jādodas projām," Princeses pēc brīža teica.
Pa to laiku lidmašīna jau bija pacēlusies gaisā bez Bruņinieka, tad tā gaisā apmeta loku un vēlreiz nosēdās lidostā.
"Kāpēc mani atkal neielaiž debesīs?" Bruņinieks vaicāja.
"Tu nemāki būt laimīgs," sacīja Princeses. "Tas tev ir jāmācās."
"Kā iemācīties būt laimīgam?" Bruņinieks vaicāja.
"Vienkārši pierodot, ka tevi mīl tādēļ vien, ka tu esi, nevis tādēļ, ko tu esi vai neesi darījis," Princeses atbildēja.
BRUNINIEKA VIETA
Reiz Bruņinieks devās ceļojumā. Viņš izmēģināja daudz ko - gan vienkārši vērot pasauli un neko nedarīt, gan būt labs, gan klausīties, ko runā Princeses. Tad ceļš, pa kuru Bruņinieks gāja, pēkšņi atkai noveda pie viņa mājokļa, no kurienes viņš bija sācis savu ceļojumu.
"Mēs esam tev atradušas vietu, kur palikt mūžīgi," Princeses teica.
"Te gan nekas daudz nav mainījies," Bruņinieks sacīja.
"Mēs atvedām tevi atpakaļ laikā, lai sāktu visu no gala. Mēs zinām, kur ir kļūda, kādēļ tu nebiji šeit laimīgs," Princeses paskaidroja.
"Kādēļ?" Bruņinieks jautāja.
"Tādēļ, ka tev bija jādraudzējas tikai ar putniem," sacīja Princeses. "Mēs esam atradušas tev vietu pilsētā."
"Man tur gribētos dzīvot, bet es baidos, vai mani tur pieņems," Bruņinieks nejutās drošs.
"Tev tur būs sava ieliņa, rītos tur runās putni, tev būs draugi," Princeses viņu mierināja.
"Tas skan skaisti," teica Bruņinieks.
"Pasakām, kurās piedalāmies mēs, vienmēr ir laimīgas beigas," Princeses paskaidroja.
BRUNINIEKA ALGA
Reiz karaļvalstī norisinājās kāds dīvains notikums. Karalis paziņoja, ka Bruņiniekam beidzot ir jāsaņem alga par visu, ko viņš ir darījis.
Karalis ar Princesēm ilgi apspriedās un tad paziņoja lēmumu: "Mūsu Bruņinieks dzīvos mazā ieliņā pilsētas nomalē un būs visnesvarīgākais cilvēks karaļvalstī."
"Kāpēc šāds briesmīgs lēmums?" Bruņinieka draugi bija neizpratnē.
"Tādēļ, ka visnesvarīgākajam cilvēkam karaļvalstī katru dienu ir jāēd pie Karaļa galda un jājūtas labi," Karalis un Princeses teica.
KĀPĒC PŪĶIS NETIEK NOGALINĀTS?
Reiz Bruņiniekam vaicāja: "Kāpēc tu spēlē ar Puķi šahu? Viņu taču vajag nogalināt!"
"Es dažkārt jūtu, ka arī manī ir kaut kas no Puķa, ko nevar nogalināt, nenogalinot mani pašu, bet ar ko tomēr vajag cīnīties," Bruņinieks atbildēja.
BRUNINIEKS UN 'PLAYBOYn
Reiz Bruņinieks šķirstīja žurnālu "Playboy". "Vai patīk?" Pūķis jautāja. "Nevaru no tā atturēties," Bruņinieks atbildēja.
"Tev vajag jaunavu," teica Pūķis. "Tad taču es pārvērtīšos par Pūķi," sacīja Bruņinieks.
"Bet es - par Bruņinieku," Pūķis pajokoja.
MĀKSLAS FILMA
Reiz karaļvalstī nolēma uzņemt mākslas filmu. "Vai aizliegtie kadri arī būs?" jautāja Pūķis. "Būs," sacīja Princeses. "Tad filma būs populāra," teica Pūķis.
"Un laimīgas beigas?" jautāja Bruņinieks. "Būs," teica Princeses. "Tad es piedalos," sacīja Bruņinieks. "Bet kāds būs filmas nosaukums?" jautāja Pūķis.
"Karlsons virs pilsētas," pasmaidīja Princeses, un filmas uzņemšana sākās.
STIKLA BUMBIŅA
Reiz Pūķis ar Bruņinieku spēlēja šahu.
"Kāpēc tu vienmēr uzvari?" jautāja Pūķis.
"Es paļaujos uz Fejas dāvanu," atbildēja Bruņinieks.
"Kāda tā ir?" Pūķis ziņkārīgi vaicāja.
"Stikla bumbiņa, uz kuru skatoties var neredzēt nākotni," sacīja Bruņinieks.
"Es tev nākotni varu izzīlēt," piedāvāja Pūķis.
"Visu, kas par nākotni jāzina, es jau zinu," atteica Bruņinieks. "Es dzīvošu, nomiršu un būšu laimīgs, visam pārējam nav sevišķas nozīmes."
"Tā ir Laika upe," sacīja Pūķis, domādams par savu jaunību.
"Tā tas ir," piekrita Bruņinieks un atcerējās kādu meiteni, kura gribēja pārvērsties vakara mākonī.
BRUNINIEKA UZVARA
Reiz Bruņinieks atkal uzvarēja Pūķi šahā.
"Tu esi pleibojs!" niknojās Pūķis.
"Nē, vienkārši Bruņinieks," atbildēja Bruņinieks.
SARUNA
Reiz karaļnama Viesmīlis jautāja sirmajam Karalim: "Kāpēc mans darbs ir mūžīgi strādāt, bet tev ir tikai jābūt?"
"Es nemāku strādāt, es māku tikai būt," Karalis atbildēja.
VIESMĪĻA BARDA
Reiz karaļvalsts Viesmīlis izlēja zemē kafiju.
"Tev vienkārši ir pārāk gara bārda," Karalis viņam teica.
Viesmīlis lepojās ar savu bārdu. Tā bija ļoti gara, viņš regulāri tajā sapinās un regulāri izlēja kafiju.
MĒS ABI ESAM
Reiz karaļnama Viesmīlis runāja par savu bārdu.
"Es esmu vecs" viņš teica, dzerot kafiju ar sirmo Karali.
"Mēs abi esam," Karalis piekrita.
TU ESI
Reiz karaļnama Viesmīlis atkal izlēja zemē kafiju.