VIESMĪĻA SIEVA
Viesmīlis kārtējo reizi izlēja zemē kafiju. Viņa sieva Viesmīli par to mīlēja. Viņai bija spārni - kaut kas no eņģeļa, vismaz galma Viesmīlim tā likās. Par to viņš bija runājis ar Karali. "Katrai sievietei zināmā mērā ir spārni," viņš sacīja. "Viņas taču spēj mūs paciest."
MEZGLS
Reiz gadījās kāda nejaušība. Viesmīlis neizlēja Karaļa kafiju. Viņš bija sasējis bārdu mezgla uz galvas. "Tu šorīt skaisti izskaties," piezīmēja Princeses. Viesmīlis klusēja. Viņš nesa kafiju. Aiz loga runāja Krauklis.
"Debesīs ir brīvība," viņš teica.
"Bet dažkārt nav ko ēst," piemetināja Pūķis.
TRAIPS
Reiz Karaļa Viesmīlis atkal sapinās savā bārdā un uzlēja kafiju Karalim uz biksēm. Palika traips.
"Manām biksēm nav tīra biogrāfija," pajokoja Karalis.
Aiz loga bija neliels mītiņš. Strādnieki mēģināja klusēt. Profesionālais Revolucionārs vēcināja lozungu "Darbs un nauda".
VIESMĪĻA VEIKLĪBA
Reiz Karaļa Viesmīlis atkal sapinās savā bārdā. Kafija šoreiz neizlija.
"Tu esi veikls kā āksts," teica Karalis.
"Es vienkārši esmu," teica Karaļa Viesmīlis.
KARAĻA VIESMĪLIS
Reiz vecais Viesmīlis atkal sapinās savā bārdā. Protams, kafija izlija. Visi pie tā jau bija pieraduši. "Tas ir mūsu pils Viesmīlis," pils iemītnieki sacīja. "Karalisks Viesmīlis," parasti viņi pēc tam piemetināja.
ZEME IR
Vecais Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē.
"Zeme ir," viņš teica.
"Pagaidām," drūmi norūca Pūķis.
LABĀKAIS ŠĀVĒJS
Karalim bija Kovbojs. Viņš nekad neaizšāva garām. No viņa baidījās. Tikai Pūķis viņu piecieta. Kovbojs vienkārši mācēja spēlēt šahu un skatīties Pūķa sārtajās acīs, kuras bija slimas no vēlēšanās būt labam.
STRĪDS PAR KAFIJU
Vecais Viesmīlis turpināja izliet kafiju zemē.
"Galu galā, vai nevar pieņemt jaunu Viesmīli? Es pilī pārvēršos par ākstu," viņš sacīja.
"Āksts nemāk izliet kafiju zemē," teica Princeses.
"Joku valsts," teica Profesionālais Revolucionārs.
Viņam par to maksāja.
ZINĪGIE PILSĒTNIEKI
Reiz Bruņinieks devās rīta pastaigā. Pie viņa pienāca divi pilsētnieki un sāka viņam stāstīt par to, kā izskatās pilī. Bruņinieks pieklājīgi klausījās. Tad pilsētnieki sakāmo nobeidza: "Mēs visu zinām!"
"Kā jūs to zināt?" Bruņinieks pieklājīgi vaicāja.
"Mēs esam bijuši Karaļa dārgumu glabātavā. Mēs zinām, kas tur ir."
"Es arī zinu," Bruņinieks teica. "Es tikai nezinu, kur Karaļa dārgumu krātuve beidzas."
SARUNA AR PŪKI
Karaļnama Viesmīlis kārtējo reizi izlēja kafiju zemē.
"Tev kafija jau laicīgi jāizlej," pajokoja Pūķis.
"Es neesmu noziedznieks," vecais darbarūķis nepalika atbildi parādā.
LAIMĪGAIS IZNĀKUMS
Reiz Pūķis apēda jaunavu. Jaunava sēdēja Pūķa vēderā un raudāja.
Pēc trim dienām viņa pēkšņi ieraudzīja gaismu. Viņa ieraudzīja Bruņinieku ārsta tērpā. Pūķis gulēja uz operāciju galda.
"Jaunava, nāc ārā," sacīja Bruņinieks.
Pasaka beidzās laimīgi.
Pūķis izveseļojās un turpināja ar Bruņinieku spēlēt šahu.
BRUNINIEKA JAUNĪBAS MĪLESTĪBA
Bruņiniekam jaunībā bija bijusi nelaimīga mīlestība. Viņa meitene bija pārvērtusies par vakara mākoni, kurš dažreiz nosarka saules gaismā.
LABĀ BURVJA JAUTĀJUMS
Reiz dzīvoja Labais Burvis. "Kā būt labam?" Burvis jautāja Dievam. "Atceries, ka es esmu un kas es esmu," Dievs viņam atbildēja.
BRAUCIENS TRAMVAJĀ
Reiz Bruņinieks brauca tramvajā. Aiz loga bija dzimtā pilsēta.
"Ainava nāk man pretī," Bruņinieks teica.
"Tu brauc uz vakardienu," Princeses atbildēja.
"Kāpēc?" Bruņinieks vaicāja.
"Tāpēc, ka šī jau ir šodienas pilsēta."
"Man patīk vakardiena," teica Bruņinieks.
"Vakardiena ir sasists pulkstenis," Princeses atbildēja.
BRUNINIEKS UN MĀKSLINIEKS
Karaļvalstī bija Mākslinieks. Viņa dārzā stāvēja akmeņu kaudze.
Reiz viņš sēdēja kafejnīcā, kad taja ienāca Bruņinieks. Bruņinieks viņu sveicināja. Mākslinieks nedaudz pamāja pretī.
"Es arī kādreiz tāds biju," nodomāja Bruņinieks.
"Biezais," secināja Mākslinieks.
IZBĒGUŠAIS CIRKA ZILONIS
Reiz no cirka izbēga Zilonis. Viņš gāja pa pilsētu un satika Pūķi. ~
"Kur beidzas cirks?" Pūķis jautāja.
"Universālveikalā," Zilonis atbildēja.
VIESMĪĻA ATMINAS
Vecais Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē.
"Atkal," teica Karalis. "Bet tāpēc tev ir bārda."
"Kas ir, tas ir," piekrita vecais darbarūķis. "Es vel atceros Ēdenes dārzu."
"Kā tur bija?" jautāja Karalis.
"Ādams un Ieva," daudznozīmīgi sacīja vecais Viesmīlis.
"Aizliegtais auglis," piemetināja Karalis.
"Ne tikai," teica vecais darbarūķis. "Bija arī citi koki."
Viņš apklusa. Viņš bija vienīgais, kurš bija palicis no Ēdenes dārza.
GUDRAIS KRAUKLIS
Reiz dzīvoja gudrs Krauklis. Viņš parasti uzturējās Puķa alas tuvumā un bija Labās Fejas draugs.
Reiz no cirka izbēga Zilonis. Pūķis devās ar Ziloni parunāties.
"Pieskati, ka Pūķis Ziloni neapēd," Feja teica Krauklim.
"Tas viņam būs pārāk liels kumoss," Krauklis pajokoja.
KRAUKĻA PADOMS
Reiz vecais, gudrais Krauklis sēdēja pie Pūķa alas. Bruņinieks atkal ieradās spēlēt šahu.
"Nespēlē šahu uz naudu," Krauklis brīdināja Bruņinieku.
"Kāpēc?"
"Šajā pilsētā visa nauda pieder Pūķim. Tu viņu vienkārši atņemsi."
"Labi," teica Bruņinieks.
Kaut kur vecais Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē. Karalis pasmaidīja.
Profesionālais Revolucionārs vāca puli. Karaļvalsts dzīvoja.
AIZKUSTINOŠAIS APMEKLĒJUMS
Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē. Karalis aiz aizkustinājuma apraudājās.
"Es domāju - tu šodien nemaz neatnāksi," viņš teica Viesmīlim.
"Es sēju, sēju sev apkārt bārdu, kamēr sapinos un atkal paklupu," sirmais darbarūķis taisnojās. "Es esmu kļuvis vecs," viņš teica.
"Un gudrs," pasmaidīja Karalis.
SARUNA PAR CIRKU
Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē. "Pie visa vainīgs ir Zilonis," Viesmīlis teica. "Viņš atkal ir izbēdzis no cirka."
"Es domāju, ka vainīgs ir Pūķis," Karalis teica. "Viņš ir mēģinājis cirkā ieviest savus likumus."
"Jāaicina Bruņinieks," teica Viesmīlis. "Lai labāk viņš spēlē šahu ar Pūķi, nevis Pūķis moka ziloņus cirkā."
BRUNINIEKA MĀJAS
ē
Bruņinieks iegāja baznīcā. Tur sēdēja Labā Feja.