Izdvešot asinis stindzinošus vaidus, rēgs ņēmās lidināties virs čemodāna. Čemodāns vispirms iedrebējās, tad sāka palēkties. Tēvoča Hermaņa meitiņa spiedza.
- Rževski! Atstāj viņu mierā, vai dzirdi! - Taņa pavēlēja. Viņa noprata, ka Pipa no šausmām var nojūgties. Truloīdiem nav ieteicams tikties ar rēgiem.
Bet Poručiks nemaz netaisījās likties mierā. Jo augstāki kļuva čemodāna palēcieni, jo vairāk viņš aizrāvās ar šo rotaļu. Viņš pat sāka šļakstīt uz sienām kečupu, vaidēdams: “Asinis! Asinis it visur!”
- Izbeidz! Škicus šmaukusi - Taņa saniknojusies iesaucās.
Atskanēja skaļš, dobjš čāpstiens, un Poručiks iesūcās grīdā. Neizārstētā Dāma pārvērtās par pelēku miglu un steigšus ieslīdēja vāzē.
- Tā nedrīkst apieties ar rēgiem. Te ir tik daudz putekļu. Man... apčī!... sākas al... apčī!... alerģija! - vāze tūdaļ ievaimanājās.
Čemodāns bija beidzis lēkāt. Tas, kurš tajā sēdēja, ieklausījās, kas apkārt notiek.
- Pipa, lien ārā! Citādi vēl nosmaksi! - teica Taņa.
- Nelīdīšu! Tu esi visā vainīga! Nolādētā ragana! Tevi vajag sadedzināt uz sārta! - no čemodāna atsaucās Pipa, vienlaikus pamanīdamās šņukstēt un nikni šņākt.
Taņai uznāca dusmas. Stulbovu meitiņa arī tagad negrasījās atteikties no sava ierastā repertuāra.
- Lien ārā, un žiglāk! Vai tevi kāds lūdza skatīties manā čemodānā? Vai tad es kādreiz rakņājos tavās mantās?
- Kas tur pavisam? Šis ir mans dzīvoklis, manu vecāku dzīvoklis. Un visas mantas arī ir manas, tev te nekas nepieder... LJ-ū-ū! Man bail! Mu-u-uļķe! - Pēkšņi Pipas balss aizlūza un viņa sāka raudāt.
Taņai aizkrita ausis. Poručiks Rževskis ar savu baismīgo gaudošanu salīdzinājumā ar Pipu bija nožēlojams diletants.
eo
Vāzē ielīdusī Neizārstētā Dāma tobrīd klāstīja par savu kārtējo ligu. Saklausījusi Pipas raudāšanu, Dāma nolēma, ka Pipa jūt viņai līdzi, un izplūda asarās.
- Kā mani tas aizkustina! Nekad nebūtu domājusi, ka stāsts par tulznu uz manas pēdas tevi tā satrauks. Tu vismaz neesi līdzīga visiem šiem bezjūtīgajiem ēzeļiem! - Dāma šņukstēja.
No gaiteņa piesardzīgi izpeldēja Poručiks Rževskis, jau paguvis atjēgties no aizbaidīšanas buramvārdu iedarbības. Šoreiz nenogurdināmais rēgs bija ietērpies zilā uzsvārcī un rokā turēja slotu. Taņa noprata, ka viņš ielūkojies skapītī, kur savus darbarīkus glabāja Stulbovu mājkalpotāja, - viņa nāca uzkopt dzīvokli trīsreiz nedēļā.
- Mīļās kundzītes, es ārkārtīgi atvainojos! Vai jūs izsaucāt apkopēju? Esmu jau klāt! - paziņoja Poručiks. Atbildi negaidīdams, viņš sāka lidināties apkārt, izrīvēdams sarkanās pēdas pa griestiem.
Taņa saprata, ka tūdaļ pat jā iztrenc no čemodāna Pipa un jāiedabū tur atpakaļ rēgi, jo citādi viss var beigties ar neiedomājamu jandāliņu. Brīvībā tikušais rēgs atmetīs pēdējo kautrību, izdemolēs dzīvokli un sāks lidināties pa visu māju, biedēdams kaimiņus, bet Pipa tikām spiegs un vaimanās, kamēr kāds ņems un izsauks miliciju.
- Pietiek, Pipa, lien ārā! Skic laukā no turienes! Man vajag manu čemodānu! - Taņa skaidroja.
Viņa mēģināja atvērt čemodāna vāku, bet Pipa no iekšpuses turēja to ciet.
- Pagaidi! Tūlīt es viņu izkvēpināšu! - Poručiks Rževskis bija pamanījis, ka abu meiteņu stīvēšanās laikā čemo-dāņa vāks mazliet pavēries. Turēdams slotu sev priekšā, viņš iesūcās spraugā.
- Speciāli jums: apkopēju psihopātu brigāde ar jaunām lupatām deguna mazgāšanai. Vai nevajag noslaucīt asariņas? -viņš iedūdojās.
No čemodāna atskanēja mežonīgs bļāviens. Vāks atsprāga vaļā un laukā izlēca Pipa. Neprātīgais Poručiks un Neizārstētā Dāma mina Pipai uz papēžiem, turklāt Dāma bija nolēmusi pavēstīt par operāciju, kuras laikā ķirurgs aizmirsis viņas vēderā savas brilles.
j
Bez apstājas spiegdama, Pipa lieliem lēcieniem šaudījās pa istabu un pūlējās izkļūt gaitenī. Bet ceļu viņai ik reizes aizšķērsoja Poručiks Rževskis, kurš, saglabādams nesatricināmu sejas izteiksmi, žonglēja ar personiskajām ausīm un degunu. Viņu ieraugot, Pipa sāka vicināties ar rokām un atsprāga atpakaļ.
Atspiedusi galvu rokās, Taņa sēdēja uz gultus un vēroja visu šo bezjēdzību. Pēc tam viņa atcerējās, ka aizmirsusi kontrabasu kāpņu telpā, un devās to paņemt. Kontrabass joprojām atradās lai pašā vietā. Štāba ģenerālis Kotletovs bija pārāk nobiedēts, lai stieptu uz instrumenta pusi savas kārās ķetnas.
“Laba daudz nevajag. Arī prātā sajukt vajag pakāpeniski," atgriezusies dzīvoklī, nosprieda Taņa.
- Garu pavēlnieka vārdā - atgriezieties atpakaļ! - Taņa teica. Pietupusies viņa pielika pirkstu pie siltās zīmoglakas.
Nākamajā mirklī kaut kas žilbinoši nozibsnīja. Aizkari sagriezās viesulī. Nezināms spēks ievilka rēgus čemodānā. Vāks aizcirtās. Taņa atviegloti nopūtās, piesardzīgi sakārtoja zīmogu un pastūma čemodānu zem dīvāna.
Pipa vēl pāris reižu aiz inerces pārskrēja pāri istabai, tad izmuka gaitenī un no turienes sāka Taņai draudēt ar visādām nepatikšanām.
- Nu, pagaidi! Kad tētuks ieraudzīs, kas izdarīts ar mūsu griestiem, tevi noteikti aizsūtīs uz nepilngadīgo koloniju! -viņa spiedza.
- Bet es taču tos griestus nenotraipīju! - Taņa iebilda.
- Bet es pateikšu, ka tu! Tu, kurš gan cits! Tik un tā spokiem neviens netic! Ps pateikšu, ka tu paņēmi zābaku, uzmauci to uz slotas un nopēdoji griestus! - Pipa derdzīgi ieķiķinājās. Vispār viņa pārsteidzoši ātri attapās no pārdzīvotā satricinājuma.
Šie draudi kļuva par pēdējo pilienu Taņas pacietības kausā. Taņa iespieda Pipu kaktā, notēmēja vidējo pirkstu pret Pipas pieri, iebiedēšanas nolūkos izšķīla no gredzena dažas zaļas dzirkstis, savilka ļoti nopietnu seju un teica:
- Lapundriatis Pipus sivēnus pārvērtimus!
Pēc tam Taņa pagriezās un rāmi soļoja uz savu istabu. Kā jau viņa bija gaidījusi, satrauktā Pipa skrēja viņai nopakaļ. Pipa bija ārkārtīgi bailīga - izspļauts tēvocis Hermanis.
- Paklau, ko tu tikko sacīji? - viņa murmināja.
- Ko tad es tādu sacīju? - Taņa izlikās, ka nesaprot.
- Nu, to... pipus sivēnus... lapun... un vēl kaut ko...
Acis piemiegusi, Taņa raudzījās uz Pipu.
- Ak tu runā par to! Tie ir palēninātie pārvēršanās buramvārdi! - viņa daudznozīmīgi paskaidroja.
- Kādas pārvēršanās? Un kāpēc palēninātie?
- Tāpēc, ka tie neiedarbojas uzreiz. Vispār tu veltīgi uztraucies, šie buramvārdi ir tikpat kā nekaitīgi.
- Nekaitīgi? - Pipa neticīgi pārvaicāja.
- Nūja. Pavisam vienkārši: ja šovakar man būs nepatikšanas vai ja tu izpļāpāsies kaut ko lieku, tev izaugs cūkas ausis un sejā sadīgs sari. Varēsi iet uz skolu gāzmaskā... Eu, Pipa, kas tev lēcies?
Pipa sāka drebēt. Viņa pārlieku labi atcerējās vilnu, kas bija uzaugusi uz plaukstas viņas galvenajai pielīdējai Ļenai Mumrikovai, kad viņas abas mēģināja apliet ar līmi maģijas rokasgrāmatu.
Jā, ne jau velti Pipa bija deputāta meita. Vienā acumirkli viņa aptvēra situāciju, un viņas acis pavīdēja šausmas.
- Un ja nu tev nebūs nepatikšanu? - viņa žigli vaicāja. -Ja nu nebūs?
- Hmm... Iespējams, ka tad buramvārdi neiedarbosies, -teica Taņa, pētīgi lūkodamās uz Pipu.
Taņa jau bija sapratusi, ka var svinēt uzvaru. Steigā sagudrotā bezjēgas frāze ļoti noderēja. Pipa taču nevarēja zināt, ka palēninātos buramvārdus Tibidohsā sāk apgūt tikai trešajā vai pat ceturtajā mācību gadā. Nūjā, truloīdi ir un paliek truloīdi. Viņi taču tic visādām zīlniecēm, kas publicē savus sludinājumus avīzēs.