- Es drebu vienā drebēšanā, - apsaldētā balsī teica krustmāte Ninele.
Tēvocis Hermanis satvēra Taņas plecus un izstūma viņu laukā no istabas. Bet vēl pirms durvju aizciršanās meitene paguva ieraudzīt, ka Melnie Aizkari rāda, kā zilas kotletes ar ķepiņām dejo riņķa danci apkārt milzīgai eglei, kurai stumbrs no desas un zari no cīsiņiem... Tad tādi sapņi rādī-
jās krustmātei Ninelei, kas jau trešo nedēļu neveiksmīgi pūlējās ielīst savā jaunajā balles kleitā!
Taņa pieklaudzināja ar pirkstu kauliņiem pie pieres un atgriezās uz dīvāna. Prātodama par to, kādi tie Stulbovi tomēr ir dulburi, viņa jau grasījās laisties miegā, bet pēkšņi kāds uzstājīgi sāka klauvēt pie vēdlodziņa.
Gaisā aiz loga plivinājās Uts pats iepriekšējais kupido-niņš, kurš neticami ātri - pa vienu vienīgu nakti - bija paguvis aizlidot līdz Tibidohsai un atgriezties.
Šoreiz kupidoniņš bija labāk piemērojies aukstajam klimatam un aptinis ap kaklu zilu šalli. Apmaiņā pret Sarda-napala vēstuli Taņa izsniedza viņam trīs cepumus un vienu ievārījuma burciņu. Kupidoniņš nošņaukājās, savilka seju lietišķā grimasē un aizlidoja.
Taņa atvēra aploksni.
“Mīļā Taņa!" rakstīja Sardanapals. ‘‘Rakstu Ten atbildi bez liekas kavēšanās, kamēr šis spārnotais blēdītis grauž cepumus, piebirdinādams visu grīdu... Protams, es saprotu, ka Tev gribās pēc iespējas ātrāk atgriezties Tibidohsā, taču remonts vēl nav pabeigts. Daudzas plaisas pagrabā vēl nav aiztaisītas, no pieciem sagruvušajiem torņiem pagaidām atjaunoti tikai trīs... Turklāt ar spēkavīriem ir liela noņemšanās. Vakar Ūsainis saderējis apēda veselu maisu cementa un tagad gul magpunktā ar šaušalīgu aizcietējamu. Jage nekādi netiek skaidrībā, kā viņam palīdzēt. Starp citu, Medū-zija ari nesen veselu dienu nogulēja magpunktā, mocīdamās ar stiprām galvassāpēm. Lietā pārslodze liek sevi man it, turklāt vēl mošķi rada visādus kavēkļus.
Un vēl viens jau nums, kurš Tev droši vien liksies interesants. Vakarnakt tavs draugs Babs Jaguns mēģināja nokļūt līdz aizslēgtajām kāpnēm. Viņam izdevās aizlavīties garām ciklopiem, bet viņš bija piemirsis par Neslavja Melkuļa aiz-sargzintēm...
Tagad Babs Jaguns visu laiku pavada savā istabā, jo ar vardes kājām jau izir tikai lēkāt... Ceru, ka Tu mācīsies no šā piemēra. Neslavis, kura zinlēm Babs Jaguns uzskrēja virsū, apgalvo, ka vardes kājiņas Jagunam palikšot aptuveni nedēļu vai divas, taču, ja mēģināšot lāstu noņemt agrāk, tās varot palikt arī uz mūžu.
Tā, Taņa! Tagad par vissva rīgāko.
Katru dienu es saņemu milzum daudz vēstuļu no Tibi-dobsas skolēniem! 'Tas jau būtu pat ļoti patīkami, ja vien viņi visi nesagudrotu dažādas aplamības, lai viņiem atļautu atgriezties pirms noteiktā laika. Guna Glumovs raksta, ka viņš netīšām esot iekodis sunim un suns saslimis ar trakumsērgu. Rita Doduzkrīta pa naktīm pārvēršoties vampīrā un vajājot savus vecākus, bet Dusja Mopsikova apgalvo, ka viņu saņēmuši gūstā teroristi, kas pieprasot nevīs izpirkuma naudu, lxjt kasti šokolādes, bet, ja šokolādes nav, deivšot aii marmelāde...
Tu stāsti, ka Tevi kāds gribējis nonāvēt, bet mums ar Me-dūziju tas nešķiet ticami. Droši vien lociņš Tev rokās uzliesmoja kāda cita iemesla f>ēc. Varbūt Tu netīšām pateici aizdedzinošos buramvārdus? Nākamreiz atceries, ka
aizdedzinošie buramvārdi nav nekāda bērnu spēlīte.
Atgriezties Tibidohsā Tu varēsi, taču ne agrāk kā pēc pāris nedēļām - kopā ar pārējiem. Remontdarbi rit pilnā gaiļa, tāpēc ceram, ka paspēsim sakārtot vismaz daļu skolas.
Vēlāk aizsūtīšu pie Tevis vēl vienu kupidoniņu ar vēstuli. Nekādā ziņā nemēģini doties uz Tibidohsu bez uzaicinājuma. Tā Tu vari aiziet bojā. Pārejas buramvārdus mēs esam nobloķējuši, cauri tiek laisti vienīgi pastnieki. No maģiskās pasaules nokļūt iruloidu pasaulē šobrīd nav iespējams nevienam, izņēmums varētu būt vienīgi kāds ļoti spēcīgs un pieredzējis bums. Visiem citiem tas nozīmētu drošu nāvi.
Un beigās patīkama vēsts.
Medūzija sūta Tev dāvanu - jaunu lociņu. Bet viņā pieprasa no Tevis solījumu vairs nolidināties truloīdu pasaulē un nekādā ziņā nevingrināties nez kādos “momentānajos apsviedienos”. Lociņš ir noburts tā, ka mēs tūdaļ uzzināsim par katru tā nelikumīgas izmantošanas gadījumu un varēsim pieņemt atbilstošus lēmumus.
Ar cieņu
Burvju Bikšulenču prēmijas laureāts
akadēmiķis Sardanapals Melnjūris ”
Taņa trīsreiz pārlasīja Sardanapala atbildi un tikai tad saprata tās jēgu. Atteikums! Viņai aizliegts atgriezties Tibidoh-sā! Sardanapals viņai netic! Skat, ko viņš uzrakstījis: ‘'Varbūt Tu netīšām pateici aizdedzinošos buramvārdus? Nākamreiz atceries, ka aizdedzinošie buramvārdi nav nekāda bērnu spēlīte. ”
"'Kaut kas neiedomājams! Par ko viņi mani uzskata? Un vispār - vai iespējams atrast tādu idiotu, kurš bļautu aizdedzinošos buramvārdus, kad viņa instruments iziet no pikējuma?” sašutusi prātoja Taņa.
Divas nedēļas! Vēl veselas divas nedēļas! Un Jaunais gads jau tikpat kā klāt! Tātad Vecgada nakts, par kuru tiek stāstīts, ka Tibidohsā tad notiekot milzum daudz jautru brīnumu, viņai būs jāpavada kopā ar Stulboviem!
Kā allaž, visas pieejas eglītei būs aizbarikādētas ar Pi-pai domātām dāvanām, 1x4 vistālākajā kaktā mētāsies viena paciņa Taņai. Tur iekšā būs krustmātes Nineles vecie slēpju zābaki, nodriskāta veste bez pogām no tēvoča Hermaņa firmas, tukša šampūna pudele vai vēl kaut kas tādā garā - atbilstoši Stulbovu iztēles spējām.
Domājot par šo klajo netaisnību, Taņai iesūrstējās acis. Tiesa, vispār jau akadēmiķi un Medūziju varēja saprast. Saņemdami tik daudz muļķīgu vēstuļu, viņi paši vairs lāgā netika skaidrībā, kam ticēt un kam ne.
Tad meitene atcerējās, ka vēstulē tomēr bija minēts arī kaut kas patīkams. Lociņš! Taņa rūpīgi izpētīja aploksni, 1x4 Medūzijas dāvanas tur nebija. Turklāt aploksnē to nemaz nevarētu iebāzt.
Taņa jau gribēja saukt atpakaļ kupidoniņu, nospriedusi, ka viņš aizmirsis atdot viņai sūtīto sainīti, taču tad atskanēja kluss svilpiens. Pa vēdlodziņu strauji ielidoja kaut kas garš un tievs, līdzīgs bultai. Ielidoja un sastinga gaisā tieši zem kristāla lustras, kas izskatījās pēc: lapseņu pūžņa.
Taņa vilcinādamās stiepa roku, bet lociņš pāls ielēca viņai plaukstā. Taņa bija pārsteigta. Viņas iepriekšējais lociņš neprata lidot patstāvīgi un lidojuma laikā bieži pat traucēja. Bet šis jaunais lieliski zināja, kas tam jādara. Izgatavots no tumšas koksnes, nevainojami nopulēts, tas bija elastīgs un viegls. Šķita, ka lociņš nevar vien sagaidīt brīdi, kad varēs traukties cauri mākoņiem, vadot straujo kontrabasu.
“Stūrgalvīgs, ar raksturu, taču arī jūtīgs un paklausīgs. Lociņš, kurš domāts nevis diletantam, bet īstam profesionālim. Un pats galvenais - to nevar pazaudēt. Tas pats atrod plaukstu!” Taņa jutās ļoti pateicīga Medūzijai.
Ja Medūzija nebūtu pieprasījusi, lai viņa vairs nelidinās truloīdu pasaulē, Taņa noteikti lociņu iemēģinātu. Bet tagad vajadzēja turēt solījumu. Medūziju nevarēja piemānīt -ne jau velti mošķi baumoja, ka viņa visu redzot vēl trīs metrus zem zemes. Un tad vēl nosūdzētājas zintes, ar kurām lociņš noburts, - ar tādām labāk nesapīties...
Taņa atvēra futrāli un saudzīgi novietoja lociņu blakus kontrabasam. Tad pārlaida plaukstu pār silto pūķādu un aiztaisīja senlaicīgo vara sprādzi ar noslēpumainajām rūnām. Atlika vienīgi gaidīt.
Dienas pirms skolas brīvlaika vienmēr šķiet īpaši garas, un stundas - īpaši bezjēdzīgas. Sekunžu rādītājs līp pie ciparnīcas, bet uz minūšu rādītāju labāk vispār neskatīties, citādi sāks likties, ka tas kāpjas atpakaļ. Nesen sakritušais biezais sniegs pārvēršas šķīdonī, pēc tam vēlreiz sasnieg sniegs, un vēlreiz sākas slapjdraņķis. Viena vienīga garlaicība, un cauri. Garlaicība gan ārā, gan iekšā.