Pāris reižu Taņa izlaida rēgus no čemodāna. Taču arī rēgi bija tādi kā sadrūmuši. Poručiks skumīgi šķindināja savus dunčus, bet Neizārstētā Dāma sūdzējās par veselību gandrīz divreiz mazāk nekā parasti - un tas šķita aizdomīgi.
- Kas jums lēcies? Apvainojušies esat, vai? Es taču ļauju jums izklaidēties, - Taņa centās tikt skaidrībā.
- Un to tu sauc par izklaidēšanos - iebāzt degunu tavas krustmātes pūdernīcā vai sasiet jūrnieka mezglā tēvoča
Hermaņa kaklasaiti? Ha, ha un vēlreiz ha! Vai tad tu nezini, ka drīz būs Jaungads? - negribīgi noburkšķēja Poručiks.
- Tas taču ir jauki! Priecāties vajadzētu! Lai nu kādi, tomēr svētki! - izbrīnījusies atbildēja Taņa.
Rēgs sašutumā sāka ņirbēt, it kā Taņa būtu pateikusi galīgas aplamības.
- Par ko lai mēs priecājamies? Vai par to, ka Vecgada nakti vienmēr atnāk Rēgu Karalis un nogalina kādu no mums... Brīnišķīgs iemesls līksmībai! Mani vienmēr sajūsmina cilvēku neizglītotība.
- Rēgu Karalis? - Taņa neizpratnē pārvaicāja. - Rēgi taču ir nemirstīgi, kā tad tos var nogalināt?
- Daudz jau nu tu saproti! - Poručiks pasmīnēja. - Nemirstīgi, nu kā tad! Bet kāpēc vajadzēja sadurt dunčus man mugurā? Vienreiz neveikli pajokojies - un lūdzu! Divpadsmit galda naži un viens kinžals... Vai tad nevarēja paskaidrot, kas un kā? Pateikt, ka nedrīkst likt kājas uz galda un balles zālē svaidīties ar kotletēm? Tiesa, toreiz gan es vēl biju dzīvs, bet kāda tur starpība?
Poručika teiktais Taņu ieinteresēja. Viņa pirmo reizi dzirdēja par traģiskajiem apstākļiem, kuros Rževskis kļuvis par rēgu.
Bet Neizārstētajai Dāmai ari gribējās parunāties, un viņa Poručiku pārtrauca.
- Viņam taisnība! - ar termometru bakstīdama sev ausi, Dāma iesaucās. - Nemirstīgs ir vienīgi tas, kurš nekad nav dzimis. Jā, atšķirībā no tā dēvētajiem dzīvajiem mūs nevar uzdurt uz zobena vai nosist ar ķieģeli! Mums nav jābaidās no iesnām, un mēs spējam iziet cauri gandrīz visām sienām
un citiem šķēršļiem. Bet Rēgu Karalim pieder neierobežota vara pār mums. Reizi gadā viens no mums izgaist, un viņa vietā uzrodas jauns rēgs. Protams, izgaist nevienam negribas. Pat es, kaut gan mokos ar tik daudzām kaitēm... ap-čī... vēlētos vēl padzīvot...
Dāma palūkojās apkārt ar izmisušu skatienu.
- Ja vismaz vēl justu līdzi kaut jel - atvainojiet par izteicienu - pēdējā cūka! - Viņa novaidējās. - Kaut jel reizi kāds no rīta būtu man pajautājis: “Kā jūties, mīļumiņ? Vai kaulus nelauž? Vai deniņos nepukst?” Nē, kur nu - visi tikai mūk projām, tiklīdz es parādos. Viebjas, kā spitālīgo ieraudzījuši!
Sapratis, ka viņa līdzbiedru atkal sāk gaudu stāstus, Poručiks ar skaļu šmakstienu iesūcās grīdā. Aptuveni pēc minūtes viņa galva, piesardzīgi atskatīdamās, parādījās puķupodā.
- Nu lūk... Tātad Rēgu Karalis. Tibidohsā Vecgada naktī mēs vienmēr slēpāmies, bet tik un tā kāds no mums pagaisa. Pagājušo gadu nozuda Trakais Vectētiņš... Tas bija diezgan baigs spociņš, galīgi prātu izkūkojis. Visu laiku skraidelēja un kaut ko meklēja. Neko negribēja dzirdēt par manu migrēnu un deguna polipiem, - Neizārstētā Dāma turpināja ar tik rūgtu pārmetumu balsī, it kā tieši viņas neuzklausīšana būtu Vectētiņa pazušanas iemesls.
- Ko tad viņš meklēja? - Taņā pamodās ziņkāre.
- Trakais Vectētiņš? - pārjautāja Poručiks. - Vai nu apslēptos dārgumus, vai ko citu... Vispār viņš bija ārkārtīgi nerunīgs. Tikai staigāja cauri mūriem un vienmēr kaut kur pazuda. Trīssimt gadu laikā neviens nebija dzirdējis viņa balsi.
Tiesa gan, klīda baumas, ka viņš vienīgais zinot, kur ir durvis uz Izgaistošo stāvu - tādas durvis, pa kurām var arī atgriezties atpakaļ.
Taņa paliecās uz priekšu, lai nepalaistu garām nevienu vārdu. Nu jau otro reizi viņai kāds stāstīja par Izgaistošo stāvu. Tātad turp ved ari drošs ceļš.
- Ko tu dari, Rževski? - izbīlī iekliedzās Dāma. - Kāpēc tu viņai to saki? Tas taču ir noslēpums... Visu rēgu kopējais noslēpums! Ja Karalis uzzinās, ka tu izpļāpājies, viņš vispirms atsūtīs tev zīmi, bet pēc tam...
- Nejaucies pa vidu, zaķapastala! Neko tādu es viņai nepateicu! Kā es varu viņai izstāstīt par durvīm, ja pats nezinu, kur tās ir! - Poručiks noburkšķēja.
Rževskis centās tēlot brašuli, tomēr varēja manīt, ka viņš stipri vien zaudējis drosmi.
Drīz vien Poručiks pārvērtās par dūmu strūkliņu un ienira čemodānā. Neizārstētā Dāma, joprojām žēlodamās, viņam sekoja. Taņa saprata, ka vairāk neko no viņiem neizdabūs, un aizvēra čemodānu.
Nedēļu pirms ziemas brīvdienām gripa pieveica uzreiz divas skolotājas - krievu valodas un ģeogrāfijas pasniedzēju. Aizpildot tukšumus stundu sarakstā, mācību pārzinis ieplānoja tik daudz matemātikas, ka smadzenēs visiem sāka ņirbēt veselie skaitļi un daļskaitļi, iksi un igreki.
Matemātikas skolotājs Igors Valentinovičs bija patiesi šaušalīgs tips. Ar savu milzīgo augumu, zilgano degunu un vienmēr sabužināto matu ezīti viņš mazliet atgādināja Heig-
to Grifu. Vienīgi smirdēja viņš nevis pēc maitas, bet tikai pēc ausu sēra. Taņa bija pārliecināta, ka viņš noteikti iepatiktos profesoram Blaktam, Tibidohsas “tumšās” nodaļas priekšniekam.
Visvairāk Igors Valentinovičs ienīda neprecīzas atbildes un jokus. Par niecīgāko atkāpi no saviem noteikumiem viņš lika divniekus. Un noteikumu viņš bija izgudrojis neticami daudz. Atkāpei no burtnīcas malas vajadzēja būt tieši četras rūtiņas platai. Cirkulim vajadzēja gulēt pa labi no lineāla. Penālī vajadzēja atrasties diviem parastajiem zīmuļiem, turklāt katram noasinātam no abiem galiem. Grāmatai vajadzēja būt novietotai uz paliktņa. Dienasgrāmatai vajadzēja būt noliktai blakus matemātikas grāmatai, turklāt atšķirtai tajā lappusē, kurā parasti ieraksta piezīmes. Roku vajadzēja celt perpendikulāri solam. Un tā līdz bezgalībai. Un pēdējais, pats neizpildāmākais noteikums: atcerēties visus šos noteikumus no galvas...
Igora Valentinoviča stundās valdīja nāves klusums. Ja kāds skolēns netīšām iekāsējās, tas tūdaļ bailīgi ierāva galvu plecos.
Todien matemātiķim nez kāpēc bija īpaši slikta oma. Drūmi sasveicinājies, viņš uzrakstīja uz tāfeles teksta uzdevumu un lika visiem to atrisināt.
Uzdevums bija tāds:
“Ugunsdzēsības sacensībās 34 ugunsdzēsēji 3 minūtēs nodzēsa 75 ugunskurus. Cik laika vajadzēs 3 ugunsdzēsējiem, lai nodzēstu 109 ugunskurus?”
Taņa drūmi blenza uz tāfeli. Māk nu gan tie truloīdi sagudrot sev problēmas! Katrs Tibidohsas skolēns, pat visdum-
jākais, jā, pat Guna Glumovs tiktu galā ar šiem ugunskuriem vienā sekundē. Lai nodzēstu uguni, vajag pateikt: “Brik-šus šnākulus!” - un izšķilt burvju dzirksti, un visi tuvējie ugunskuri apdzisis. Gluži vienalga, vai pieci vai simt pieci. Bet visiem ugunsdzēsējiem, ja viņi nav burvji, atliks tikai sērīgi nopūsties, no savām šļūtenēm aplaistīt puķītes un mainīties ar ķiverēm, lai nav tik garlaicīgi.
Tā prātodama savā nodabā, Taņa automātiski sāka burtnīcā zīmēt ugunsdzēsējus un ugunskurus un bija tā aizrāvusies, ka nevilšus satrūkās, kad viņai pie pašas auss pēkšņi atskanēja nikns bļāviens:
- GROTERE!
Palūkojusies augšup, Taņa šausmās ieraudzīja, ka pār viņas burtnīcu noliecies pats Igors Valentinovičs - tik aizkaitināts kā simt purva nīgrju kopā.