Tibodohsā nevienam nebija aizliegts zīmēt stundas laikā. Kas gan tur slikts, ja pa burtnīcu, reizēm pārlecot no vienas lappuses uz nākamo, skraidīs trīsdesmit četri ugunsdzēsēji ar izbīdāmajām kāpnēm un cirvjiem? Un skraidīs viņi noteikti, jo visi burvju zīmējumi tūdaļ atdzīvojas. Reizēm pat pārāk strauji - kad vēl nav piezīmētas ausis, mati un kājas. Un tas ir diezgan neērti. Nemaz nav tik viegli uzzīmēt ķiveri ugunsdzēsējam, kurš vēja ātrumā šaudās pa lappusi.
- Ar ko tu nodarbojies, Grotere? Atbildi, kad tev jautā! -Igors Valentinovičs kļuva vēl niknāks.
- Ne ar ko, - bailīgi atsaucās Taņa, ar plaukstu aizklādama skraidošos ugunsdzēsējus, kas draudēja dusmīgajam matemātikas skolotājam, vicinādami savas šļūtenes un laužņus.
- Pats redzu, ka tu neko nedari! I5et vajadzēja risināt uzdevumu! - Igors Valentinovičs piesarka. - Dod šurp dienasgrāmatu!
Taņa vilcinājās, baidīdamās noņemt plaukstu no lappuses, pa kuru šaudījās cilvēciņi, steigšus vākdami prom kāpnes.
Matemātiķis pastiepa roku pēc dienasgrāmatas, taču tā neatradās paredzētajā vietā. Kā par nelaimi, Taņa bija dienasgrāmatu aizmirsusi mājās, tāpēc ka visu nakti rakstīja vēstules Vaņam un Babam Jagunam un no rīta jutās samiegojusies.
Ar skaļu sprakšķi salūza lineāls, kuru Igors Valentinovičs bija turējis rokā.
- Ak tad arī dienasgrāmatas tev nav? Lai vecāki atnāk uz skolu! - viņš pavēlēja. - Nekavējoties! Tūlīt tu skriesi uz mājām un atgriezīsies kopā ar vecākiem. Marš!
- Mans tētuks nenāks. Un mammuce arī nenāks. Viņiem nenāk ne prātā sarkt šīs idiotes dēļ. Mēs viņu paciešam mājās tikai aiz žēlsirdības. Viņa taču ir nepieskait.... m-m-ām-mām... Fū! - Pipa gribēja vēl kaut ko noķērkt, bet pēkšņi aizrijās ar savu dzēšgumiju, kura nez kā bija iekļuvusi viņai mutē.
- Vecāku nav, dienasgrāmatas nav, stundās neko nedara... Lieliski, gluži vienkārši lieliski, - drūmi teica matemātiķis. - Būšu spiests spert ārkārtējus soļus. Es necietīšu šo personu savās stundās! Lai kāds aiziet un paaicina šurp mācību pārzini... nē, labāk direktoru!
- Es aiziešu! - līksmi pieteicās Lena Mumrikova. Skaļi pačukstējusi Pipai: - Cauri ir ar mūsu Groteri! - Ļena pielēca kājās un izskrēja no klases.
liet Igors Valentinovičs bija ievērojis gredzenu Tapas pirkstā.
- Un kas tas tāds? Cik reižu neesmu teicis, ka nevajag skolā nēsāt rotaslietas! Dod to šurp, pats atdošu taviem audžuvecākiem! 7'u vēl esi par mazu tādām mantiņām!
Tapa cieši sažņaudza dūri. Tas nu būtu par traku - ļaut savam burvju gredzenam pārceļot vispirms pie matemātikas skolotāja un tad pie tēvoča Hermaņa. Bez gredzena Tapa taču neko vairs nevarēs izdarīt, pat ne izsaukt kupidoni-ņu, lai nosūtītu vēstuli uz Tibidohsu!
- Gredzenu es neatdošu! - viņa sacīja klusām, bet skaidri. Acīs viņai sariesās asaras. Pat toreiz, kad viņu turēja aizdomās par zelta zobena nozagšanu, viņa nebija jutusies tik draņķīgi.
- ЛК NKATDOSI? Tad es to paņemšu! - ieaurojās skolotājs, kas bija zaudējis pacietību. Viņš ar varu sāka raut gredzenu nost no Taņas pirksta.
Burvju gredzeniem tāda apiešanās nepatīk. Vilkt tos otram no pirksta drīkst tikai ļoti spēcīgi, speciālos buramvārdus apguvuši burvji, bet truloīdi jau nu noteikti ne. Turklāt Taņas gredzens bija īpašs, ar šaušalīgu raksturu un vectētiņa Teofila Grotera čērkstošo balsi. Sarunāties gan tas varēja tikai piecas minūtes dienā, toties nejauko raksturu nekad nezaudēja.
- Nevajag! - iekliedzās Taņa. Bet bija jau par vēlu.
Sadusmotais gredzens nošņāca: “Še tev!” - un izšāva
divas zaļas dzirkstis. Abas blakus tās aizslīdēja pa skolotāja degunu; pēc tam viena dzirksts ienira viņa labajā ausī, otra -kreisajā.
Tai pašā mirkli Igora Valentinoviča mati saslējās stāvus. Acu zīlītes iepletās, sāka bezjēdzīgi grozīties un beidzot apstājās pie virsdegunes. Taņa izbijās. Tieši tas pats bija noticis ar tēvoča Hermaņa acīm, pirms viņš iedomājās, ka ir trusis Šļupsteklis. Vai tiešām būs vēl viens trusis? Bet nē, šoreiz notika pavisam kas cits.
Pilnīgi aizmirsis Taņu, Igors Valentinovičs palaida vaļā viņas roku un pieskrēja pie tāfeles.
- Turpinām stundu! Sēdiet visi mierīgi! - viņš bargi pavēlēja. - Es jums paradīšu, kā vajag risināt tādus nieka uz-devumiņus... Es tos pārkožu kā riekstus... Tātad trim ugunsdzēsējiem vajadzēs... ē-ē... Starp citu, kāpēc grāmatā nav uzrakstīts, kā ugunsdzēsējus sauc? Tā ir nejēdzība! Pieņemsim, ka vienu sauc Vasja, otru - Petja, bet trešo... ē-ē...
Klase atdzīvojās.
- Serjoža! - ieteica Gēna Buljonovs.
- Tieši tā, Serjoža... Kā tu to zini? Bet izskaties pēc du-miķīša! - matemātikas skolotājs nopriecājās. - Vasja ar Pet-ju dzēš, bet Serjoža...
- Spēlējas ar šķiltavām... - izspļaudama dzēšgumiju, sacīja Pipa.
- AR ŠĶILTAVĀM? - Igors Valentinovičs nodrebēja. Viņa iztēle, kas līdz šim nebija sniegusies tālāk par decimāldaļskaitļiem, sāka dzirkstīt un mutuļot. - 'Pieši tā, ar šķiltavām! -viņš steigšus turpināja. - Citi ugunsdzēsēji nodzēš, bet šis parazīts tikai pagroza kramiņu: čirks! - un atkal ugunsgrēks! Viņi dzēš, bet šis atkaclass="underline" čirks! Ārprāts! Uzdevums nonācis strupceļā. Neaprēķināma bezgalība!
Igors Valentinovičs ārkārtīgā satraukumā skraidīja pa klasi. No vienas kājas viņam nomuka zābaks, bet viņš to pat nepamanīja.
- Oi, oi, oi! Posts un bēdas! Padodiet man to Serjožu šurp! Es viņam rādīšu, kā dedzināt! Un ja nu tur tuvumā ir papīrfabrika? Vai dinamīta noliktava? - skolotājs klaigāja.
Atskanēja klauvējiens pie klases durvīm. Klasē ielūkojās skolas direktors. Viņš Īrija augumā mazs un apaļīgs un izskatījās ļoti līdzīgs burtam О ar ezītī apcirptiem matiem. Viņam aiz muguras ļaunā priekā dīdījās Ļena Mumrikova.
- Kas noticis? Kāpēc man vajadzēja aiziet no sanāksmes? Ko Grotere izdarījusi? - viņš neapmierināts vaicāja.
Atskanot direktora balsij, Igors Valentinovičs sastinga. Viņa šķielējošās acis sāka dīvaini mirkšķināt.
- Ar Groteri tiksim galā pēc tam... Bet kas tu tāds esi? Kāpēc nosebojies? Dod šurp dienasgrāmatu! - skolotājs uzlēca direktoram.
- Kurš, es? Es? - Direktors neticēja savām ausīm.
- Nūja, ka tu! Vai tu esi jauniņais? Kā tevi sauc? - skolotājs turpināja aurošanu.
- Vai tas ir kāds joks? Es esmu Sergejs Andrejičs... -direktors mulsi teica.
Skolotājs salēcās kā dzelts. Acu zīlītes aizšāvās katra uz savu pusi un tad atkal sastapās pie virsdegunes.
- Re kā! Serjoža! Tad tāds tu esi! - viņš novilka sīrup-saldā balstiņā. - Tātad spēlējamies ar šķiltavām? Traucējam risināt uzdevumus? Gribam nodedzināt skolu?
Direktors sāka atmuguriski kāpties uz durvīm.
- Es nesaprotu, ko jūs runājat, - viņš klusi teica.
Būtu viņš labāk klusējis! Skolotājs nikni metās direktoram virsū un saķēra viņu aiz apkakles.
- Ak tu nesaproti? - rēca Igors Valentinovičs. - Kādu saprašanu no tevis var gaidīt? Simt deviņus ugunskurus iededzinājis, šitāds sprukstiņš! Par viņu pat matemātikas grāmatā rakstīts! Bet ja nu tur būtu muca ar benzīnu?
Direktors izrāvās, uzkāpa lēnai Mumrikovai uz kājas un izskrēja no klases, kaut ko murminādams par psihiatrisko slimnīcu.
- Kur tu skriesi? Un šitādus vēl ņem ugunsdzēsējos! Lai vecāki tūlīt nāk uz skolu! Un vecmāmiņa ar vectētiņu arī lai atnāk! Un visi lai ņem līdzi siksnas! - kliedza skolotājs, dzīdamies direktoram pakaļ.
Arī Taņa izskrēja laukā no klases. Kādas šausmas! Tibi-dohsā viņiem uz visstingrāko noliedza truloīdu pasaulē izmantot maģiju, bet viņa to dara gandrīz vai ik dienas. Sar-danapals un Neslavis Melkulis nu gan viņai sados!