Pa to laiku tēvocis Hermanis kaut kur bija sameklējis trauciņu ar īrisu konfektēm un novietoja to uz galda blakus Taņai.
- Nemuldi neko lieku, vai saprati? Sēdi un sūkā īrisus! Un neiedomājies palaist vaļā suni! - viņš pusbalsī nošņāca.
- Vai īrisi nav saindēti? - Taņa nenovaldījusies pavaicāja.
- Gan es ar tevi vēlāk parunāšu! - tēvocis Hermanis kļuva mazliet zaļganāks un pasmaidīja tik maigi, ka Taņai sametās bail.
Drīz sākās filmēšana. Kā jau viņai bija pavēlēts, Taņa rātni sēdēja ar taksi uz ceļgaliem un košļāja īrisus. Saindēti tie nebija, toties tik lipīgi, ka Taņa vairs nespēja atvērt muti: zobi bija sacementējušies kopā. Acīmredzot tieši tāds arī bija tēvoča Hermaņa viltīgais plāns.
- H-ēsiet sve-ēicināti, mīļie te-ēlevīzijas skatītāji! - žilbinoši smaidīdams, tarkšķēja Šmauktenis. - Mēs esam viesos pie ievērojamā po-olitiķa un pla-āukstošā bi-īznesmeņa I Ier-maņa Ņikitiča Stulbova un viņa brīnišķīgās ģi-īmenes. I Icr-mani Ņikitič, va-āi jūs neiepazīstinātu mūs ar sa-āviem ģi-īmenes locekļiem?
Tēvocis 1 Iermanis sāka daudzvārdīgi iepazīstināt ar Pipu un krustmāti Nineli. Taņa nemaz necentās ieklausīties viņa vārdu plūdos, tomēr pēkšņi satrūkās, kad negaidīti tika pieminēts viņas vārds.
- Un šī ir Taņa Grotere! Bārenīte, kas jau desmit gadus dzīvo pie mums... Ļoti sarežģīts bērns. Mums viņu atnesa -ha-ha! - kontrabasa futrālī, - teica tēvocis Hermanis.
Bārdainais operators tūlīt pagrieza kameras objektīvu pret Taņu.
- Pa-āLiesi? Vai viņas ve-ēcāki bija mu-ūzikanti? - Šmauk-tenis sarosījās.
- Kur nu! Futrāli viņi droši vien atrada atkritumu izgāztuvē! - iespurcās krustmāte Ninele. Tūlīt gan viņa attapās un žigli piebilda: - Bet mēs tik un tā mīlam šo meiteni kā savu īsto meitu. Un mūsu Pipa ir viņas labākā draudzene.
Dzirdēdama tādas aplamības, Pipa nikni nošķaudījās. Bet Taņa, kam zobi joprojām bija salipināti ar īrisu, varēja tikai neskaidri ieīdēties, lai paustu savu protestu.
Raidījuma vadītājs piesardzīgi pavilka savu špikeri laukā no puķupoda aizsega.
- Kā sauc to brīnišķīgo suņuku jūsu audzēknei uz ceļgaliem? - viņš vaicāja, drošības labad nemaz nemēģinādams takšeli paglaudīt.
- Tas ir Pusotrs Kilometrs, - pavēstīja tēvocis I Iermanis.
- Cik oriģināls vārds! - sajūsminājās Šmauktenis. - Es vērīgi se-ēkoju jūsu priekšvēlēšanu ka-āmpaņai. Tā bija ti-īk neparasta! Un kur jūsu tru-ūsīši ir tagad?
Tēvocis Hermanis sastomījās.
- Viņi dzīvo laukos... Mēs bieži viņus apciemojam. I lermanim ir ļoti skumji bez viņa pūkainīšiem, lx:t viņš cenšas. - Palīgā steidzās krustmāte Ninele.
Pēkšņi takšelis, kas jau sen bija gaidījis piemērotu mirkli, no Taņas ceļgaliem veikli uzlēca uz galda un saķēra zobos raidījuma vadītāja špikeri. Šī rotaļa Pusotram Kilometram patika vairāk par visu: turēt kaut ko zobos un neatdot.
- Mans te-ēksts! To pa-āņēma suns! - žēlabaini iekliedzās Šmauktenis.
- Tie ir sveši papīri! Nedrīkst tos ņemt! Atdod! - Tēvocis Hermanis enerģiski pūlējās lapiņu atdabūt atpakaļ.
Tēvocis pieļāva ļoti nopietnu kļūdu. Ja viņš būtu izlicies, ka papīreļi nevienam nav vajadzīgi, takšelis palaistu tos vaļā jau pēc minūtes. Toties tagad Pusotrs Kilometrs cieši saspieda žokļus. Suns bija nolēmis cīnīties līdz galam, un krustmāte Ninele to saprata.
- Hermani! Labāk aiznesīsim suni prom! - viņa brīdinoši dūdoja. Bet pats labākais deputāts vairs nevarēja apstāties.
- Atdod! - viņš šņāca. - Tu, garā nūdele! Nebūs nekādi joki! Ko tu īsti iedomājies?
Dobji nīkdams, taksis atspiedās ar ķepām pret galdu un nelaida špikeri laukā no mutes. Saniknojies Stulbovs pielēca kājās, saķēra lapiņas un sāka griezt tajās iekrampējušos suni sev ap galvu.
- Nevajag! - iebļāvās Pipa. Bet bija par vēlu.
Papīri pārplīsa, un Pusotrs Kilometrs, airēdamies pa gaisu ar īsajām kājelčm, uzkrita raidījuma vadītājam taisni uz galvas.
- Mana parūka! Izslēdz kameru! Suns noraus man parūku! - Šmauktenis izbijies kliedza. Satraukumā svaidīdamies ar rokām, viņš netīšām pagrūda galdu.
Smagais galds iezvēla tēvocim 1 Icrmanim pa ceļgaliem. Pats labākais deputāts zaudēja līdzsvaru un nogāzās uz dīvāna.
Vēl pēc sekundes tēvocis Hermanis necilvēciski iegaudojās un palēcās gandrīz, līdz griestiem.
- Mani ievainoja! Šausmīgi sāp! Uz mani šāva snaiperis! Nē, vēl sliktāk, es uzsēdos uz adatas! - viņš vaidēja.
Krustmāte Ninele un Pipa metās pie tēvoča.
- Neuztraucies, I Iermani! Tu neasiņo, nekur nav neviena asins piliena, - veikusi rūpīgu apskati, viņu mierināja krustmāte.
- Patiešām? Bet kas tad man iedūra? - tēvocis I lerma-nis neticīgi vaicāja.
Bet Taņa pēkšņi atcerējās kupidoniņa zelta bultu, kuru viņa bija paslēpusi starp dīvāna spilveniem. Ja tēvocis Hermanis sadūries ar šo bultu, viņš neizbēgami kādā iemīlēsies. Jautājums tikai: kurā.
Ar tēvoci notika kaut kas dīvains. Vispirms viņš nozilēja, tad tumši piesarka, acu priekšā viņam lēkāja tuklas, sarkanas sirsniņas, krūtis saldi smeldza.
- Es mirstu! Gals klāt! - viņš novaidējās, saļimdams uz grīdas.
- Filmē, filmē visu, tikai mani ne! Tā būs sensācija! - atplaukstu piesedzis pliko pakausi, Nikolajs Šmauktenis bļāva bārdainajam operatoram.
Taksis Pusotrs Kilometrs izlīda no krēsla apakšas, izspļāva apzelēto Šmaukteņa parūku un sāka stīvēt nost čības no tēvoča 1 lermaņa kājām. Suns uzskatīja, ka tēvocis ir miris, tātad čības viņam tik un tā vairs nebūs vajadzīgas un tās drīkst piesiekalot. Bet tēvocis Hermanis pēkšņi atvēra vienu aci un trāpīgi iespēra sunim ar kāju.
- Lai kāds palīdz man piecelties! - viņš pavēlēja krustmātei Ninelei. - No miršanas nekas neiznāk.
Krustmātes balstīts, tēvocis Hermanis uztrausās kājās un sāka neizpratnē lūkoties apkārt. Pamanījis sekcijas stiklā savu atspulgu, pats labākais deputāts vispirms atrāvās atpakaļ, bet pēc tam mulsi pasmaidīja.
- Paskat vien. Kā sauc to smukulīti? To tur? - viņš apvaicājās krustmātei Ninelei.
- Hermani, kas tev uznācis? Tas taču esi tu! - krustmāte brīnījās.
- Es? Vai tiešām? - Stullx>vs jūsmīgi iesaucās. - Ai, cik jauki! Kādas man skaistas actiņas, cik pareizi veidots degun-tiņš! Un zods - tādi ir tikai cilvēkiem ar stipru gribu. Un droši vien es esmu arī ļoti gudrs.
- Ē-ē... It kā jau jā... - murmināja krustmāte Ninele.
Tēvocis 1 Icrmanis līdzjūtīgi paplikšķināja viņai pa vaigu.
- Tā jau man likās. Nabaga resnulīt, tu droši vien esi ne-prātīgi iemīlējusies manī. Nav taču iespējams manī neiemīlēties. Gribi, es mazliet atkāpšos, un tu varēsi tīksmināties par mani iztālēm. Vai šeit ir kāds liels spogulis? - Tēvocis I Ierma-nis, tirinādams rokas kā tauriņš spārnus, izvirpuļoja gaitenī.
- Gribētos zināt, vai kāds spēs mīlēt mani tikpat stipri, kā es sevi mīlu? - viņš klaigāja.
Viņam nekavējoties sekoja bārdainais operators, Šmauk-tenis ar savu svītu un Pipa ar krustmāti Nineli. Istabā palika tikai Taņa. Vai slāpdama aiz smiekliem, viņa viļājās pa dīvānu un klausījās, kā tēvoci Hermani pūlas atraut no spoguļa, bet viņš tikai klaigā:
- Tra-la-lā! Nāciet skatīties, cik es esmu skaists! Un šīs uzacis! Jūs vēl neesat redzējuši manas uzacis! Ei, aizvāciet prom to plikpauri! Kāpēc viņš skraida man pakaļ ar mikrofonu? Iedodiet man mušu sitamo! Šis tips neprot mani apbrīnot!
Pēc tam atskanēja skaļš plīkšķis. Tēvocis Hermanis laikam bija iegāzis ar plaukstu pa raidījuma vadītāja pakausi. Nikolajs Šmatiktenis žēlabaini iebrēcās. Skaņu operators un