grimētā js metās viņu aizstāvēt. Gaitenī sākās kautiņš. Tēvoča Hermaņa pusē cīnījās krustmāte Ninele un taksis. Pārbijusies Pipa bija paslēpusies skapi un spiedza.
Nepagāja ne minūte, kad skaļi, skrejoši soļi lejup pa kāpnēm un tēvoča Hermaņa triumfa auri vēstīja, ka pats labākais deputāts un viņa varenā dzīvesbiedre guvuši uzvaru šai smagajā kaujā.
- Klau, meitenīt! - tēvocis Hermanis uzsauca savai meitai. - lien laukā no skapja! Vai tu redzēji, cik es esmu stiprs? Cik drosmīgi es kāvos? Un to visu parādīs pa televizoru. Mani ieraudzīs visa valsts! Starp citu, kur palikusi tā baismīgā resnule, kas šeit visus izsvaidīja? lai jau viņai tiek, lai nāk un patīksminās par mani, kaut gan viņa nav manā gaumē.
- Es esmu šeit, Hermani! - atskanēja dobja balss. Durvīs iestājās krustmāte Ninele - sarkana kā biete un saniknota kā vērsis.
Rokas iepletusi, viņa lēnām nāca virsū savam dzīvesbiedram. Tēvocis Hermanis tūdaļ novērtēja situācijas bīstamību un mēģināja paslēpties zem gultas.
- Nesalauz man degunu! Ar salauztu degunu es nederēšu par fotomodeli! - viņš pārbijies čiepstēja.
Taņa smieklu lēkmē noripoja no dīvāna uz grīdas. Izbijušais trusis Šļupsteklis kārtējo reizi bija sitis pušu visus rekordus! Televīzijas intervija ar viņu tiešām būs neaizmirstama.
Nedaudzās līdz Jaungadam atlikušās dienas aizritēja diezgan sāji - nekas interesants nenotika.
Tēvocis Hermanis uzvedās pavisam normāli - vismaz
līdz brīdim, kad viņam mēģināja atņemt spoguli. Pāris reižu viņš pat aizbrauca uz domi un bija sašutis par to, ka tur neprot par viņu tīksmināties. Skandalozā intervija tika parādīti televīzijā, bet - pretēji gaidītajam - nekādu troksni nesacēla un tēvoča karjeru nesabojāja, jo Stulbovu jau sen visi uzskatīja par ākstu. Turklāt cilvēki bija aizņemti ar gatavošanos svētkiem.
Drīz pēc pusnakts, nosēdējuši pāris stundu pie galda un televizora, Stulbovi devās gulēt, pirms tam daudznozīmīgi pavēstot Pipai, ka rīt viņu zem eglītes gaidīs dāvanas.
- Kolosāli! Droši vien Salavecis atbrauks ar iepirkumu ratiņiem! - iespurcās Pipa.
Salavecim Pipa ticēja vēl mazāk nekā afrikāņu ciltis, kas nepazīst ziemu, toties viņa ticēja savas dīkšanas un činkstēšanas spēkam. Turklāt viņa bija paguvusi slepus noskatīties, kur krustmāte Ninele paslēpj visus no automašīnas atnestos saiņus un maisiņus.
Ari Taņa drīz apgūlās. Viņa sāka domāt par Tibidohsu, iztēlodamās, kādas dāvanas pati sagatavos Babam Jagunam un Vaņam un ko viņi uzdāvinās Taņai. Šīs iztēles ainas pamazām jau bija sākušas pārvērsties jaukos un vieglos Jaungada sapņos, kad pēkšņi Taņu atmodināja nepatīkams, šņācošs troksnis.
Taņa atvēra acis un uzrāvās sēdus. Istabas vidū, pamazām sabiezējot, mutuļoja pelēcīga migla. Tad migla sagriezās gaudojošā, mežonīgā viesulī - un visvairāk biedēja tas, ka šis viesulis nesakustināja pat nevienu papīra lapiņu uz galda.
- Kas tur ir? - Taņa satraukta vaicāja.
Migla sabiezēja pavisam, un istabas vidū pēkšņi parādījās maza auguma kuprainis ar milzīgu, puniem klātu galvu un šauru muti kā knipim. Cauri viņa augumam neskaidri vīdēja palodze.
Pārlaidis pāri istabai vienaldzīgu skatienu, kuprainis ar acīm ieurbās meitenē.
- Kur viņa ir? - viņš vaicāja šņācošā balsī.
- Kas?
- Rēgs, kuram es atsūtīju savu zīmi. Neizārstētā Dāma... Pienācis laiks viņai izgaist. Ahā, es jau nojaušu, kur viņa ir...
Kuprainis pagrieza savu kroplīgo galvu. Skaidri varēja sadzirdēt, kā zem dīvāna kāds neveiksmīgi cenšas apslāpēt šņukstus.
Rēgu Karalis uzsita knipi, un čemodāna vāks atsprāga vaļā. Neizārstētā Dāma vaidēdama izlidoja laukā. Pūlēdamās paslēpties, viņa metās uz tuvāko sienu, bet siena nelaida viņu cauri.
Rēgu Karalis iesmējās. Viņa acu zīlītes iekvēlojās kā divas sarkanas ogles. Viņš atpleta muti. Taņu pārņēma šausmas. Baismīgā mute kā zobena cirtiena atstāta rēta šķēla kupraiņa seju uz pusēm, līdzinoties bezdibenīgai, melnai akai.
Neizārstētā Dāma iespiedzās, vēl pēdējo reizi mēģināja izrauties un tad padevīgi lidoja pretī savai bojāejai. Rēgu Karaļa hipnotiskais skatiens vilka viņu klāt gluži kā notvertu cilpā.
- Netraucē mani! Netraucē! 1-ū varētu uzrasties jauns rēgs, jāizgaist vienam no vecajiem! Pīs izvēlējos viņu. - Rēgu Karaļa mute pletās arvien platāka.
Taņ:i attapās un paķēra no galda Baba Jaguna vēstuli. Kur bija tie buramvārdi? Л, lūk, kur tie ir!
- Karavaclžis teokslrius!- iekliedzās Tapa.
Zaļa dzirksts pārslīdēja pār gredzenu un tūdaļ apdzisa.
- Es taču teicu: netraucē!
Kuprainis nicinoši novicināja savu izkaltušo roku uz Tapas pusi. Tai pašā mirklī Tapa sajuta grūdienu krūtīs. Sagrīļojusies viņa nokrita uz grīdas pie dīvāna, ar vaigu uz paklāja mīkstā uzkārsuma. Neizārstētā Dāma joprojām padevīgi virzījās tuvāk pretīgajai rīklei, kas gluži kā puiva akacis visu spēja sevī iesūkt.
“Kāpēc buramvārdi neiedarbojās?” kā caur miglu pūlējās apjēgt Tapa, mēģinādama pacelt roku. Plakstiņos ielija smagums.
Pēkšņi Tapa atcerējās, ko stundā bija stāstījis Sardana-pals. Burvība nav vārdos, tie tikai palīdz burvību īstenot. Burvība nav arī gredzena dzirkstī. Burvība ir apziņā, prasmē, gribas piepūlē. Ja tā visa pietaikst, nelīdzēs ne spēcīgākais gredzens, ne arī biezākā buramvārdu rokasgrāmata no džina Abdullas bibliotēkas. Vajag no visas sirds un dvēseles ienīst šo derdzīgo, rijīgo briesmoni, vajag no visas sirds un dvēseles vēlēties palīdzēt - un tad...
- Neuzdrīksties! - pēkšņi, neizprotamā veidā iekļuvis viņas domās, ieaurojās kuprainis. - Neuzdrīksties! Tu to vēl nožēlosi!
“Ahā, tātad viss ir pareizi,” noskārta Taņa, jūtot sevī augam pārliecību.
- Karavaclžis teokslrius!- viņa teica lēni un skaidri.
Teofila Grotera gredzens vienā mirklī nokaita un izšķī-
la dzirksti. Sākumā tik sīka kā sērkociņa galviņa, dzirksts strauji pietūka un kļuva līdzīga pūķbola bumbai. Pielidojusi pie Rēgu Karaļa, dzirksts ieslīdēja tā atplestajā rīklē un tur bez skaņas uzsprāga. Rēga apveidi saritinājās un saira.
- Tu pati neapjēdz, ko izdarīji... Kādam rēgam tu neļāvi parādīties. - Rēgu Karaļa balsi skanēja naids. - Es spēju redzēt nākotni: tevi gaida grūti pārbaudījumi. Diez vai tu tos pārcietīsi... Bet es centīšos, lai tu kļūsti par rēgu un nonāc verdzībā pie manis... Tu vēl tūkstošreiz nožēlosi!
Rēgu Karali tikko vairs varēja saskatīt. Vēl pēc mirkļa viņš izgaisa pavisam.
Istabas vidū drebot raudāja Neizārstētā Dāma, un no čemodāna glūnēja Poručiks Rževskis.
- Lai mani pērkons sasper, lai atpakaļ pie dzīvajiem aizsviež! - Poručiks sauca. - Neesmu dzirdējis, ka Rēgu Karalim kāds jebkad būtu traucējis aizstiept izraudzīto upuri. Gribētos gan zināt, kas tas par rēgu, kuru viņam vajadzēja palaist pasaulē mūsu Dāmas vietā? Droši vien kāds ietekmīgs tipiņš, ja jau Karalis tā satraucās.
Taņa atslīga uz dīvāna. Nokaitušais gredzens joprojām kūpēja. “Tu tūkstošreiz nožēlosi!” Taņa atcerējās Rēgu Karaļa draudus. Nē, tie noteikti nebija tikai tukši draudi.
- Un ja nu viņš ierodas vēlreiz? - Taņa vaicāja.
Poručiks Rževskis tik enerģiski papurināja galvu, ka tā
reizes desmit sagāzās uz sāniem. Kad galva beidzot nostājās taisni, deguns bija noslīdējis uz pakauša.
- Neieradīsies, - pārliecības pilnā balsī teica rēgs, piestiprinādams degunu atpakaļ vietā. - Rēgu Karalim pieder tikai viena nakts gadā. Un gada laikā daudz kas var mainī-