Ies visās vietās. Viena pat pie degungala bija piesūkusies, -burkšķēja Jage.
Agrāk Jage bija izturējusies pret Neslavi diezgan skarbi, bet tagad reizēm pat ņēmās viņu žēlot. Šī vecā burve vadīja skolas magpunktu. Viņas mazdēls bija Babs Jaguns - labs Taņas draugs.
Taņa sakoncentrējās, piespieda savas promslīdošās domas atkal plūst vienā virzienā un ķērās pie mācībām. Nekas cits viņai neatlika, jo rokasgrāmata “Pūķu audzēšana, dresūra un ārstēšana” jau bija sākusi neapmierināti sprauslāt un lidināt pa gaisu dzirksteles. Vēl mazu brītiņu -un aizsviltos sega uz Taņas gultas. Dzīt jokus ar pūķiem nav ieteicams - pat tad, ja tuvumā ir nevis īsti pūķi, bet tikai grāmata par tiem.
Kopš neilga laika - zināmā mērā sava drauga Vaņas Blē-dova ietekmē - Taņa bija stingri nolēmusi savu dzīvi veltīt veterinārajai maģijai. Tas taču ir lieliski - ārstēt sfinksas, harpijas, nāras, kentaurus un pūķus, kuru skaits burvju pasaulē samazinās ar katru gadu. Tomēr burvju pasaulē šo būtņu palicis vēl diezgan daudz. Truloīdu pasaulē šie brīnumainie radījumi vairs tikpat kā nemaz nav sastopami. Ne jau velti gandrīz neviens no truloīdiem negrib ticēt to pastāvēšanai.
Turklāt Taņa cerēja, ka prasme pareizi apieties ar pūķi palīdzēs viņai sasniegt labus rezultātus visu burvju iemīļotajā spēlē - pūķbolā. Spēles noteikumi ir vienkārši: divas komandas pa desmit spēlētājiem katrā, divi pūķi un piecas bumbas: šķaudāmā, liesmudzēse, apstulbinošā, piparbum-ba un kustību atņēmēja. Vārti ir pretinieku komandas pūķa
rīkle. Iemest tajā bumbu nepavisam nav viegli - jo vairāk tāpēc, ka cīņa risinās gaisā. Turklāt pretinieku komandas pūķis nemaz nedomā sēdēt uz vietas, padevīgi atpletis muti. Gluži otrādi - viņš strauji pārvietojas, spļauj uguni un visiem spēkiem cenšas norit nepiesardzīgos spēlētājus. Tāpēc bieži vien mačs vēl nav ne pusē, kad lielākā daļa uzbrucēju jau tup pūķa vēdera tumšajā šaurībā, cerēdami, ka beidzot kāds iemetīs pūķim rīklē piparbumbu, piespiežot lielo zvēru izspļaut visus norītos.
Tieši tāpēc Taņa tik ļoti vēlējās uzzināt par pūķiem pēc iespējas vairāk un sadraudzēties ar tiem. Niķīgie, straujie un niknie pūķi nevienam nepakļāvās un necieta dresūru. Pūķiem bija ārkārtīgi grūti pierast pat pie savas komandas spēlētājiem; bieži vien tie pārpratuma pēc norija nevis pretinieku komandas spēlētājus, bet savējos.
Taņa nopūtās un pāršķīra lappusi. Bija tik garlaicīgi tā sēdēt un iekalt rindkopu pēc rindkopas. Vēl jo garlaicīgāk tāpēc, ka viņa zubrījās pati aiz savas iedomas, nevis tāpēc, ka to uzdevis skolotājs.
“UGUNSSPLAUŠANAS NOSLĒPUMS
Tas, ka jūsu pūķis vairs nespļauj uguni, norāda, ka pūķis iekšēji apdziest. Šai gadījumā var palīdzēt tinktūra no trim daļām sarkano piparu, četrām daļām sinepju un divām daļām sēra, kuras atšķaidītas nitroglicerīnā uz pusēm ar dzīvsudrabu. Deva: pa astoņiem spaiņiem trīsreiz dienā. Maisījums ir sprāgstošs! Izlietot ncsaskalinātu un rūpīgi ievērot sastāvdaļu proporcijas!”
и
- Pa astoņiem spaiņiem! - Taņa atkārtoja, cenzdamās iedomāties, kā lai ielej šos spaiņus pūķim iekšā, ja tas pēkšņi būs izdomājis nevērt vaļā rīkli. Varbūt aizspiest tam nāsis? Vai arī atnākt ar pavārnīcu un teikt: “Uķi-buķi! Attaisi nu mutīti, mazulīt! Vienu karotīti par mammu, vienu karotīti par tēti! Tikai spaini gan negrūsti, citādi būs tāds sprādziens, ka no mammas nepaliks pāri ne skrandiņas!”
Taņa saviebās. Kā jau vienmēr: saraksta tais rokasgrāmatās visādus brīnumus, bet viņai pēc tam jālauza galva!
“Rit pajautāšu Tararaham. Viņš jau nu noteikti zina, kā ārstēt pūķus,” Taņa nosprieda.
Nemirstīgais pitekantrops Tararahs, kurš vadīja veterinārās maģijas nodarbības, bija Taņas mīļākais skolotājs. Tiesa, arī Medūzijas Gorgonovas mošķzinības stundas viņai ļoti patika. Bet kāds gan tur brīnums - abiem šiem mācību priekšmetiem bija daudz kopīga. Starp visām ar lielākām vai mazākām burvju spējām apveltītajām būtnēm bija arī daudz bīstamu mošķu, kurus pirms to ārstēšanas vispirms vajadzēja pieradināt un pakļaut. Un tieši ar to nodarbojās Medūzija. Viņa pētīja mošķu ierašas un mācīja šo radījumu dresūras paņēmienus.
Pēkšņi kāds atgrūda durvis, un istabā iezvēlās Taņas istabas kaimiņiene Zārciene Kapličova. Šī meitene mācījās tumšās maģijas nodaļā un bija apveltīta ar ļoti specifisku humora izjūtu. Gandrīz visu vietu pie loga aizņēma viņas gulta, kas izskatījās pēc liela zārka. Par drēbju pakaramo viņa izmantoja skeletu, kurš bija iesaukts par Pāžu. Pāris reižu mēnesī skelets atdzīvojās un klīda pa istabu, klakšķinādams zobus. Reiz viņš pat sagrauza Taņas zābakus.
īsi sakot: Zārciene Kapličova bija īsta sodība. Ļaunāku istabas kaimiņieni nevarētu ieraudzīt pat visbaismīgākajā murgā. Bet Taņa, starp citu, nemaz nežēlojās. Tēvoča Hermaņa meita Pipa, ar kuru Taņa pirms nokļūšanas Tibidohsā gāja vienā klasē un dzīvoja vienā dzīvoklī, nebūt nebija labāka.
Zārciene pašķielēja uz Taņu un iegāzās gultā ar visām kurpēm.
- Sveika, stulbā bārenīt! Tūlīt pavēstīšu tev kolosālu jaunumu. No šīs jaunās ziņas tev izkritīs mati un degungalā izaugs jauna dzimumzīme - vēl neglītāka par to, kuru tev atņēma Tā, Kuras Nav! - Zārciene pavēstīja.
Taņa vērtējoši palūkojās uz Zārcieni, prātodama, vai neraidīt tai virsū kaujas dzirksti, bet tad tomēr nolēma atstāt kaimiņieni pie dzīvības. Beigu beigās Zārcieni taču varēja vainot tikai tajā, ka mājās viņai bijusi slidena palodze, bet bērnu gultiņai, kurā viņa pirmo reizi guldināta, galdnieks aizmirsis ielikt dibenu.
- Kas tad tas ir par jaunumu? - Taņa vaicāja.
Zārciene salika plaukstas kā tālskati un, tīšuprāt vilkdama garumā pauzi, sāka Taņu pētīt pa caurumiņu.
- Kā, vai tad tu patiešām vēl nezini? Neviens nav pateicis, ka rīt tevi no šejienes izmetīs? Vai tad nav patīkami iztēloties, ka vajadzēs atgriezties pie zaļā tēvoča vampīra un viņa resnās sievas un tu atkal varēsi dzīvot lodžijā? Sveiki, mani mīļie, esmu klāt, dodiet man barankas caurumu pusdienās un konfekšu papīriņu saldajā!
- Kas tās par blēņām? Zārcien, izbeidz Sitos jokus! - Taņa teica. Vienlaikus viņa pūlējās atcerēties, vai nav pēdējā laikā kaut ko ievārījusi, bet nekas īpašs nenāca prātā.
Zārciene iespurcās.
-Joki mazi! Mūs visus met no šejienes laukā. Protams, žēl, ka ne tevi vienu pašu. Mūs sūta uz mājām, un tur varēsim gaidīt, kamēr Tibidohsu uzcels no jauna. Tik un tā mācīties šeit vairs nav iespējams, tāpēc Sardanapals nolēmis visus raidīt prom. Mūsu dekāns - profesors Blakts - piekritis šim plānam, tāpēc tumšajiem magiem arī būs jātinas... Tūtu, kuģītis paceļ enkuru. Atā, ej ratā, Tibidohsa!
Zārciene piecēlās, atrāva vaļā skapi un sāka ņemt laukā savas mantas. Pagaidām viņa tās svieda uz gultas - acīmredzot apsvērdama, ko ņemt līdzi un ko atstāt.
- Noteikti jāpaķer minibrunči no sikspārņu ādām, pirkstaiņi ar nadziņiem un augstpapēžu zeķes! Lai truloīdiem acis no pieres izsprāgst! - viņa murmināja sev zem deguna.
“Tā ir taisnība! Viņa nemelo!” Taņa pēkšņi atskārta.
Acu priekšā viņai viss satumsa. Rokasgrāmata bija izslīdējusi Taņai no plaukstām un sāka dusmīgi lidināties pa istabu, izpūzdama liesmu mēles kā pieredzējis pūķis, bet Taņa to nemaz nemanīja. Vai tiešām vajadzēs pamest Tibidohsu, kas viņai kļuvusi tik mīļa un dārga? Tātad būs jāatgriežas pie tēvoča Hermaņa un krustmātes Nineles, kuri Taņu necieš ne acu galā, ģērbj vecās skrandās un spiež ēst glumas nūdeles, kas nokarājas no dakšiņas kā beigti tārpi un pielīp pie virtuves grīdas flīzēm tā, ka vairs nevar atraut?