ties. Bet es tomēr viņa brīdinājumu uztvertu ļoti nopietni. Ja viņš teica, ka tevi gaida grūti pārbaudījumi, tad tā arī notiks...
“Jauki gan. Agrāk man vismaz bija Četru Stihiju talismans... Un kam es tagad tik ļoti nepatīku?” prātoja Taņa, atcerēdamās oranžā apmetnī tērpto cilvēku, kurš liecās pāri jumta margām, lai ieraudzītu, vai viņa ir nositusies.
Neizārstētā Dāma beidzot bija atjēgusies un koķeti sagrozīja šķībāk savu cepurīti ar rožu ziediem.
- Ak, cik labi! - viņa saldkaisli teica. - Tā kā joprojām esmu dzīva, es varēšu jums izstāstīt, kā reiz aizrijos ar kaulu. Tas būs ļoti pamācošs stāsts. Es nespēju ne ieelpot, ne izelpot. Turklāt es viscaur pārklājos ar izsitumiem dūres lielumā. Ārsts, mani ieraudzījis, aiz šausmām nomira. Es vēlāk aizgāju uz viņa bērēm...
Taņa steigšus aizbāza ausis ar pirkstiem, bet Poručiks Rževskis izmisīgi iegaudojās un paslēpās čemodānā.
6.Lidojums kopā ar pasažieri
Vienpadsmitajā janvāri, trešā mācību ceturkšņa pirmajā dienā, kad Taņa steigšus kravāja skolas somu, pa atvērto vēdlodziņu ielaidās pārsalis kupidoniņš.
Taņai uz ceļgaliem nokrita vēstule. Viņa uzmanīgi atplēsa aploksni. Iekšā bija bieza, grubuļaina papīra lapa, viscaur nosēta ar burtiem - asiem kā kalnu smailes. Burti nemitīgi gan iekvēlojās, gan dzisa, gan skraidīja no rindiņas uz rindiņu. Izlasīt nebija iespējams itin neko.
Vismaz viens Taņai bija skaidrs: šie enerģiskie zigzagi nepavisam nelīdzinājās Sardanapala rokraksta noapaļotajiem burtiem, kūms akadēmiķis mēdza izrotāt ar daudziem koķetiem izvijumiem.
“Neko nesaprotu. Kurš to atsūtījis?” nobrīnījās Taņa.
Tai pašā mirklī burti mitējās lēkāt un lapas vidū parādījās uzraksts:
“Uzmanību! Vēstule šifrēta, izmantojot burvju šifru! Ja Tu esi Taņa Grolerc, tad pieskaries vēstulei ar savu gredzenu! ja neesi, labāk neskaries tai klāt! Būs nepatikšanas!"
“Taņa Grotere - šķiet, ka tā esmu es. Tātad var pamēģināt.” Meitene diezgan bažīgi pieskārās vēstulei ar vectētiņa Teofila zīmoggredzenu.
Burti atkal sakustējās, pārkārtojās un sastājās teikumos.
“Sveika, Taņa!
Akadēmiķis Sardanapals ir ļoti aizņemts, tāpēc Tev rakstu es.
Remonts vēl nav pavisam pabeigts. Atjaunoti tikai trīs no pieciem torņiem, bet mēs nolēmām, ka skolēni jau var atgriezties Tibidohsā. Pēdējo dienu laikā truloīdu pasaulē ļ)ā-rāk bieži tiek izmantotas burvības, un tas nav paciešams. Vaininiekus gaida sods, tālab viņi jau tagad var sākt tam gatavoties...
Tu liec lūgta pa ceļam paķert līdzi Zārcieni. Kaut kas nav kārtībā ar viņas putekļsūcēju, un viņa nevar pati atlidot šurp.
Zārcienes adrese: Zveņigorodaspilsētā, Ceriņu ieta 5, Tas ir profesora Blakta personiskais lūgums. Labāk izlido bez kavēšanās. Esmu noņēmusi nobūnimu no tava jaunā lociņa.
Visiem skolēniem jābūt Tibidohsā ne vēlāk kā šovakar. Rīt sākas nodarbības, un stundu kavētājiem neklāsies labi.
Lidojiet piesardzīgi.
Moškzinibas katedras docente Tibidohsas pasniedzēja MEDŪZIJA GORGONOVA ”
Kad Taņa bija izlasījusi vēstuli līdz beigām, Medūzijas paraksts pēkšņi izstiepās, izlocījās un uzzīmēja docentes stingro, grieķisko profilu.
Taņa pielēca kājās. Nosēdēt uz vietas viņa vairs nespēja. Sajūta bija tāda, it kā krūtīs, skanīgo mēli šūpodams, aicinoši dunētu milzīgs zvans. Uz Tibidohsu! Uz Tibidohsu! Nu tad beidzot! Garastāvokli nespēja samaitāt pat ziņa, ka būs jāved nejaukā Zārciene.
Taņa izskrēja gaitenī. Pipa, sagatavojusies iziešanai, pie spoguļa spaidīja savas pinnes. Tēvocis 1 Iermanis vannasista-bā, muzikāli guldzinādams, skaloja kaklu. Krustmāte Ninele virtuvē dzēra tēju. Paķērusi jaku un zābakus, Taņa steigšus atgriezās istabā. Vienā minūtē apģērbusies, viņa izvilka no dīvāna apakšas futrāli ar kontrabasu un čemodānu ar rēgiem.
Vai nekas nav aizmirsies? Лк jā!
Viņa metās uz guļamistabu un norāva Aizkarus no loga. Vairs nevarēja tērēt laiku to satīšanai, tāpēc viņa gluži vienkārši tos uzmeta uz kontrabasa.
Uzlēkusi uz palodzes, Taņa atbīdīja bultu, kas noklakšķēja gluži kā šautenes aizslēgs, un parāva uz savu pusi smago rāmi. Apgāžot puķupodus un sašūpojot havajiešu pinumus, kurus pie sienām bija piekārusi krustmāte Ninele, istabā ielauzās svaigs, salts vējš.
Kad Taņa jau sēdēja uz kontrabasa, durvis atvērās un tajās pabāzās Pipas galva. Pipa iespiedzās.
- Tētuk, mammuci, viņa ir pie loga! Viņa lido prom ar melnajiem aizkariem! - brēca Pipa. Viņa nebija pamanījusi, ka zem aizkariem ir kontrabass.
Istabā ieskrēja tēvocis Hermanis un krustmāte Ninele.
- Stāvi, nejaukais skuķi! Hermani, viņa grib izlēkt pa logu, lai tev darbā būtu nepatikšanas! - kliedza krustmāte Ninele.
Pats labākais deputāts metās pie Taņas, apgāzdams ceļā pagadījušos krēslus. Taņa pamāja ar roku. Lociņš paklausīgi ielēca viņai plaukstā.
- Skrienu lits sadegusi
Gredzens izšķīla zaļu dzirksti, un jau nākamajā mirklī kontrabass rāvās uz priekšu. Tēvocis Hermanis bija paguvis saķert plīvojošos Melnos Aizkarus; aiz tiem viņš tagad vilka Taņu atpakaļ.
- Ātrāk, Ninele, palīdzi man! - viņš sauca.
Krustmāte Ninele traucās palīgā, bet tad Aizkaru brīvā
mala paslējās un iezvēla vislabākajam deputātam pa degunu.
Tēvocis Hermanis bailīgi iekunkstējās, saķēra degunu un atlēca nost no loga. Kontrabass izrāvās brīvībā. Pārsteigumā sastinguši, Stulbovi lūkojās, kā Taņa uz sava burvju instrumenta strauji attālinās, pārvērzdamās sīkā punktiņā.
- Te nu var redzēt, kā izskatās vismelnākā nepateicība. Es jau uzreiz nojautu, ka no šā skuķa neko labu nesagaidīsim, - izjusti bilda krustmāte Ninele.
- Es taču teicu, ka viņas dēļ līme pati uzlējās man uz galvas, bet jūs neticējāt! - čiepstēja Pipa.
Tēvocis Hermanis arī būtu vēlējies pavēstīt kaut ko iespaidīgu, taču visas šādai reizei piemērotās diženās domas šķita nez kur pagaisušas. Stulbovs nopūtās, aiztaisīja logu un pavisam ikdienišķi teica:
- Labi vien ir, ka tā... Mums pašiem būs vieglāk. Nine-līt, lūdzama pameklē manu skaisto gaišzilo šallīti. Gribu izskatīties neatvairāms. Šodien man uzstāšanās Lielajā teātrī pie balerīnām.
Pieliekusies zemu pie kontrabasa, Taņa traucās pāri pilsētai. Melnie Aizkari, aiz kuriem viņu gandrīz vai bija notvēris tēvocis Hermanis, lidojumā bija ļoti noderīgi, jo palīdzēja Taņai noturēt čemodānu ar rēgiem un kontrabasa futrāli. Reizumis Taņa izvilka no kabatas Medūzijas vēstuli, kas tagad bija pārvērtusies detalizētā kartē. Maskava uz šīs kartes līdzinājās lielam ābolam, bet kontrabasa atrašanās vietu norādīja pavisam sīka bultiņa.
Šī bultiņa strauji virzījās uz kartes kreiso apakšējo stūri, kur sarkanīgi vizēja sakrustoti kauli. Nebija grūti noprast, ka ar tiem Medūzija apzīmējusi Zārcienes atrašanās vietu. Skarbajai mošķzinības pasniedzējai tomēr bija humora izjūta.
Ceriņu ielas piektā māja neizcēlās ar augstumu, toties bija ļoti gara. Uz jumta tai slējās vesels televizoru antenu mežs. Starp antenām pastaigājās oranžā jakā tērpusies Zārcie-ne, kraukšķinādama ar telekinēzi no tuvākā veikala “atlidi-nāto” šokolādi. Zem viņas kājām jau čabēja daudz ietinamo papīriņu.
Zārcienes putekļsūcējs ar vertikālās pacelšanās iekārtu un mugursoma ar mantām jau bija nolikti uz jumta.
- Sveika, nelaimīgā bārenīt! - Zārciene iesaucās. - Kur tu tik ilgi? Varbūt kājiņām tipināji pa mākoņiem? Esmu pārsalusi, tevi gaidot.