Svaidīdams kaujas cirvi no vienas rokas otrā, ciklops aizšķērsoja meitenēm ceļu.
- Paroli! - viņš ierēcās.
- Burukuģis, - sacīja Taņa.
- Tā ir vecā parole! - Ciklops iespītējās. - Vajag jauno.
- Tur nav daudz, ko domāt! Zilā acs! - zobgalīgi no-bļāvās Zārciene.
in
Čemodānā līksmi iezviedzās smieklos Poručiks Rževskis, bet ciklops aiz dusmām tumši pietvīka. Viņa vienīgā, violeti spīdoša ziluma ieskautā acs sāka strauji valbīties un pārklājās ar zilām dzīsliņām.
- Ko? Ko tu teici? Vai tu negribi dabūt pa pauri ar šo? -auroja ciklops, atvēzdams kaujas cirvi virs galvas.
Zārciene iespiedzās.
- Meitenēm nedrīkst sist, - žigli bilda Taņa.
Viņas vārdi lika ciklopam aizdomāties.
- Ari ar cirvi ne? - viņš katram gadījumam pavaicāja.
- Nekādā ziņā. Citādi Medūzija tev sados.
Ciklops vēl brīdi pastāvēja nekustīgi, bet tad skumīgi nolaida cirvi.
- Bet bez paroles tik un tā es jūs nelaidīšu. - Viņš ļauni pasmīnēja.
- Tad pasauc šurp Sardanapalu. Vai kādu citu no pasniedzējiem, - teica Taņa.
- Nē-e. - Ciklops purināja galvu. - Nevienu es nesaukšu.
- Kāpēc tad ne?
- Tāpēc, ka jūs sakāt nepareizas paroles. Ņirgājaties. -To paskaidrojis, aizvainotais ciklops uzgrieza viņām muguru.
Pēkšņi Taņa iesmējās un iebakstīja Zārcienei ar elkoni.
- Kas tad nu? - Zārciene bija neizpratnē.
- Paveries turp! - Taņa viņai pačukstēja.
Arī Kapličova sāka smieties. Uz ciklopa muguras kāds ar krītu lieliem burtiem bija uzrakstījis: “Nāras aste." Taņai šķita, ka tas ir Vaņas Blēdova rokraksts.
- Klau, es atcerējos! Parole ir “Nāras aste”! - viņa skaļi teica.
Ciklops aiz pārsteiguma pat nokrita sēdus.
- Un tu ari tāpat... Nez kāpēc visi atnāk un nezina, bet pēc tam uzmin, - viņš žēlojās. - Tā ir pareizi - “Nāras aste”. Vai zināt, kas to izdomāja?
- Neslavis Melkulis? - To Taņai nebija grūti noprast.
- Nūja ka viņš! Viņam tagad visas paroles ir nāriskas. Aizvakar bija “Sudraba zvīņas”, pirms trim dienām “Zaļmīļ-cirtainīte”. No tās “Zaļmīļcirtainītes” man mēle sasējās mezglā! Nu labi, piķis jūs rāvis, ejiet ar!
Ciklops lempīgi uzslējās kājās un atvēra smagos vāitus. Tikai tagad, nostājusies uz pirmā no daudzajiem akmens pakāpieniem, kas veda uz Lielo torni, Taņa īsti noticēja, ka atgriezusies Tibidohsā, savā Tibidohsā...
Viņa uzgāja vēl kādus desmit pakāpienus, ieraudzīja no augšas nolaisto virvi, smago riteni piekārtā tilta mehānismā, pazīstamo skrambu mantu kambara ozolkoka durvīs, un acīs viņai sāka riesties asaras. Taņa juta, ka beidzot nokļuvusi mājās. Vienīgajās mājās, kādas viņai ir.
- Ak manu māmulīt bubulīt! - sajūsmā iekliedzās kāda labi pazīstama balss.
Taņai pretī jau skrēja Babsjaguns un Vaņa Blēdovs.
7."Galdiņ, aizsargājiesI" un vistu lāsts
Kā jau Medūzija bija apsolījusi, nākamajā dienā no paša rīta Tibidohsā sākās mācības. Skolēniem neļāva atpūsties nevienu dienu. Pirms nodarbībām Sardanapals un Medūzija visus sapulcēja Divu Stihiju zālē.
Apaļīgais Sardanapals bija tērpies jaunā mantijā, blakus akadēmiķim Melnjūrim stāvēja Medūzija - slaika un skarba. Neslavis Melkulis kā sabozies krauklis sēdēja maliņā uz neliela krēsla. Uz ceļgaliem viņam gulēja biezs pergamentu žūksnis. Virs pergamentiem lidinājās zoss spalva, pati no sevis kaut ko žigli rakstīdama. ŠI zoss spalva izskatījās pēc īstas sūdzlbnieces un apmelotājas. Brīžam Neslavis Melkulis uzmeta skatu saviem pergamentiem un kaut kā ļoti nejauki pasmaidīja.
- Man šis tips nepavisam nepatīk. Kā tev šķiet, ko viņš tur pieraksta? - čukstēja Vaņa.
- Nezinu, - Taņa godīgi atzinās.
- Man šķiet, ka viņš uzskaita visus mūsu pārkāpumus truloīdu pasaulē, - teica Vaņa.
Tobrīd Neslavis Melkulis palūkojās tieši uz Taņu, un viņa acīs zibēja tik ļauns prieks, ka meitene uzreiz noticēja Va-ņas minējuma patiesīgumam. Noplukusī spalva veikli ienira tintnīcā un tad traucās pie nākamā pergamenta.
Taņa noprata, ka tas ir pergaments ar viņas pārkāpumu sarakstu.
liet tad, it kā nākot Taņai palīgos, neredzamais gani orķestris sāka atskaņot Tibidohsas himnu. Mācību pārziņa krēsls nepacietīgi salēcās, Neslavis Melkulis steigšus piecēlās un nostājās miera stājā.
- Mīļie bērni! Priecājos, ka atkal varu sveikt jūs visus Tibidohsā! - teica Sardanapals.
Skolēni, spurkdami aizturētos smieklos, bikstīja cits citam ar elkoņiem. Kamēr akadēmiķis vērsās pie viņiem ar runu, viņa ūsas joprojām diriģēja neredzamo orķestri. Turklāt pašam Sardanapalam par to nebija ne jausmas.
- Zinu, ka daudziem no jums truloīdu pasaulē neklājās viegli. Varat man ticēt, arī mums nebija viegli izšķirties par šo soli. Lai nu kā, tagad jūs atkal esat Tibidohsā un atsāksiet mācības... Un man par to ir liels prieks... Mēs darījām visu, lai jūs atgrieztos pēc iespējas ātrāk. Kaut gan Tibidohsā vēl nav pilnībā atjaunota... - Sardanapala balss nodrebēja.
Akadēmiķa ūsas jau grasījās zobgalīgi palēkties, taču viņa garā bārda, kura te parādījās, te atkal nozuda, bargi paslējās, un Osas tūlīt pierima.
Pēc Sardanapala runāja Neslavis Melkulis.
-Jaunie, mācību kursu vēl nebeigušie burvji, bez uzraudzības uzturēdamies truloīdu pasaulē, izdarījuši ārkārtīgi daudz smagu pārkāpumu! - mācību pārzinis sauca spiedzīgā balsī,
us
vicinādams savu pergamentu žūksni. - Daži... pagaidām nenosaukšu vārdus... atļāvušies lidot, citi visās malās svaidījušies ar buramvārdiem, trešie mēģinājuši izmantot augstāko pārvēršanās maģiju. Tāpēc vairākiem ļoti cienījamiem tailo-īdiem līdz pat šim laikam... ē-ē... novērojamas zināmas dīvainības uzvedībā. Vai nav tiesa, skolniek Septiņcelm? Varbūt jūs spēsiet viņus pārliecināt, lai mitējas riet un kost garāmgājējiem kājās? Zobrāvējai tas nez kāpēc neizdodas. Kāds cits tā nobūra tēva siksnu, ka pedagoģijas pamatus apguvušais, politiski izglītotais truloīds noslānīja ar siksnu pats sevi!
- Neslavi! Protams, tie ir nopietni pārkāpumi. Taču šis tips dabūja to, ko bija pelnījis. Es tev jau teicu: neviens viņam nelika sist bērnus ar siksnu. Lai tad vienreiz iejūtas viņu ādā! - Sardanapals pārtrauca runātāju.
Neslavis Melkulis saviebās.
- Nu labi, šo gadījumu izsvītrosim, - viņš negribīgi noburkšķēja. - Starp citu, notikušas arī galīgas nejēdzības. Piemēram, viens no jūsu mīluļiem laida rēgus laukā no čemodāna un mētājās ar kupidonu bultām...
Taņa sarāvās, saprazdama, ka runa ir par viņu.
- Es uzskatu, ka par jebkuru no šiem pārmetumiem vainīgais pelnījis, lai viņu padara par zombiju, atņem viņam visas maģiskās spējas un aizsūta uz mūžīgiem laikiem atpakaļ pie truloīdiem... Personiski es tieši tā rīkotos, - Neslavis nikni turpināja.
Dzirdot šos vārdus, vairāki simti skolēnu šausmās sastinga. Iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā pa Gunas Glumova degunu skraida muša. Pēc tam muša pacēlās spārnos un pārlaidās uz Ritas Doduzkrītas ausi.
ne
- Taču diemžēl, ja mēs izmantotu pārvēršanu zombi-jos, šī zāle kļūtu pavisam tukša, jo starp jums nav neviena skolēna, kurš nebūtu izdarījis vismaz vienu nopietnu pārkāpumu, - mācību pārzinis negribīgi atsāka savu runu. — Tāpēc mēs šo sodu pagaidām atliksim. Hs atkārtoju: PAGAIDĀM! Līdz pirmajam disciplīnas neievērošanas gadījumam!