Kā jau parasti, profesors Blakts staigāja pa klasi, vērodams skolēnu darbošanos un bārstīdams dzēlīgas piezīmes. Pēc viņa teiktā iznāca, ka šai klasē mācās tikai tukšpauri.
- Kapličova, beidz Ucināt' karot’! Blēdov, nešļaksti ziv-
ju g|ot’! Grotere, vai tu prot’ skaitīt? Cik žurku ast’ tu panēm?
- Bet šī aste ir divreiz garāka par pārējām, - Taņa bikli iebilda. Viņai patiešām bija patrāpījusies neticami liela aste.
- Es skaidri teic’: septiņas ast’ un četras spalv’. Is’ ast’, gar’ ast’ - tas nav svarig’. Tu esi liel’ muļķ’... - Profesors Blakts nīgri saviebās.
Kad profesors bija novērsies, Taņa, nespēdama pretoties kārdinājumam, parādīja viņam mēli - un tūdaļ nožēloja savu pārsteidzību, atcerējusies baumas, ka profesoram Blak-tam pakausī esot trešā acs. Taņai par postu šī acs tieši tobrīd bija atvērta. Jau nākamajā mirklī saniknotais profesors atkal pagriezās pret meiteni.
- Ko tu uzdrīksties, Grotere? Kāpēc tu rād’ man sav’ mēl?
- Ē-ē... Mani kāds nolādējis... Mēle man pati no sevis bāžas laukā. Paskatieties! - Taņa žigli teica.
Blakts ļauni smaidīja. Viņa mazajās ačelēs pavīdēja sīru-paina izteiksme.
- Nevajag bēdāties, Grotere. Tā bieži gadās, - viņš dūdoja. - Bet mana spalv’ pati no sev’ liek žurnālā divniek’. Fui, cik slikt', cik nejauk’ spalv’!
Melnais burvis jau bija uzsitis knipi, saukdams klāt klases žurnālu, bet tad atskanēja apdullinošs sprādziens. Lauskas un verdošas šļakatas lidoja uz. visām pusēm.
Liza Aizlaizina spiegdama glābās zem sola. Viņai izdevās tikt cauri ar vieglām izbailēm, toties viņas katls gan pāršķēlās uz pusēm.
Profesors Blakts pieskrēja pie Lizas.
— Kāpēc tu uzlik’ katlam firsū fāk? - viņš kliedza. - Un cik daudz pulver’ tu pieber? Kaut labāk būt’ pāršķēlies tavs tukšais paur’! Hs liek’ jums fisiem slikt’ atzini’! Uzreiz priekš fis’ klās’! Tas bij mans fismīļākais katls! Tas nostāvēj’ šitai fietā divsimt gad’!
Ārkārtīgi sadusmotais Blakts izrāva no kabatas lakatiņu un gribēja noslaucīt nosvīdušo pieri. Bet notika kaut kas neparedzēts: lakatiņš pēkšņi izrāvās viņam no pirkstiem un sagrāba Blaktu aiz deguna. Un turēja ciešā tvērienā. Blakts niknumā jau pacēla roku, lai uzgāztu lakatam ar sarkano dzirksteli, bet laikus attapās, ka apsvilinās sev degungalu.
Novērtējusi nepatīkamo situāciju, kādā nokļuvis pasniedzējs, klase aiz sajūsmas sāka smieties. Nopietnību saglabāt neizdevās gandrīz nevienam. Tas tiešām izskatījās ļoti smieklīgi: “tumšās” nodaļas priekšnieks ar savām līkajām, tievajām kājelēm lēkāja pa klasi, nekādi nespēdams tikt vaļā no uzbāzīgā kabatlakata.
Beidzot Blaktam izdevās atraut lakatu no deguna un nomest uz grīdas. Izkliegdams briesmīgus draudus, viņš izskrēja no klases un drīz atgriezās kopā ar Neslavi Melkuli.
Mācību daļas pārzinis uzmanīgi aplūkoja uz galda guļošo lakatiņu, bet klāt tam neskārās. Tad viņš pastiepa vienu pirkstu un vieglītēm pabikstīja lakatu ar savu dzeltenīgo nagu. Tūdaļ visi četri lakatiņa stūri saslējās gaisā un centās aptīties apkārt Neslavja pirkstam.
Neslavis Melkulis kaut ko nomurmināja caur zobiem. Viņa smagais zīmoggredzens izšķīla dvīņu dzirksti - pa pusei zaļu, pa pusei sarkanu. Klasē sākās sačukstēšanās. Bija uz visstingrāko noliegts izmantot vienlaikus balto un melno maģiju, bet mācību pārzinis neievēroja šo aizliegumu. Ne jau velti pirms pāriešanas uz “balto” nodaļu viņu uzskatīja par vienu no spēcīgākajiem melnajiem burvjiem. Daudzi lauzīja galvas par to, kāpēc Sardanapals paņēmis Nesla-vi pie sevis un iecēlis par mācību pārzini. Droši vien tur bija kāds noslēpums.
- Galdiņ, aizsargājies! - nošņāca Melkulis, nopūzdams no galda pelnus, kuros bija pārvērties lakatiņš.
- Aizsargājies? Vai tad pareizi nav “Galdiņ, klājies!”? -brīnījās Dusja Mopsikova, drukna apaļvaidze, kurai tik ļoti garšoja saldumi, ka reiz viņa bija pārvērtusi savu labāko draudzeni par piparkūku, un tāpēc nokļuva Tibidohsā.
- Kurš to vaicāja? - ierēcās Neslavis Melkulis, dusmīgi mirkšķinot savas tuvu blakus vienu otrai izvietotās ačeles.
Dusja bailīgi ierāva galvu plecos.
- Es jau nu zinu, ko runāju! - Neslavis turpināja aurot. - Jā, ir “Galdiņ, klājies!”, un ir arī garīgi nenosvērta šā galdauta pasuga “Galdiņ, aizsargājies!”. Pareizāk - viens galdauta stūris, kas nogriezts tā, lai izskatītos pēc kabatlakata. Un tam, kurš iebāza šo lakatu profesora kabatā, būs jāatbild!! Man - un ne jau man vienam - ļoti gribas uzzināt, kā šeit varēja nokļūt galdauts no Izgaistošā stāva!
Taņa piesardzīgi pašķielēja uz Vaņas Blēdova pusi. Viņai šķita, ka Vaņa ir manāmi nobālis.
Neslavja ledainais skatiens slīdēja pāri solu rindām, uz. mirkli apstājoties pie katra skolēna. Tad Neslavis strauji apcirtās un izgāja no klases. Taņa noprata, ka viņš aizsteidzas pārbaudīt savas aizsardzības zintes pie Galvenajām kāpnēm. Turklāt viņš droši vien bija atskārtis, ka pārsteidzīgi tik daudzu skolēnu klātbūtnē ieminējies par Izgaistošo stāvu, jo tagad pa skolu sāks virmot visādas baumas.
- Nedomājiet, ka tiksiet cauri bez soda! Mēs vēl atgriezīsimies pie šīs sarunas, turklāt ļoti drīz! - Neslavis vēlreiz iebāza galvu pa durvju spraugu.
Profesors Blakts, aiz niknuma šņākdams, turpināja stundu. Divnieki un piezīmes bira kā krusa. Beigu beigās lēkāšanas eliksīrs izdevās tikai Verai Papagailei, kura aiz šausmām visu bija izdarījusi pareizi. Blakts paslavēja Veru, noburkšķēja, ka pat idiotiem gadoties prāta apskaidrības mirkļi, un ielika viņai četrinieku.
Ziņkārīgais Guņa Glumovs piesmēla pilnu sauju ziedes, novilka zābakus un sāka ieziest savas milzīgās pēdas.
- Kāpēc nekas nenotiek? Kur te burvestība? - viņš vīlies norūca.
- Bet tu palēkā, Guņečka! Palēcies lab’ augst’! - mīlīgā balstiņā ieteica profesors Blakts.
Glumovs tramīgi paskatījās uz savām basajām pēdām un mazliet palēcās. Patiesībā viņš mēģināja nedaudz palēkties, bet iznāca kaut kas pavisam cits. Gluži kā varenas atsperes pasviests augšup, Glumovs uzlidoja līdz griestiem, ietriecās tajos ar pakausi un tad bez samaņas novēlās uz grīdas.
Profesors Blakts apmierināts pasmaidīja.
- Lai kāds aiznes šo Plenties’ uz magpunkt’! Stunda ir beigt’! - viņš teica. - Nākamajā nodarbīb’ mēs fārīsim un liesim pudelēs filtības mikstūr , tāpēc fisiem jāņem līdzi stikla trauk’, lai taisīt’ “buļ-buļ”.
Taņa tikko spēja sagaidīt, kad profesors Blakts iesēdīsies savā šūpuļtīklā ar tūkstoš mezgliņiem un uzvilksies augšā caur griestu lūku. Tad viņa saķēra Vaņu Blēdovu aiz piedurknes un pavilka viņu aiz milzīgā skapja, kurā glabājās indes.
- Tas taču esi tu, vai ne? Nu saki - vai tu? - viņa nepacietīgi taujāja.
Vaņa ilgi pētīja savu dzelteno krekliņu, tad palūkojās uz savām rokām.
-Jā, es esmu es.
- Beidz jokoties! Tu taču saproti, par ko es runāju. Tu esi tas, kurš iebāza Blaktam kabatā “Galdiņ, aizsargājies!”. Vai tā ir taisnība?
Vaņa viltīgi pasmaidīja.
- Kāpēc tu tā domā?
- Nebija grūti uzminēt. Tātad tu?
- Es, - Vaņa atzinās.
- Bet kā tu nokļuvi Galvenajās kāpnēs? Vai tu tiešām biji Izgaistošajā stāvā?
Vaņa pakratīja galvu.
- Nē-e, Izgaistošajā stāvā neesmu bijis. Neslavis kļūdās. Galdautu es atradu aiz statujas - zini, aiz tās akmens zivs, kurai no mutes tek ūdens.
Taņa nebija šādu strūklaku redzējusi.