- Mēs trenēsimies, lidosim, - svinīgi nosolījās Sems Sep-tiņcelms, lielisks uzbrucējs ar pārsteidzošu reakcijas asumu.
Divpadsmit gadu vecumā viņš bija netīšām pārvērtis savu skolotāju par ūdru un pēc tam nokļuva Tibidohsā. Tagad Sems Septiņcelms mācījās jau pēdējā - piektajā - kla-
sē un gatavojās vasarā svinēt septiņpadsmito dzimšanas dienu.
Uz Svilpi Sema solījums neatstāja nekādu īpašo iespaidu.
- Лк viņi lidos! - Svilpis nicīgi nospurcās. - Mēslu mušas arī lido. Strādāt vajag, strādāt un vēlreiz strādāt! Vairs nekādu pastaigu! Treniņi katru ritu no sešiem līdz astoņiem. Un pēc nodarbībām - no astoņiem līdz desmitiem vakarā. Pirmā spēle būs pret afrikāņu babajiem, un viņi pagājušajā pasaules čempionātā dabūja trešo vietu! Trešo - vai jūs to apjēdzat?
Spēlētāji sadrūma. Par afrikāņu babajiem katrs no viņiem šo to bija dzirdējis, un ne reizi vien. Babaji bija dzimuši pūķ-bolam. Stāstīja, ka daudzi no viņiem lidojumos lieliski varot iztikt bez burvju paklājiem un sēžot uz tiem tikai pieklājības pēc. Zaudēt babaju komandai jau pirmajā spēlē - tas nozīmēja izkrist no čempionāta pašā sākumā, turklāt izkrist apkaunojošā veidā. Nelaime tā, ka pūķbola sacensību noteikumi bija ļoti stingri. Zaudējusī komanda vairs nedrīkstēja piedalīties turpmākajās spēlēs, un tai vajadzēja gaidīl nākamo gadu.
- Mums nu gan nav veicies ar izlozi! Droši vien kāds uzlaidis ļaunu aci! - noburkšķēja Jura Vāciesproms.
- Citādi nevar būt! Vajadzēja uz izlozi paķert līdzi Zob-rāvēju! - viņu atbalstīja Rita Doduzkrīta. Šī meitene ar asiem sejas vaibstiem lidoja uz ģitāras ar piekabi.
Ģitāra izskatījās dīvaina, bet pārvietojās virs spēles laukuma neticamā ātrumā. Tiesa, pagriezienos tā gaisā bieži kļuva nevadāma, un tad Rita bija spiesta vismaz pusi spēles nīkt pretinieku pūķa vēderā.
- Blēņas! Maģisko izlozi nevar noburt, un viltot tās rezultātus arī nevar! - Babs Jaguns strīdējās pretī. - Vai jūs zināt, kur pirms izvilkšanas tiek sabērti izlozes papīriņi? Hamleta tēva galvaskausā! Tam burvības neliek cauri.
- Nu un tad? Pa acu caurumiem tikpat var ieskatīties. Būtu labāk sabēruši parastā maišeli. - Rita Doduzkrīta smīnēja.
Treneris īgni pamāja ar roku.
- Nu pietiek! Bija jauna acs vai nebija - mums tikpat jāspēlē ar babajiem, un punkts. Bet tagad es gribu, lai Babs Jaguns vēlreiz iepazīstina ar visiem mūsu komandas spēlētājiem. Ir šis tas mainījies.
Babs Jaguns uzlēca uz sava putekļsūcēja. Viņš ne reizi vien bija komentējis spēles un pazina itin visus. Taņa domīgi lūkojās uz savu draugu, kas nekustīgi karājās gaisā divus metrus virs laukuma. Viņas kontrabass nevarētu tik ilgi palikt uz vietas, tam vajadzēja bez mitas kustēties. Tomēr Taņa nebūtu ar mieru mainīt savu senlaicīgo instrumentu pat pret desmit putekļsūcējiem.
- Un tā, mīļie līdzjutēji, jūsu priekšā ir Tibidohsas komanda! - vērsdamies pie neesošiem skatītājiem, līksmi sauca Babs Jaguns. - Labākie no labākajiem! Lūdzu mīlēt un cienīt! Pirmais numurs - Žora Žīkins. Viņa instruments - slota ar propelleri. Viņš spēlē aizsardzībā un dara to gluži labi. Tikai reizēm rodas neērtības, piespēlējot viņam bumbu, jo tā mēdz iekrist propellerī... Otrais numurs. Demjans Rūgtu-lis, no “tumšajiem” magiem. Uzbrucējs. Viņam ir modeļa “Sniegavētra 100U” putekļsūcējs, kas gaisā spārdās un brīžam uzvedas kā ledusskapis. Parasti pretinieku pūķis mūsu
Djomu aprij pirmajās piecās spēles minūtēs. No tāda kumosiņa pūķim uznāk nelabums, un lidz spēles beigām tas lidinās apkārt kā pussprāgusi vista. Tāpēc Rūgtulis komandā ir neaizstājams...
Taņa iesmējās. Viņa labi zināja, ka Babs Jaguns un Rūgtulis viens otai necieš ne acu galā un vienmēr ecējas - apmēram tāpat kā viņa un Zārciene.
- Jagun! Pamēģini tik nolaisties zemē! Es tevi nogalināšu! - lēkādams auroja pārkaitinātais Rūgtulis, cenzdamies saķert Babu Jagunu aiz kājas.
- Draudi ir muļķu ierocis! - paziņoja Babs Jaguns, paceldamies mazliet augstāk. - Trešais numurs. Katja Kiosko-va. Aizsardzība. Putekļsūcējs “Netlruks”. Pūķiem ļoti patīk Katja, un ne tikai pūķiem... Es, piemēram, arī vienmēr labprāt skatos, kā viņa spēlē. IJn kā viņa smaida!
- Jagun, man kaut kas uzpilēja uz pieres! - Kioskova iesmējās.
- Nepievērs uzmanību! Es visiem vakariņām izdalu majonēzi... - paskaidroja Babs Jaguns, gādīgi pabīdīdams sava putekļsūcēja cauruli sānis.
Viņš apmeta nelielu loku, tad ķircinādams aizdrāzās tieši pār galvu Rūgtulim un sastinga trīs metru attālumā no tribīnēm.
- Ceturtais numurs. Sems Septiņcelms. Lielisks uzbrucējs, apbrīnojami asa reakcija. Vienu gan es joprojām nevaru saprast: nu kāpēc viņam ievajadzējās pārvērst savu skolotāju par ūdru? Piektais numurs, Rita Doduzkrita. Vai gan kāds vēl nepazīst mūsu Ritu un viņas ģitāru ar piekabi? Sestais numurs. Kuzja Tuzikovs. Aizsardzība. Būtu nenovēitē-
jams spēlētājs, ja vien tik bieži negāztos zemē no savas reaktīvās slotas... Septītais numurs. Jura Vāciesproms, komandas kapteinis. Ļoti skaļas balss īpašnieks, nemitīgi uz visiem bļauj. Vairāk ne ar ko īpašu neizceļas.
- JAGUN!!! - septītais numurs sašutumā ieaurojās.
- Nu, ko es jums teicu? Vai visi dzirdēja, kāda mūsu kapteinim balstiņa? - Jaguns līksmoja. - Tikai neapvainojies, es tevi tīšām kaitināju... Astotais numurs... Nu ko te lai saka? Agrāk astotais numurs bija Roma Ieskābenis, bet viņš aizgāja no komandas. Tagad viņa vietā esmu es - Babs Jaguns, vienīgais un neatkārtojamais.
- Kas tad tev ir tik neatkārtojams? Vai ausis? - Demjans Rūgtulis ierēcās smieklos.
- Banāli, Djoma, banāli un bāli! Tur, kur man humora izjūta, tev ir plika nulle! - žigli atcirta Babs Jaguns, pilinot viņam uz. deguna majonēzi.
- Devītais numurs. Liza Aizlaizina, - viņš turpināja. - Viņa lido uz. pulksteņa ar dzeguzi. Vispār jau nekādas vainas, tikai dzeguze knābj kā traka. Turklāt nez kāpēc knābj tikai savējiem... Un visbeidzot desmitais numurs. Taņa Gro-tere. Lidojuma karaliene. Viņas vecmodīgais kontrabass ir tiešām super! - Baba Jaguna balsī ieskanējās patiesa apbrīna.
- Rimsties nu! - Taņa pasmīnēja.
Tomēr dzirdēt šādas uzslavas bija patīkami. Kaut nu tikai viņa izšķirošajā brīdī nepieviltu, nepalaistu garām bumbu, neizbītos no pūķa ugunīgās rīkles.
- Lūk, tāda ir mūsu komanda. Un nav ko baidīties no babajiem, ja ir tādi spēlētāji! - Babs Jaguns jūsminājās.
Pēkšņi kreisā angāra sienas sāka drebēt. Pa lūkām angā-
га jumtā plūda biezi, balti dūmi. No visām pusēm turp traucās džini, kas Tibidohsā strādāja par pūķu ganiem.
- Tas ir Niknainis. Atkal ārdās. - Katja Kioskova bija norūpējusies.
Daudzi uzskatīja Katju par skaistāko meiteni visā Tibidohsā. Un ne bez iemesla. Kad Katja vēl mājoja truloīdu pasaulē, viss asfalts pie viņas mājas, visi lifti un gaiteņi bija aprakstīti ar viņai adresētiem mīlestības vārdiem. Vakaros uz katra trepju pakāpiena sēdēja pa pielūdzējam. Turklāt tā bija deviņstāvu māja... Beidzot burvji sāka uztraukties par to, kas notiek, un Sardanapals lika Katju atgādāt uz Tibidohsu. Izrādījās, ka viņai ir iedzimtas burvju spējas un no savas vecvecmāmiņas - raganas - viņa mantojusi īpaši spēcīgus ie-mīlināšanas vārdus.
Niknainis atkal zvēla ar asti pa sienu. Metāla angārs dunēja kā tukša konservu kārba. Trokšņa apdullinātie džini, ausis rokām aizspieduši, metās laukā pa durvīm. Bet Nik-nainis tikai rēca un rēca.
Skolēni pieskrēja pie angāra. Ielūkoties iekšā neviens neuzdrīkstējās, jo tur plosījās īsts ugunsgrēks. Karstās liesmu mēles visu laiku lauzās laukā. Varēja dzirdēt, kā Niknainis šņākuļo, ievilkdams plaušās gaisu, lai tūlīt atkal izelpotu uguni, trenkdams prom savā tuvumā vēl atlikušos džinus.