- Nūja! Šodien jau arī: sākumā satīrs atvilkās pie Jages uz magpunktu, bet viņa šim saka: būtu tev tā skabarga rokā, es to izvilktu. Bet kāja tev ir no āža, tāpēc, mīlulīt, soļo vien pie Tararaha... Īstenībā jau večiņa droši vien bija apjēgusi, ka viņa tādu milzeni viena nenovaldīs. Toties Tararahs pat zirgu var noturēt, - piebilda Vaņa.
Juzdamies glaimots, Tararahs nokremšļojās. Viņam tiešām bija ļoti plati pleci, un izskatījās, ka platumā viņš padevies vairāk nekā garumā. Apakšžoklis bija smagnējs kā visiem pitekantropiem, piere zema un garie mati sapinkojušies, it kā nebūtu ķemmēti vismaz gadus simts. Visvairāk Tararaham patika stāstīt par to, kā viņš ieguvis nemirstību. Šo stāstu viņš atkārtoja tik bieži, ka visa Tibidohsa jau zināja to no galvas.
- Saproties, toreiz mēs nogāzām balto pūķi, - Tararahs omulīgi klāstīja. - Mēs, bez šaubām, nezinājām, ka tas ir pūķis. Paši saprotiet, alu cilvēki, neizglītoti... Izcepām šo uz ugunskura un sākām locīt iekšā... Bet pūķus ēst nedrīkst, jo īpaši baltos ne. Skatos: mūsu mednieki piepūšas, piepūšas un pārplīst kā baloni... Tādas šausmas! Man jau likās, ka es arī tūlīt pārsprāgšu... Bet nepārsprāgu vis, toties kļuvu nemirstīgs, jo man, redz, bija patrāpījies viens tāds īpašs gabaliņš pie astes. Simt gadu jau pagājis, pēc tam tūkstotis, bet es kā
nemirstu, tā nemirstu un pat vecāks nekļūstu. Lūk, tā! Bet lxāgās man visi rēķini nojuka: dzīvoju tik un dzīvoju, un nekas man nekait. Tā tas vilkās, līdz Sardanapals mani atrada.
- Varbūt kāds grib tēju? Ar barankām, - Vaņa steigšus piedāvāja.
Zinādams, ka Taņa dzirdējusi šo notikumu jau reižu divsimt, viņš centās nemanāmi novirzīt sarunu citā gultnē.
- Visi gribam. - Tararahs kļuva mundrāks. - Karstais ūdens ir, tikai nezinu, kur tagad lai uzlej tēju. Tas ragainais pusāzis sasita manu tējkanniņu... Būs jāņem burka.
Burka bija pavisam parasta, no stikla. Bet uz sāniem tai bija uzzīmēts galvaskauss ar kauliem un zem zīmējuma ar lieliem burtiem uzrakstīts: “Ciankālijs.”
- Vai tur bija inde? - Taņa satraukta vaicāja.
- Laikam gan... Blakts reiz uzdāvāja, - Tararahs paskaidroja. - Bet nedomā, es jau neesmu nekāds muļķis. Burku es izskaloju. Lej tēju, Vaņa!
- Ē-ē... Paldies... Man vairs negribas, - žigli teica Taņa.
- Man arī vairs negribas. Mēs labāk pagrauzīsim barankas. Paldies, Tararah, - bilda Vaņa.
Viņš diezgan labi spēja iztēloties, kā Tararahs mazgā burkas. Pitekantropa milzīgā plauksta jau nemaz negāja burkā iekšā. Turklāt mazgāšanu karstā ūdenī pitekantropi neatzīst principā.
-Ja negribat - nevajag, man paliks vairāk. - Tararahs saskuma, bet tad žigli atguvās, atcerējies iemīļoto tēmu. -Tātad, kad Sardanapals mani uzmeklēja, viņš teica: “Kāpēc tu nevarētu apgūt veterināro maģiju? Nekāds burvis jau tu, protams, neesi, toties laika tev netrūkst...”
Kādu bridi Tapa vēl papļāpāja ar Tararahu un Vaņu, bet tad attapās, ka jāskrien uz treniņu, un cēlās kājās.
- Paklau, Tararah, - viņa uz atvadām teica, - vai tu nevarētu apskatīt Niknaini? Runā, ka pēdējā laikā ar viņu notiekot kaut kas nelāgs.
Tararahs pārlaida milzīgo roku pār matiem, noslaucīdams pie plaukstas pielipušās drupačas.
- Es viņu jau apskatīju. Eju pie viņa katru dienu, - viņš atbildēja.
- Un kas tad viņam kaiš? - Taņa vaicāja.
- Tur jau tā lieta, ka nekas viņam nekaiš. Mērīju temperatūru rīklē - normāla, tūkstoš grādu. Uguns arī normālā krāsā. Ēstgriba arī laba, - stāstīja Tararahs, it kā gribēdams sevi pārliecināt, ka viss ir kārtībā. - Bet viens ir skaidrs: kaut kas viņam nedod mieru. Citādi viņš nebūtu atmodies. Pūķiem tagad jāguļ visdziļākajā miegā. Šauj kaut ar lielgabalu, l.xjt viņi nemodīsies. Dzīvsudrabis guļ, Žilbinošais arī... Visi krāc un neceļ ne ausu...
- Bet kāpēc Niknainis neguļ? - vaicāja Vaņa Blēdovs.
Jau veselu minūti Vaņa raudzījās Taņā ar nosodījumu
skatienā. Viņš jutās aizvainots par to, ka Taņa nav viņam neko stāstījusi par Niknaini.
- Ek, ja es zinātu, kāpēc... - Tararahs gari novilka. - Tagad gan Tibidohsā notiek tādas lietiņas, ka nav nekāds brīnums... Dzīvojam taisni kā uz vulkāna, bet izliekamies, ka viss ir normāli. Sardanapals jau nez cik nakšu nav gulējis, un ne viņš vien. Neslavis neguļ un Medūzija, un Zobrā-vēja... Pūķi nav nekādi nesaprašas, viņi visu jūt: kad klājas labi, kad slikti... Viņiem ir varena oža, īpaši vecajiem, tādiem kā Niknainis...
- Tararah, - Taņa pusčukstus vaicāja, - pasaki man -vai tam ir kāds sakars ar pagrabu? Лг plaisām?
Tararahs izbrīnā mirkšķināja acis.
- Ak tu ari par pagrabu zini? Esi nu gan tu manīgs meitēns! Bet es tev teikšu, kā ir: ar pagrabu tam nav nekāda sakara. Tur visas plaisas aiztaisītas... Neslavis veselu nedēļu uz ceļgaliem ložņāja ar ķelli, Zobrāvēja visu laiku ierunāja vārdus smiltiņās. Tagad haoss nevarēs izlauzties - protams, ja kāds neatvērs Baisos vārtus.
- Tad varbūt tam, kas notiek, ir sakars ar Galvenajām kāpnēm? Vai arī ar kādu, kurš apmeties kāpnēs? Tu taču nedomā, ka tur kāds slēpjas? Kāds, Kura Nav? - vaicāja Taņa, ar piesardzīgu, bet nepārprotamu mājienu atgādinot To, Kuras Nav, Sērgu del Torti.
Bet Tararahs jau bija apjēdzis, ka sarunājis daudz lieka.
- Zini, Taņa, beidz izgudrot visādas aplamības! Tā, Kuras Nav - viņas patiešām vairs nav. Ne jau velti akadēmiķis stāsta, ka viņu piebeiguši titāni Un vispār - kad vajadzēs, Sardanapals pats jums visu izstāstīs. Vai arī Neslavis. Bet es vairs neko neteikšu, - Tararahs beidza sarunu.
“Atkal tas Izgaistošais stāvs... Varbūt ne tikai stāvs? Nez ko viņi tur slēpj?” Taņa atkal mocījās minējumos.
Laiks bija draņķīgs - kā jau ziemā mēdz būt. No okeāna pūta ass, ledains vējš. Maģiskais aizsargkupols nedeva ne mazākā aizvēja. No piekrastes līdz spēles laukumam atskanēja tankkuģa “Tētis Karlo” aizsmakusi sirēna.
No Vētru salas varēja labi redzēt tankkuģi, kas peldēja
pa savu parasto kursu. Skaidri bija saskatāms pat kuģa nosaukums uz borta un trīskrāsainais krievu karogs, toties no tankkuģa Vētru salu neviens nespētu ieraudzīt pat ar spēcīgu binokli. Tankkuģa ekipāža bija pārliecināta, ka visapkārt ir tikai okeāna plašumi. Šeit darbojās Senvīra spēcīgā burvība, kas, gadiem aizejot, pieņēmās spēkā. Tieši tāpēc burvju sala nebija iezīmēta nevienā kartē. Saliniekiem nevajadzēja baidīties ne no truloīdti radariem, ne kosmiskajiem pavadoņiem - viņus tik un tā neviens nevarēja atrast.
- Vai viņi nevar netīšām ietriekties mūsu salā? - rādīdama uz tankkuģi, vaicāja Taņa.
- Nē-e, - viņu mierināja Babs Jaguns, ar kuru kopā viņa devās uz treniņu. - Tas izbrauks salai cauri, un viss... Saproti, it kā mēs būtu rēgi...
- Bet mēs taču neesam rēgi! - Taņa bažīgi palūkojās uz savu roku - sārtu, siltu un pavisam reālu.
- Nē-e, rēgi mēs neesam. Mums ir sava dzīve, rēgiem -sava. Bet mūs aizsargā pasauļu pārejas buramvārdi. Šeit viss ir maģisks, tur viss ir truloīdisks... Nu, īsi sakot: šīs divas pasaules nevar satikties. Reiz mēs ar vecmāmiņu sēdējām viņas magpunktā, un mums cauri izlidoja sporta lidmašīna. Burtiski - pa taisno cauri... Lidotājs neko pat nepamanīja. Es aiz pārsteiguma gandrīz nogāzos no krēsla, bet vecmāmiņa mierīgi adīja tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. Tikai noņurdēja, ka senos laikos lidojuši vienīgi burvji, bet tagad ari truloīdi darot to, kas šiem nemaz nepiederas. Bet vispār-kur nu šiem sacensties ar mūsu lidojošajiem instrumentiem! Kaut vai ar šo!
Babs Jaguns lepni palūkojās uz savu putekļsūcēju un noglāstīja tā cauruli.