Asaras aizžņaudza Taņai rīkli. Viņa nespēja vairs palikt istabā, tāpēc izskrēja gaitenī. Kopējā viesistabā viņa ieraudzīja Babu Jagunu un Vaņu Blēdovu. Abi bija nostājušies maliņā pie loga un kaut ko klusītēm apsprieda. Uzmetusi skatienu draugu bēdīgajām sejām, Taņa uzreiz saprata, ka
viņiem jau viss zināms. Tad tāpēc viņi šodien nebija rādījušies Tanai ne tuvumā!
j
- Kāpēc? Kāpēc man neko nepateicāt? Un tie esot draugi! Nav godīgi, ka man viss jādzird no Zārcienes! - viņa nokliedzās. Abi draugi tūdaļ nokāra degunus, lxjt Taņa traucās lejup pa kāpnēm.
- Pagaidi! Neviens nesaprot, kāpēc Sardanapals tā izlēmis! Dzirdi? Itin neviens! Tur kaut kas nav tīri! - viņai nopakaļ sauca Vaņa Blēdovs - kalsns, izspūris puišelis. Kā vienmēr, viņam mugurā bija garš, dzeltens sporta krekliņš, kuru kādreiz uzdāvinājis tēvs.
Šis Taņas vislabākais draugs - vienīgais no visiem skolasbiedriem - spītīgi atteicās ietērpties Tibidohsas apmetnī un mantijā. Reiz viņš divas nedēļas slēpa zem savas gultas harpiju un ārstēja tās spārnu, kaut arī nagi harpijām piesātināti ar nāvīgu indi un šo radījumu sliktais raksturs kļuvis leģendārs.
Vaņa vispirms gribēja sekot Taņai pa kāpnēm, bet tad apstājās un bezpalīdzīgi apsēdās uz pakāpiena.
Pašai nemanot, Taņa jau bija šķērsojusi Divu Stihiju zāli un nogriezusies pa plato gaiteni uz pasniedzēju telpām. Tagad viņa stāvēja pie Sardanapala jaunā kabineta durvīm -uz turieni viņš bija pārvācies pēc Rēgu torņa sagrūšanas. Asaras rīdama, Taņa atgrūda durvis un ieskrēja kabinetā.
Sardanapals bija ārkārtīgi aizņemts. Baltās maģijas akadēmiķis, Burvju Bikšulenču prēmijas laureāts, leģendārās Tibidohsas priekšnieks Sardanapals Melnjūris skraidīja apkārt galdam, dzīdamies pakaļ savai zelta sfinksai. Izbadējušās
melnās maģijas grāmatas, kuras akadēmiķis reizumis izmantoja lāsta noņemšanai, satrauktas lēkāja un sitās pret sava lielā būra restēm.
- Iedomājies, kas par nekauņu! Nočiepa man gaļu. Ar ko lai tagad pabaroju grāmatas? - ieraugot Taņu, akadēmiķis tūdaļ sāka sūroties.
Sardanapala kuplās ūsas dusmīgi griezās gredzenos, bet garā bārda pārmaiņus gan kļuva neredzama, gan atkal parādījās.
Taņa gribēja kaut ko teikt, bet vārdi nenāca pār lūpām. Viņa iešņukstējās un grasījās skriet laukā no kabineta, bet Sardanapals satvēra viņas roku.
- Kas noticis, meitenīt? Vai atkal redzēji sapni Sērgu del Torti? - viņš bažīgi vaicāja.
Visā Tibidohsā tikai diviem cilvēkiem - Taņai un akadēmiķim - nebija bail saukt īstajā vārdā baismīgo burvi, haosa pavēlnieci. Pārējie labprātāk lietoja aptuveno apzīmējumu “Tā, kuras Nav”.
- V-vai tas ir t-taisnība? Tas, ka rīt vajadzēs a-atgriezties pie truloldiem? - Taņa stomīgi jautāja.
Sardanapala ūsas drūmi noslīga lejup.
- Diemžēl jā. - Viņš nopūtās. - Diemžēl! Senvīrs mans liecinieks, es gribēju, lai visi to uzzina, cik vēlu vien iespējams, bet citas iespējas mums nav... Būs jāpārtrauc mācības uz kādiem pāris mēnešiem. Zinu, ka tu nevēlies atgriezties pie tēvoča Hermaņa un krustmātes Nineles, tomēr vajadzēs -vismaz uz laiciņu... Citādi nevar.
- Bet kāpēc?
Akadēmiķis bezpalīdzīgi noplātīja rokas, it kā cenzda-
mies vienā žestā ieskaut daudzās sienās un miestos izvei-
dojušās plaisas.
- Tu taču pati redzi. Tibidohsa, ar kuru mēs vienmēr esam lepojušies, kļuvusi caura kā siets. Aizvakar sabruka vēl viens no stūra torņiem, un atlikušie arī turas tikai uz godavārda. Ar maģiju vairs nevar izlāpīties. Un vispār - kāda te vairs jēga no buršanās? Ap katru ķieģeli taču buramvārdus nenoliksi. IJn atjaunot Tibidohsu vienā naktī nespētu pat diženais Senvīrs.
- Bet ciklopi? Un spēkavīri - Ūsainis. Kalnainis un Nū-jainis? Viņi taču strādā! - Taņa izmisusi sacīja.
Sardanapals nicīgi sarauca degunu.
- Vai tu esi paskatījusies, kā viņi strādā? Nudien jābrīnās, cik tiem milzeņiem maz saprašanas. Vienu sienu uzslien. bet divas sagāž. Tibidohsā tagad ir auksti un neomulīgi. Atlanti vairs nebalsta velves - nav jau ko balstīt, viss sabrucis viņi garlaikojas un blandās pa gaiteņiem. Vakar viens no atlantiem netīšām uzkāpa virsū profesoram Blak-tam - mūsu izcilajam zinātņu vīram, talantīgajam burvim. Diemžēl profesora plikais pauris tumsā izskatās pēc sēnes, tāpēc atlanta kļūdīšanos var saprast. Nabaga profesors dabūjis trīs slēgtus kaulu lūzumus. Protams, Jage visu sadziedēs, bet tam vajadzīgs laiks. Tālab es nolēmu, ka vismaz uz kādu laiku visiem iemītniekiem no Tibidohsas jāaizvācas, lai varētu sarīkot pamatīgu kapitālo remontu. Sadzīsim šeit visus mošķus, visus meža garus, visus milžus, ataicināsim labi daudz džinu - un lai viņi visi ķeras pie būvdarbiem. Tad jau kaut kas iznāks.
Bet kāpēc mums ābrauc prom? Mēs taču varētu ap-
mesties Lielajā tornī. Tur sienas ir stipras, un vietas pietiktu visiem, - Taņa vēl centās pieķerties pie pēdējā salmiņa.
Sardanapala ūsas iztaisnojās un sāka šaudīties kā automašīnas stikla tīrītāji.
- Nē, nē un vēlreiz nē! - viņš teica balsī, kas nepieļauj ierunas. - Šeit nepaliks neviens pats. Lielais tornis gan ir izturīgs, bet... Redzi, ir vēl viens iemesls, kāpēc jums jādodas prom, un par to tev nav ne jausmas...
Akadēmiķis vispirms tramīgi palūkojās uz sfinksu, tad pieliecās, pielika pirkstu pie lūpām un čukstēja:
- Ņem vērā: tas, ko es tagad tev pateikšu, ir noslēpums. Neviebs nedrīkst to uzzināt. Vai tu zvēri glabāt šo noslēpumu?
Taņa apsolījās neizpļāpāties. Akadēmiķis klusītēm teica viņai pie pašas auss:
- Pirms trim dienām mēs ar Medūziju un Neslavi Melkuli bijām nokāpuši pagrabā. Un tur mēs atklājām, ka pamati ir ieplaisājuši.
Taņa paraustīja plecus. Šī ziņa viņai nelikās satriecoša.
- Un kas tad ir? - viņa vaicāja. - Plaisas tagad ir visās malās. Stūra tornis sabruka - un neviens pat nenobijās. Plaisas vajag aizķepēt, un viss būs kārtībā.
Sardanapala skatiens kļuva pārmetošs.
- Tu nesaproti, par ko ir runa. Šīs plaisas ir pārāk tuvu Baisajiem vārtiem. Un kuru katru mirkli tās var padziļināties. Tad haoss izlauzīsies laukā no gūsta, senās dievības tiks brīvībā un mūsu sala aizies bojā! Tas ir galvenais iemesls, kāpēc mēs gribam, lai visi skolēni dodas prom no Tibidoh-sas. Šeit paliksim tikai mēs, pasniedzēji, un nopietni ķersi-
mies pie remontēšanas. Ceru, ka mums izdosies nostiprināt pagrabus un radīt pietiekami izturīgu maģisko aizsardzību. Bet tu paturi prātā, ka nedrīksti to nevienam stāstīt.
- Norunāts. - Taņa piekrītoši pamāja.
Sardanapala nopietnība bija meiteni pārliecinājusi. Tagad viņa saprata, kāpēc plaisas pamatos ir tik bīstamas. Ti-bidohsa taču bija ne tikai skola grūti audzināmiem jaunajiem burvjiem, bet arī ieslodzījuma vieta; Tibidohsas pagrabos mājoja senatnes gari, pagānu dievības un haoss.
Pēc tam kad Šurasiks, kuni bija paverdzinājusi Tā, Kuras Nav, ar zelta zobenu pārcirta Senvīra matu, gadu tūkstošiem senais labā un ļaunā līdzsvars tika izjaukts. Kaut arī Taņa Grotere neļāva Sērgai del Tortei atdarīt Baisos vārtus un izlaist brīvībā haosu, tomēr draudi joprojām saglabājās. Ļaunie spēki ir nemirstīgi. Tur pagrabā tie auroja un drebināja Baisos vārtus. Tagad visu laiku vajadzēja būt modriem.
- Vai drīkst, es palikšu tepat? Es varētu jums palīdzēt. Nu lūdzu! - Taņa vēl nezaudēja cerības.
Sardanapals noliedzoši papurināja galvu.
- Tā nedrīkst. Ja paliksi tu, gribēs palikt arī citi, un tu taču saproti, ar ko tas var beigties. Mēs jau tāpat uzņemamies lielu risku, aizsūtīdami atpakaļ uz truloīdu pasauli lielu baru izglītību nepabeigušu jauno burvju. Gatavais ārprāts! Neslavis Melkulis jau tagad dzīvo vienās šausmās, domādams par visu, ko jūs ievārīsiet.