Viņa stāvēja, baidīdamās pakustēties. Nekad agrāk viņa nebija uzdrīkstējusies pieiet pūķim tik tuvu. Varbūt vienīgi spēles laikā, bet ari tad tikai uz pāris sekundēm, lai iemestu bumbu. Bet tagad Niknainis bija tepat blakus. Ja viņš izpūstu uguni, Tapa būtu pagalam... Pat vampīra žults bija norīvējusies no ādas, kad viņa līda pa šauro spraugu zem angāra vārtiem. Glābiņa nekāda.
Kvēlojošie smaragdi viņai pamirkšķināja. Taņa pārsteigumā iespiedzās un atlēca atpakaļ. Tūdaļ viņu ietina svilinošs mākonis. Meitene paslēpa seju rokās, bet tad saprata, ka Niknainis izpūtis tikai dūmus. Karstus gan, tomēr dūmus, nevis uguni. Niknainis nepacietīgi pagrozīja kaklu. Viņš nepārprotami pavēlēja Taņai palikt uz vietas.
Meitene saprata, ka, pasperot vēl vienu soli atpakaļ angāra vārtu virzienā, viņa kopā ar uguns strūklu izlidos laukā pa šiem vārtiem. Ar Niknaini - visvecāko un spēcīgāko Tibidohsas pūķi - nebija nekādi joki. Ne jau velti pat džini piesargājās lieku reizi ielūkoties viņa angārā un nekad nenāca šurp vienatnē.
- Vai gribi, lai pasēžu pie tevis? - Taņa vaicāja drebošā balsī.
Atbildes vietā Niknainis smagnēji nogūlās uz angāra grīdas flīzēm. Viņš bija tik milzīgs, ka slējās Taņas priekšā kā kalns. No iekšpuses nokaitētā un no ārpuses miklā pūķa smagā dvaka kairināja nāsis.
Meitene piesardzīgi apsēdās pūķim blakus uz dziļās dzeramās siles malas. Viņas acis sāka pamazām pierast pie tumsas. Viņa jau varēja atšķirt, kur beidzas pūķa garais kakls un sākas rumpis un ka tas dīvainais, galā nosmailinātais izliekums gar visu sienu ir viņa aste.
Pūķis miedza acis kā liels kaķis. Zaigojošie smaragdi pārvērtās šaurās, kvēlojošās spraudziņās.
- Vai tev kaut kas sāp? Kāpēc tu neguli? Tagad taču ir janvāris, - teica Taņa.
Viņa nebija pārliecināta, vai pūķis saprot viņas vārdus, jo pūķi neizceļas ar saprātu, taču viņas balss Niknaini nomierināja. Tiklīdz Taņa apklusa, pūķa kakls sāka nepacietīgi grozīties un šaurās acu spraudziņas papletās. Niknainis gribēja, lai Taņa runā vēl.
- Tātad tu neguli, ko? Domā, ka tagad es sēdēšu un pļāpāšu ar tevi? Protams, ir jau garlaicīgi nīkt šajā angārā. Droši vien gribas palidot, vai ne? Лк negribas? Nu ko lai tev tādu pastāsta? - Taņa mulsi vaicāja.
Viņa tikai runāja un runāja, baidīdamās apklust, bet pūķis klausījās. Drīz Taņa bija izsmēlusi visus iespējamos tematus. Bija izstāstīta pat pasaka par Zeltmatīti un trim lāčiem. Pūķis rāmi klausījās, kaut gan meitene jau sāka stostīties.
Pēc kāda laika viņa saņēma drosmi, pastiepa roku un pieskārās zvīņām uz Niknaiņa deguna. Zvīņas bija siltas. Tādas pašas kā uz Taņas kontrabasa futrāļa. Taņa atcerējās, kā viņai bērnībā patika gulēt futrālī un just, ka viņa ir noslēpusies no visas pasaules. Viņa glāstīja futrāļa ādu un klausījās klusai murmināšanai līdzīgā švīkstoņā.
Niknainis atslāba no Taņas rāmajiem glāstiem. Viņa čērkstošā elpa kļuva tikko sadzirdama, acu spraudziņas pavisam šauras. Pūķis laidās miegā. Viņa galva noslīdēja tik zemu, ka Taņai vairs nebija ērti glāstīt viņa degungalu, un Taņa pārlaida plaukstu pār rievaino kaklu. Pēkšņi Niknainis dobji ierēcās un uzšāvās stāvus. Baidīdamās, ka tūdaļ tiks samīdīta, Taņa uzlēca pūķim uz kakla un apķēra to ar abām rokām.
- Neuztraucies! Nu kāpēc tev jāuztraucas? Kas tev notika? Viss taču ir labi! - viņa centās pūķi nomierināt.
Draudīgā murdoņa briesmekļa nokaitošajās dzīlēs sāka jau pierimt, kad Tapas pirksti pēkšņi uztaustīja īsu dzelksni, kas bija iedurts Niknaiņa zvīņotā kakla krokā. Tikko viņa pieskārās pie dzelkšņa, pūķis atkal ierēcās un zvēla ar asti. Angāra sienas iedunējās. Bet Niknaiņa aste tik svaidījās un svaidījās. Pūķis bija pavisam satrakojies. Ja viņš varētu aizsniegties līdz Tapai, meitenei labi neklātos. To saprazdama, viņa visiem spēkiem turējās pie pūķa kakla.
No pūķa rīkles laukā šāvās uguns strūklas, apgaismojot brīžam barības sili, brīžam vārtu velvi, brīžam lielu plakātu, kas atradās virs ugunsdzēsības stenda ar sarkaniem cirvjiem un laužņiem: “Ugunsnedrošs! Angārā aizliegts smēķēt un šķilt burvju dzirkstis.”
- Tātad tu ārdies tā dzelkšņa dēļ? Jā? Vai tu pacietīsies, kamēr es to izvelku? -Taņa skaļi sauca.
Zinādama, ka atbildi nesaņems, viņa satvēra dzelkšņa galu un rāva, cik spēka. Niknainis aiz sāpēm iešņācās un izpūta liesmas. Bet dzelksnis jau bija Tapas pirkstos. Tas līdzinājās nelielam kinžalam un šķita ļoti auksts. Augšpusē dzelksnis beidzās ar ovālu paresninājumu, kas mazliet atgādināja naglas galviņu. Neko vairāk tumsā nevarēja saskatīt, un Тара piesardzīgi iebāza dzelksni bumbas turētājā, kurš vēl joprojām bija piesprādzēts viņai pie augšdelma.
Atbrīvots no dzelkšņa izraisītajām sāpēm, Niknainis nomierinājās. Drīz viņš mitējās kulstīt asti un atkal apgūlās uz grīdas. Тара uzmanīgi norāpās viņam no kakla.
- Es nu iešu, labi? - viņa vaicāja Niknainim. - Man laiks, citādi Tibidohsā sāks uztraukties.
Taņa lēnām paspēra soli, tad vēl vienu... Niknainis iztu-
rējās mierīgi. Izskatījās, ka viņš laižas ziemas miegā. Acīmredzot agrāk viņam aizmigt bija traucējis šis nodevīgi iedurtais dzelksnis.
- Es vēl ienākšu pie tevis, norunāts? Bet tagad - atā! -Taņa jau grasījās iesprukt tai pašā spraugā zem vārtiem, bet pēkšņi angāra vārti šķindot atsprāga vaļā.
Meiteni apžilbināja daudzu tieši pret viņu pavērstu kabatas lukturu gaismas stari. Viņa steigšus aizsedza seju ar roku un atsprāga atpakaļ pie Niknaiņa. Snaudā iztraucētais pūķis atkal atvēra acis un neapmierināts ierūcās. Viņam arī nepatika spilgta gaisma.
- Redziet, kur viņa ir! - Neslavja Melkuļa balsī skanēja uzvaras prieks. - Bet mēs viņu izmeklējāmies pa visu Tibi-dohsu. Sacēlām kājās gan “tumšās”, gan “baltās” maģijas nodaļas. Žigli nāc šurp! Tev būs jāatbild par disciplīnas neievērošanu!
Ar plaukstu aizēnojusi acis, Taņa ieraudzīja, ka blakus bargajam mācību daļas pārzinim gaisā nīgri virmo četri džini no angāru apsardzes. Diviem rokās bija ķekši, bet trešais turēja kaut ko līdzīgu pūķa rīkles atplešanai paredzētām knaiblēm. Tomēr džini, par spīti visam savam bruņojumam, atzina par labāku turēties Neslavini aiz muguras.
- Ko tu tur stāvi blakus tam ķēmam? Vai gribi, lai viņš tevi aprij? Žigli nāc šurp! Tu man vēl redzēsi - es tevi aizgādāšu atpakaļ pie truloīdiem! Par zombiju pataisīšu! - vicinādams dūres pa gaisu, auroja Neslavis.
Taņa vilcinājās. Viņai nepavisam negribējās, lai Neslavis viņu sagrābj ar saviem īsajiem pirksteļiem un gluži kā miltu maisu aizvelk uz Tibidohsu, lai sarīkotu izrēķināšanos.
- Ak tā, tu nenāksi? Nu tad es tevi piespiedīšu! Ko jūs stāvat? Marš uz priekšu! Notveriet to skuķi! - Neslavis uzbļāva džiniem.
Džini kautrīgi iezaigojās, liet nez kāpēc nemaz nesteidzās ieplūst iekšā pa angāra vārtiem. Tie divi, kam rokās bija ķekši. pulējās palaist pa priekšu džinu ar knaiblēm, bet tas savukārt centās visus pārliecināt, ka knaibles ieklemmējušās.
- Tūlīt aizskriešu pēc eļļas, maķenīt jāieziež... Bez eļļi-ņas nekas neiznāks, - viņš bubināja, neveikli mēģinādams izgaist.
- Vai jums bail no tās zaļās ķirzakas? No tā spārnotā krokodila? Viens divi - sagrābšu viņu aiz. astes un izvilkšu laukā! - Neslavini zuda pēdējās pacietības paliekas.