Mācību daļas vadītājam gan būtu vajadzējis turēt mēli aiz zobiem. Niknainim nepatika klausīties lamās. Pūķi bija pavadījuši burvju sabiedrībā pieliekami ilgu laiku, lai iemācītos atšķirt balss intonācijas.
Niknainis sāka lēnītēm vilkt nāsīs gaisu, uzkurinot savu iekšējo uguni. Pūķa rievotie sāni izpletās, viņš kļuva arvien platāks, arvien lielāks... Āda nostiepās. Taņai aiz. muguras izauga kalns, kam vairs lāgā nepietika vietas angārā. Iespējams, kāds cits nepievērstu pūķa pārmaiņām īpašu uzmanību, liet Taņa jau pusgadu spēlēja pūķbolu. Viņa lieliski zi nāja, kāpēc pūķi tā piepūšas.
- Vai jūs beidzot novāksiet to ķēmu no ceļa? Vai ari man pašam vajadzēs viņu izspert no šejienes laukā? - Neslavis turpināja bļaustīties.
Niknainis beidza pūsties. Abi viņa acu smaragdi bija notēmēti uz. Neslavja krūtīm. Varēja nojaust, ka pūķis aprēķina atstatumu. Pieredzes bagātie angāra džini nosvieda savus ķekšus un knaibles, nokrita zemē un aizsedza galvu ar rokām. Tagad pie angāra vārtiem stāvēja vienīgi Neslavis Melkulis, joprojām aurodams.
Vēl mirklis, un...
- Uguni gan ne! Labāk dūmus! - steigšus iekliedzās Taņa, pēdējā sekundē palēkdama sānis.
Niknainis izpūta elpu. Angāra vārti izrāvās no eņģēm un aizlidoja līdz laukuma vidum, bet ne jau vārti vien... Uz visu mūžu Taņai iespiedās atmiņā šī aina: draudīgais burvju skolas mācību pārzinis kūleņodams aiztraucas pa gaisu uz Tibidohsas mūriem, kas melnēja tālumā. Diez vai Neslavja lidojums izskatītos tik iespaidīgs, ja kāds būtu viņu ielādējis lielgabalā un izšāvis.
“Labi vēl, ka Niknainis izpūta tikai dūmus,” pieslējusies kājās un purinādama nost smiltis, nosprieda Taņa. Angāra džini, palikuši bez sava neprātīgā karavadoņa, jau bēga prom pāri laukumam, mezdami cilpas kā zaķi. Varēja nešaubīties, ka viņi negrasās atgriezties pie Niknaiņa - ne ar papildspēkiem, ne bez tiem.
Niknainis apmierināts nopūtās un aizvēra acis. Nu vairs neviens viņam netraucēja aizmigt...
Nākamajā rītā par Taņas “varoņdarbu” zināja visa skola. Abās nodaļās - gan “baltajā”, gan “tumšajā” - skolēni čukstus atstāstīja cits citam jaunumus un demonstrēja, kā aizlidojis pa gaisu Neslavis.
- Tagad to atcerēsies vismaz, simt gadu! Padomā tik -
ņemt un šitā uzspert gaisā pašu Neslavi! - jūsmoja Babs Ja-guns. - Es tāpat vien skatos pa logu un pēkšņi redzu - kaut kas tumšs aizšaujas garām - žžīk! - un taisni caur rūti. Vēl nobrīnījos: vai tiešām kāds izšauts no katapultas?
- Kā gan citādi, tā taču ir Grotere! Viņa taču pieveica Sērgu del Toni un izlaida brīvībā titānus. - Skaudīgi nopūtās Dusja Mopsikova.
Visās malās skanēja: “Grotere! Grotere! Taņa Grotere!”
Pat vecāko klašu skolēni, kam parasti ir diezgan nicinoša attieksme pret sīkajiem, lūkojās uz Taņu ar neslēptu dievināšanu skatienos. Guņu Glumovu, kam bija ienācis prātā nodēvēt Taņu par “dumjo bārenīti”, pusotras stundas cēla nost no Lielā torņa smailes, kura Glumovs karājās, aizķēries aiz biksēm. Vaņa Blēdovs apgalvoja, ka izmantoti sarežģīti levitācijas buramvārdi, kurus sāk mācīties ne agrāk kā ceturtajā klasē.
Taņa bija vienīgā, kuru šis notikums īpaši neuzjautrināja. Viņa nešaubījās, ka sagaidāma liela izskaidrošanās. Un viņai bija taisnība. Tūlīt pēc trešās stundas viņu aicināja uz Sardanapala kabinetu.
- Tevi aizsūtīs atpakaļ pie truloldiem. Sāc kravāt mantiņas! - pusbalsī nošņācās Zārciene.
- Vēlu veiksmi! - sauca Vaņa. - Mēs tevi aizstāvēsim! Turies!
Taņa drūmi palocīja galvu. Ko tur vairs līdzēs visādi aizstāvji, ja Sardanapals un Medūzija nolems viņu izraidīt no Tibidohsas?
Kad Taņa lēnām iesoļoja kabinetā, visi jau bija sapulcējušies. Sardanapals ar bargu izteiksmi sejā sēdēja pie rakstāmgalda, ar pirkstiem bungodams pa tā virsmu. Viņam blakus, rokas uz krūtīm sakrustojusi, stāvēja Medūzija.
Ncslavis Melkulis visu nakti un rītu bija pavadījis mag-punktā, ļaudamies [ages ārstniecībai. Tagad viņš bija viss vienos plāksteros, labā roka karājās saitē, bet mazās ačeles kvēloja niknumā. Taņai bija bail ielūkoties šajās acīs, kas urbās meitenē kā divi ledusauksti svārpsti.
- Mēs esam šeit sapulcējušies, lai apspriestu tavu uzvedību, - Sardanapals iesāka. - Nudien nevaru atcerēties kaut ko tamlīdzīgu pēdējo piecdesmit gadu laikā... Baidos, ka mums būs jārīkojas ļoti bargi, lai netiktu bīstami iedragāta disciplīna visā skolā.
Akadēmiķis ieturēja pauzi. Taņa vēl nekad nebija redzējusi viltu tik sadusmotu. Garās ūsas raustījās aiz sašutuma.
- Visskumjākais ir tas, ka tu mācies “baltajā” nodaļā, kam vajadzētu rādīt paraugu visai Tibidohsai. Ja tu mācītos “tumšajā” nodaļā, vilšanās nebūtu tik sāpīga. Bet tagad jāatzīst, ka mani pievīlusi tieši tā skolniece, uz kuru es visvairāk paļāvos. Ka viņa vārda tiešā nozīmē iegrūdusi man dunci sirdī, - Sardanapals skumīgi turpināja. - Nesen es runāju ar profesoru Blaktu. Viņš jūtas ļoti apmierināts. Ārkārtīgi apmierināts, kaut arī rūpīgi cenšas to slēpt. Viņš teica, ka jau sen esot gaidījis, ka “baltie” burvji izdarīs kaut ko tādu. “Bal-tulīši jūs bijāt agrāk, bet tagad esat kļuvuši par netīreļiem,” tā viņš apgalvo. Varu iedomāties, cik daudz tamlīdzīgu asprātību man vēl būs jāuzklausa.
Medūzija piekrizdama pamāja ar galvu. Taņa lūkojās grīdā. Viņa juta, kā pietvīkst viņas vaigi. Tik smagi pievilt “balto” nodaļu... Ārprāts!
Sardanapals pētīgi palūkojās uz Taņu.
- Tagad es gribētu, lai Neslavis Melkulis mums īsumā pastāsta, kas vakar notika, - viņš teica. - Lūdzu, Neslavi! Runā!
Neslavis Melkulis pieklibodams panācās uz priekšu.
- Vakar vakarā man paziņoja, ka pazudusi skolniece Grotere. Viņa neatradās savā istabā ne vienpadsmitos, ne pusdivpadsmitos. Viņas istabas kaimiņiene Kapličova neko nemācēja pateikt. Kapličova vispār jau bija aizmigusi un iemeta man ar spilvenu. Es viņu nevainoju - visiem melnajiem burvjiem ir slikts raksturs, un jo sevišķi tad, kad viņi ir pusaizmiguši. Sacēlu visus kājās un sarīkoju meklēšanu. Mēs izķemmējām visus stāvus, torņus un pagrabus. Skolēni - pat tie, kas jau bija aizmiguši, - tika pamodināti, un visi piedalījās skolas teritorijas pārmeklēšanā.
- Šausmas! Turklāt vēl tik nelabvēlīgā brīdi! - pārmetoši teica Medūzija.
Neslavis dusmīgs māja ar galvu.
- Tad es atcerējos, ka vakarā viņa gāja uz pūķbola treniņu. Ataicināju pāris džinu, apbruņoju tos, un mēs visi kopā devāmies uz laukumu. Netālu no Niknaiņa angāra mēs atradām futrāli ar kontrabasu. Tad atvērām angāru un ieraudzījām tur skolnieci Groteri. Es pieprasīju, lai viņa nāk laukā, bet viņa metās pie pūķa un sāka to rīdīt man virsū. Un iznākumu jūs redzat. Tas ir brīnums, ka es vispār paliku dzīvs. Daudz netrūka - un šī jaunā dāma būtu kļuvusi par slepkavu! Palūkojieties vien uz mani!
Mācību pārzinis ar teatrālu žestu norādīja uz saviem pārsējiem.
Taņai tobrīd vairāk par visu gribējās, lai no griestiem nokristu kāda akmens plāksne un saspiestu viņu plakanu. Tad vismaz vairs nevajadzētu tā kaunēties. Sardanapals atkal sāka ar pirkstiem bungot pa rakstāmgaldu. Viņa zelta sfinksa ierūcās un uzmeta Taņai ļoti nelaipnu skatienu.
- Tātad tu apgalvo, ka viņa bija tā, kas lika Niknainim mesties tev virsū? - Sardanapals pārjautāja.
- Protams, viņa. Kas gan cits? Viņa sauca pūķim, lai tas mani nobeidz. Viņa deva pavēli! Tas ir brīnums, ka es paliku dzīvs. Viņu vajag pataisīt par zombiju, atņemt viņai visas maģiskās spējas, atņemt burvju gredzenu un aizsūtīt atpakaļ uz truloīdu pasauli! Tāds ir mans ieteikums! - šņāca Neslavis.