Bet vispār jau visiem Kapličovas pielūdzējiem galvā svilpoja putniņi un viņi bez kādām zintēm uzvedās kā noburti.
9.Vara dzelkšņa noslēpums
- Tas lik ir dzelksnītis! Nav nekāds brīnums, ka Niknai-nis pamodās jau janvārī! - Babs Jaguns pārsteigumā iesvilpās.
Viņi visi trīs - Taņa, Vaņa un Babs Jaguns - sēdēja istabā un pētīja dīvaino, no vara izgatavoto dzelksni.
Dzelkšņa gals bija ļoti tievs un smaile tik asa, ka, Vaņam vieglītēm pieskaroties pie tās, uz pirksta tūdaļ parādījās asins pilīte. Vaņa saviebās un nolaizīja pilienu no pirksta.
- Ir nu gan nelieši! Nu kāpēc viņiem ievajadzējies maitāt Niknainim asinis? Ko viņš tiem nodarījis tik ļaunu? - Vaņa skaļi prātoja.
- Varbūt tam kāds sakars ar pūķbola čempionātu? - vaicāja Taņa. - Kādam ļoti gribas, lai mēs zaudētu. Un šis “kāds” nolēmis nodrošināties. Ja Niknainis nedabūtu gulēt, viņš zaudētu spēkus un nevarētu spēlēt...
Babs Jaguns paraustīja plecus.
- Neaizmirsti, ka pagaidām spēlētāju izloze notikusi tikai
pirmajiem mačiem. Vēl nevar zināt, kuras komandas sacentīsies savā starpā turpmākajās spēlēs. Tāpēc tā nodrošināties varētu tikai babaji. Bet babaji nemaz nešaubās, ka mūs pieveiks. Derības visi slēdz tikai par babaju uzvaru, un viņu pūķis ne par matu nav sliktāks par Niknaini. Kāpēc lai viņi uzņemtos tādu risku?
Taņa nosprieda, ka Babam Jagunam droši vien ir taisnība. Turklāt - kādā veidā babaji varētu iekļūt pasauļu pārejas buramvārdu aizsargātajā Tibidohsā? Tiklīdz kāds mēģinātu tur ielauzties nelūgts, par viņa ierašanos tūdaļ uzzinātu Sardanapals un Neslavis. Nē, nemanīts Tibidohsā neviens neiekļūst.
- Mani gan vairāk uztrauc kas cits, - teica Babs Jaguns.
- Kurš iedūra dzelksni Niknainim kaklā? Un pats galvenais -kā viņam tas izdevās?
- Kā izdevās? Tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Atvēzējās - un viss. Kā man gribētos noķen to tipu! Tad viņš varētu ar savu degungalu pārskaitīt, cik pakāpienu ir Lielā torņa kāpnēs - no augšas līdz pašai apakšai! - nikni teica Vaņa.
- Es runāju par kaut ko citu, - Babs Jaguns iebilda.
- Iedomājies: tu pielavies pie Niknaiņa un iedur viņam kaklā šo asumu. Kā tev šķiet - ko darīs Niknainis, kad sajutīs sāpes?
- Sadedzinās tevi, - sacīja Taņa.
- Nūja, manu māmulīt bubulīt... Turklāt sadedzinās vienā mirklī. Pat ja tu būsi noziedies ar vampīra žulti, tik un tā apcepsies. Bet Niknainis nevienu nav izcepinājis. Tātad atliek viens no diviem: vai nu Niknainis labi pazīst to, kurš
iedūra dzelksni viņam kaklā, vai ari dūrējs ir ļoti spēcīgs burvis - tāds burvis, kas prot vienā acumirklī pārvietoties tālu prom.
- Apmēram kā Sērga del Torte? - vaicāja Taņa.
Nez kāpēc viņa atkal atcerējās oranžā apmetnī tērpto stāvu pie jumta malas. Viņai šķita, ka abi šie atgadījumi ir saistīti. Tos kaut kas vienoja.
“Tu pati neapjēdz, kādam rēgam tu neļāvi parādīties... Tu vēl tūkstošreiz nožēlosi!” - tā izgaisdams bija novaidējies Rēgu Karalis. Par kādu rēgu viņš runāja? Bet rēgs, turklāt tā arī pasaulē neparādījies, taču nevar iedurt dzelksni pūķim kaklā!
- Vai tā varēja būt Sērga del Torte? - Taņa atkārtoja savu jautājumu.
Babs Jaguns noskurinājās un bailīgi ierāva galvu plecos. Tibidohsā neviens neuzdrošinājās nosaukt baismīgo burvi tās īstajā vārdā.
- Varēja... Viņas kaulus taču tā arī neatrada! Viņa gluži vienkārši izgaisa. Un vēl joprojām neviens nezina, vai viņa ir dzīva vai mirusi, - viņš negribīgi atsaucās. - Bet tas varēja būt arī kāds cits. Tibidohsā ir daudz varenu burvju.
Atkal paņēmusi rokā vara dzelksni, Taņa to pētīja, pūlēdamās atrast kaut niecīgāko zīmi, kas palīdzētu atrisināt šo mīklu. Uz naglas galviņai līdzīgā rokturīša viņa ieraudzīja tādu kā nospiedumu, kā sīkam zirneklītim līdzīgu zīmi: dziļš iedobums vidū un četras īsas svītriņas malās - kā zirnekļa kājiņas.
- Vai esi kādreiz redzējis šādu zīmi? - viņa vaicāja Vaņam.
Blēdovs noliedzoši pakratīja galvu.
- Nē-e, nav gadījies. Aizskriesim uz bibliotēku, pavaicāsim Abdullam! - viņš ierosināja.
Atceroties bargo bibliotēkas džinu, kuram ārkārtīgi patika nolādēt visus, kas laikā neatdeva grāmatas, Taņai uzmetās zosāda.
Smieklos rukšķēdams, cauri griestiem istabā iesūcās Poručiks Rževskis. Šis rēgs vienmēr mocījās garlaicībā un klejoja pa Tibidohsu, meklēdams jautru kompāniju. Vai -gadījumā, ja kompāniju atrast neizdevās, - kādu, ko varētu novest līdz izmisumam. Citu kaitināšana sagādāja viņam patiesu baudu.
- Sveiki, jaunie nemākuļi! Vai gribat dzirdēt anekdoti? -Nesagaidījis piekrītošu atbildi, viņš līksmi sāka stāstīt: - Viens truloīds saka otram: “Zini, es mācos spēlēt bungas.” - “Nu un kā - veiksmīgi?” - “Ļoti veiksmīgi. Kaimiņš jau pakārās.”
Neviens nepasmaidīja. Protams, pats stāstītājs gan. Poručiks vārda tiešā nozīmē kratījās smieklos un notecēja gar sienu uz grīdas, pārvērzdamies lielā peļķē. Peļķe meta burbuļus. Pēc tam tās vidū viena pēc otras atvērās divas ziņkārīgas acis. Tās lūkojās uz dzelksni Taņas rokās.
- Paskat vien, kāds glīts kinžaliņš! - teica Poručiks. - Nu ļoti glīts. Vienreiz es jau kaut kur redzēju taisni tādu pašu. Vai neviens nevēlas iecirst to man mugurā? Es labprāt papildinātu savu kolekciju ar tik glītu duramo. Vai tiešām neviens to nevēlas?
Līdz tam Taņa vienmēr bija laidusi Poručika pļāpas gar ausīm, pacietīgi gaidīdama, kamēr viņš pagaisīs, bet šoreiz
viņai dīvaini iedrebējās sirds. Rēga teiktajā slēpās kaut kas svarīgs.
- Kur tu to redzēji? Saki, kur! - viņa satraukti vaicāja.
Peļķe, kas jau grasījās izburbuļot kārtējo anekdoti, nedaudz. pat samulsa.
- Kas man bija jāredz?
- Nu dzelksnis taču! Tu nupat teici, ka esot to kaut kur redzējis.
- Ak jā, dzelksnis... Atceros, es vēl pajautāju: “Ko tu ar to iesāksi?” Bet atbildi nesaņēmu. Šķiet, ka man pat uzlaida “Škicus šmankus/”, tāpēc biju spiests strauji doties prom.
- Kurš turēja rokā šo dzelksni? Nu - kurš? Kurš uzlaida tev “Šmaukus!''!
Rēgs atguva savu ikdienišķo veidolu, noņēma sev galvu un sāka tajā rakņāties. Neuztaustījis neko jēdzīgu, viņš satvēra galvu aiz. abām ausīm un sapurināja, kā cerēdams, ka no turienes izbirs vajadzīgā manta.
- Man aizmirsies! - beidzot secināja sarūgtinātais Poručiks. - Pilnīgi izkritis no prāta! Bet tas bija kāds... kāds, kurš uzvedās diezgan negaidīti. Es nekādi nevarēju paredzēt, ka tik cienījama persona uzlaidīs man “Šmaukus!”.
Klusītēm gaudodams, Rževskis sāka lidināties pa istabu. Pēc tam viņš izbāza galvu caur durvīm un, skaļi iesmē-jies, pavēstīja:
- Starp citu, kāds jūs noklausās!
Babs Jaguns klusītēm pielavījās pie durvīm un strauji tās atgrūda. Durvis atsitās pret kaut ko cietu. Kāds skaļi iespiedzās, nogāzās zemē, bet tūdaļ piecēlās un metās bēgt.
Gandrīz reizē ar Babu Jagunu gaitenī izskrējusī Taņa paguva ieraudzīt tikai muguru, kas nozuda aiz pagrieziena.
- Kas tas bija? - viņa vaicāja Babam Jagunam.
- Nezinu. Nebija laika apjēgt: viņš aizsedza seju ar plaukstām. Bet man šķiet, ka vakariņu laikā mēs viņu atšifrēsim bez kādām pūlēm, - teica Babs Jaguns.