- Kā tad mēs viņu atšifrēsim?
- Paskatīsimies, kuram ir zila acs. Vai tu redzēji, kā es viņam iezvēlu ar durvīm? Tici man, viņš iedzīvojās pamatīgā fingālī, - Babs Jaguns pašapmierināts teica.
Kad viņi atkal atcerējās Poručiku, izrādījās, ka rēgs jau izsūcies cauri sienai un pagaisis nezināmā virzienā.
Džins Abdulla plīvoja virs kartotēkas skapīša kā zilgana migliņa. Milzīgā čalim bija noslīdējusi viņam uz pieres. Seja bija balta un plakana kā pankūka, ar septiņām prāvām kārpām. Atšķirībā no parastajām truloīdu kārpām šīs septiņas Abdullas sejā nekad nestāvēja mierā un lēnītēm līda no pieres uz degunu, no deguna uz zodu un atpakaļ.
Pamanījis Taņu, Vaņu Blēdovu un Babu Jagunu, džins negribīgi atrāvās no sadzeltējuša pergamenta pētīšanas.
- Ko vajag? - viņš drūmi vaicāja. - Tikai nesakiet, ka esat aizmirsuši atdot grāmatas. Nolādēšu, ka nebūs ko redzēt. Taisni vakar sacerēju desmit lieliskus lāstus un vienu iznīcinošu poēmu... Noklausījies šo poēmu līdz galam, katrs bibliotēkas parādnieks neizbēgami mirst, raustīdamies baismīgos krampjos. Jūs tikai paklausieties...
Abdulla noslīdēja no skapīša, savijās virpulī un jūsmīgi iegaudojās labi nostādītā basā.
Rulliprud,is ) iivg ni m Izspicdimus vilum...
- Nevajag nekādu izspiedimu.su! Mēs visas grāmatas esam nodevuši! - steidza paziņot Taņa.
Džins Abdulla pārtrauca priekšlasījumu un ielūkojās biezajā kladē, kur bija ierakstīti visi parādnieki.
-Tas apbēdina, ārkārtīgi apbēdina, - viņš noburkšķēja zem deguna. - Nekas, nolādēšu citreiz, kad eksāmenu laiks būs tuvāk... Bet ko tad jums vajag?
- Mēs... ē-ē... mēs gribējām atrast vienu grāmatu... - stos-līgi teica Vaņa.
- Vai tiešām? Šeit ir divsimt tūkstoši grāmatu... - Džins ņirdzīgi pasmaidīja.
Viņa smaids bija pretīgs. Tam cauri vīdēja plaukti ar grāmatām.
Vaņa gribēja teikt, ka mums vajadzīga nevis kāda parasta grāmata, bet grāmata, kurā mēs varētu uzzināt, kas šī ir par zīmi, - paskaidroja Taņa, pastiepjot džinam vara dzelksni.
Ar neslēptu riebumu satvēris dzelksni divos pirkstos, Abdulla to aplūkoja. Viņa uzacis saraucās, pabīdot kārpas projām no pieres.
- Kur jūs to ņēmāt? - džins vaicāja.
- Mēs to atradām, - teica Taņa, pati lāgā nesaprazdama, kāpēc nolēmusi samelot.
Džins uzmeta viņai neticīgu skatienu.
- Atradāt? Tādas mantas vis nevar tā vienkārši atrast. Ja nu vienīgi... - Abdulla zīmīgi piemiedza aci,- kādā ļoti senā un pamestā gaitenī... Vai man ir taisnība?
- Ē-e... Nūjā... Tieši tur mēs to atradām...
Džins atkal pasmaidīja. Varēja redzēt, ka viņš netic nevienam vārdam. Bet viņš nez kāpēc necentās pieķert bērnus melos.
- Mūsdienu burvji sen vairs neprot lietot spēcīgās burvestības, viņi tās ir aizmirsuši. Viņiem bail, viņi ir pārāk gļēvi, lai izsauktu patiešām varenus garus, jo šiem gariem vajag maksāt par sniegtajiem pakalpojumiem... Maksa ir augsta... Ļoti augsta...
Abdulla kļuva skumjš. Viņš saguma uz galda un aizsedza seju ar tuklajām plaukstām, gremdēdamies pagātnes atmiņās.
- Visu samaitāja tie mīkstmieši baltie burvji... - viņš sašutis šņāca. - Bet sācējs bija Senvīrs. Viņam, redz, gribējās visu sakārtot. Viņš aizliedza izsaukt varenos garus, aizliedza upurēt cilvēkus. Tagadējo melno maģiju taču ne salīdzināt nevar ar to, kas bija pirms Senvīra. Agrāk tādas zīmes varēja ieraudzīt uz katra soļa, nevis tā kā mūsdienās...
- Kas tad tā ir par zīmi? - Taņa vaicāja.
Abdulla atrāva plaukstas no sejas un iztaNneja savu diezgan prāvo augumu. Visas septiņas kārpas viņa sejā spilgti iemirdzējās.
- Tas ir aicinājuma zīmogs, - viņš teica. - Agrāk dnie magi to bieži izmantoja. Skatieties: pa šo renīti uz zīmog plūst
asinis, tām jābūt allaž svaigām. Visvājākās ir tmloīdu asinis, visstiprākās - harpijām, vienradžiem, pūķiem... Šo dzelksni iedur upuri un gaida. Reizēm jāgaida ilgi, ļoti ilgi. Viss atkarīgs no asiņu stipruma un vēl no daudziem citiem iemesliem.
Babs Jaguns nemanāmi piebakstīja Taņai ar kāju.
- Kuru tad aicināja ar šo zīmogu? Kuru no gariem? -viņš vaicāja.
Abdulla izmisumā pacēla rokas pret debesīm.
- Ak, cik bezgalīgs naivums! Vai tad tu vēl nesaproti? Varēja ataicināt jebkuru no gariem. Atkarībā no tā, kas bija vajadzīgs. Bet tagad vācieties projām no šejienes! Ņemiet savu dzelksni un pazūdiet! Es nevaru tērēt laiku sarunām ar tādiem muļķiem! Man jāpabeidz “Tūkstoš lāstu poēma”.
Kad trīs draugi jau bija pie durvīm, viņus vēlreiz apturēja Abdullas balss.
- He-he! Nelieciet dzelksnim rūsēt! Atcerieties: tam patīk svaigas asinis! - džins sazvērnieciski teica.
Draugi steigšus izmetās laukā no bibliotēkas, juzdamies mazliet apdulluši. Mulsināja tas, ka džins Abdulla ir melnās maģijas piekritējs, kurš skumst pēc asiņainās upurēšanas laikiem, bet vēl vairāk pārsteidza viņa stāstītais par aicinājuma zīmogu.
- Senās-burvestības! Tātad Tibidohsā ir kāds pasniedzējs vai skolēns, kurš mēģina izsaukt vienu no baismīgākajiem gariem... - domīgi teica Vaņa Blēdovs.
/(Varbūt viņš jau paguvis ataicināt to garu šurp, - Babs Jagu j piebilda. - Dzelksnis taču bija pūķa kaklā ilgu laiku.
Nez kam lo ievajadzējies? Un kāpēc? Ja Taņa netīšām neatrastu dzelksni...
Babs Jaguns savieba seju baismīgā grimasē, attēlodams ataicināto garu - ar atļukušām ausīm, izkārtu mēli un šķielējošām ačelēm. Ķēmošanās mākslā Babs Jaguns bija nepārspējams. Ja šai mirklī tuvumā trāpītos ataicinātais gars, tas noteikti nenovaldītos un saberztu Babujagunu pulveri.
Vaņa bija iegrimis pats savās domās un neklausījās draugos.
- Šāda veida dzelkšņus aizliedza izmantot jau Senvīra laikos. Vai atceraties, kā Abdulla pasmīnēja, kad mēs teicām, ka esam dzelksni atraduši? Viņš neticēja nevienam mūsu vārdam. Tātad viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka Tibidohsā tādi rīki nav atrodami. Vai ari tos var atrast vienā vienīgā vietā, - Vaņa teica.
- Kas tad tā ir par vietu? - vaicāja Taņa.
Viņa jau nojauta, ko Vaņa atbildēs, tomēr gribēja vēl pārliecināties par savu minējumu pareizību.
- Pakustini smadzenes! Kas tā par vietu, tiz kurieni neviens nekad neiet? Vieta, kur burvji pazūd? Vieta, kas vienlaikus gan ir, gan nav? - Vaņa taujāja.
- Izgaistošais stāvs! - reizē atsaucās Taņa un Babs Jaguns.
- Tieši tā. Bet kāds tomēr iet uz Izgaistošo stāvu un pat pamanās no turienes atgriezties. Gribētos gan zināt, kā tas viņam izdodas.
Kā tas bija noticis jau daudzus simtus gadu no vietas,
ne
vakariņu laika visi burvju skolas iemītnieki sapulcējās Divu Stihiju zālē. Garie galdi vēl bija tukši. Truloīdiem vajadzētu ilgas stundas strādāt, lai pagatavotu visus ēdienus un uzklātu galdus, bet Tibidohsā neviens nenodarbojās ar tādiem niekiem.
Akadēmiķis Sardanapals ienesa zālē nelielu lādīti, atvēra to un skaļi iesaucās:
- No lādes jūs abi - kā kreisais, tā labais!
Tai pašā mirklī lādīte atsprāga vaļā un no tās izspurdza divi strauji viesuļi. Vēl pēc brītiņa abi plecīgie, sarkanos kreklos tērptie jaunekļi jau klāja galdautus.
Pāris sekundes Divu stihiju zālē valdīja vēl saspringtāks klusums nekā Medūzijas mošķzinības nodarbībās. Visi ar nepacietību gaidīja, kad uz galdiem sāks parādīties trauki. Katrs galdauts gatavoja tikai kaut ko vienu, un nekad nevarēja paredzēt, kurš galdauts trāpīsies. Tā bija īsta laimes spēle.
Visi galdauti vienlaikus vieglītēm saviļņojās, un galdā sāka rindoties pilnie šķīvji.