- Sasodīts, atkal pankūkas! Trešo vakaru pēc kārtas mums ir pankūku galdauts! Apriebušies man tie ikri! - nopūtās Vaņa Blēdovs. Viņš skaļi apvaicājās: - Ei, vai kāds negrib mainīties pret pankūku galdautu?
- Izlepuši jūs tur esat pie ceturtā galda! Stūķējiet vien iekšā, kas iedots! Paskatieties uz mums - jau otro nedēļu no mannas biezputras galdauta netiekam vaļā, - neapmierinātas balsis atsaucās no vienpadsmitā galda.
- Pūtiet vien burbuļus savā biezputrā! Paklau, kaimiņi! Vai mainīsiet savējo pret kotlešu galdautu? - sauca no trešā galda.
- Varbūt pret ceptiem kartupeļiem? - vaicāja no piektā galda.
- Pret vinegretu un vafelēm? - piedāvāja pirmais galds.
- Nē, kartupeļu galdauts mums bija pusdienās. Un va-feļaino mums nevajag. Vinegretā ir sagrūsts par daudz sīpolu, bet vafeles vienmēr samirkušas kondensētajā pienā. -Vaņa bija labi izpētījis visus galdautus. - Labāk dodiet mums virtuļu vai šokolādes galdautu.
Šokolādes galdauta īpašnieki zobgalīgi smējās. Viņi jau nebija tādi muļķi, lai mainītos. Viņu galdauts piedāvāja ne vien šokolādi, bet arī septiņu šķirņu saldējumus.
- Vai rīvētos rutkus gribai? - atskanēja bezcerīga balss no septītā galda puses.
Pret rīvēto rutku galdautu nekad neko nevarēja iemainīt. Pat biezputras ēdēji to nevēlējās. Rutki nez kāpēc vienmēr bija rūgti. Vai nu galdautu kāds bija nobūris, vai arī visā bija vainīgs neveiksmīgi uzlikts ielāps, kurš izļodzīja smalko maģiju.
Beigu beigās pankūku galdautu izdevās apmainīt pret galdautu, kurš gatavoja garšīgu auksto zupu. Piektais galds apmainīja savu kartupeļu galdautu pret kotletēm, bet sašutušais Guņa Glumovs meta Žoram Žīkinam ar rīvēto rutku bļodu. Žīkins pieliecās, bļoda aizlidoja garām mērķim, un rutki uzkrita uz Sardanapala jaunās mantijas. Akadēmiķis sadusmojās un izsauca ciklopu. Ciklops saķēra Guņu Glumo-vu aiz auss un izvilka laukā no Divu Stihiju zāles.
Pa to laiku Babs Jaguns bija žigli iztukšojis savu zupas šķīvi un grozīja galvu uz visām pusēm, il kā kaut ko meklēdams.
Taņa jau grilēja viņam pavaicāt, kas viņam pazudis, lx.‘t tobrīd Babs Jaguns zem galda sāpīgi uzmina viņai uz kājas.
- Ko tu spārdies? - Taņa kļuva nikna.
- Kuš! Paskaties uz Ritu Doduzkritu! Tikai tā, lai viņa nemana!
Izlikdamās, ka nometusi dakšiņu, Taņa it kā netīšām pagriezās pret Ritu Doduzkritu. Šī mazrunīgā meitene ar asajiem sejas vaibstiem mācījās “tumšo” nodaļā, un par viņu tika apgalvots, ka viņa pati nezinot, ko izdarīs nākamajā mirklī. Zem acs viņai bija pamatīgs zilums.
- Tā ir viņa. Tā, kurai es iebelzu ar durvīm! - čukstēja Babs Jaguns. - Cits neviens tas nevar būt... Kaut gan... Oho! Paskaties uz Juru Vāciespromu! Viņš sēž tev tieši aiz muguras.
- Es taču nevaru visu laiku mest zemē dakšiņu! - tāpat čukstus atsaucās Taņa. Beigās viņa tomēr pagriezās un paskatījās.
Tibidohsas pūķbola komandas kapteinim bija pamatīgi pietūcis deguns un aizpampušas acis. Kad viņa un Taņas skatieni sastapās, Jura nez kāpēc strauji novērsās un sāka blenzt savā šķīvī.
- Neko nesaprotu, - Babs Jaguns čukstus prātoja. - Vai viņi būtu noklausījušies divatā? Negribas ticēt... Droši vien Vāciesproms ar kādu sakāvies. Viņš taču kaujas katru mīļu dienu. Un viņam nav paraduma noklausīties aiz durvīm. Tā klusētāja man šķiet daudz aizdomīgāka...
Taņa jau gribēja iebilst, ka varbūt arī Rita ar kādu sakāvusies vai rīta treniņā uzlidojusi kādam virsū; bet tad pār-
steigumā apklusa, uzmetusi nejaušu skatienu Tibidohsas pirmajai skaistulei Katjai Kioskovai. Kaut gan Divu Stihiju zālē vakaros bija krēslains, Kioskovas acis nez kāpēc sedza melnas brilles...
Pēc pusdienām akadēmiķa Sardanapala zelta sfinksa atnesa Taņai zīmīti. Tibidohsas priekšnieks paziņoja, ka Тара uz visu vakaru tiek nodota profesora Blakta rīcībā. Tāds bija akadēmiķa izvēlētais soda mērs.
“īsti nezinu, ko profesors Tev liks darīt. Viņš teica, ka tam būšot kāds sakars ar mazām, simpātiskām vabolītēm,” akadēmiķis rakstīja.
Taņa noskurinājās. No profesora Blakta neko labu nevarēja gaidīt. Viņš meistariski prata sagudrot visādus murgainus uzdevumus. Taņas ļaunās nojautas piepildījās. “Tumšās” nodaļas vadītājs pasniedza viņai lielu, netīru burku un lika doties uz pagrabu savākt smird vaboles, kas viņam bija nepieciešamas kaut kādam brūvējumam.
- Ņem fērā, Grotere: kamēr burk’ nav piln’, no pagrab’ laukā ne sol’! - teica Blakts, ņirdzīgā smaidā atiezdams dzeltenu zobu celmāju.
Smirdvaboļu vākšana bija īstas mocības. Vaboles muka uz visām pusēm, izpūzdamas kodīgus, baltus mākonīšus, no kuriem stipri asaroja acis un sagriezās kuņģī.
Labi vēl, ka Taņai palīgā nāca Vaņa Blēdovs. Ja viņš nebūtu atradis grīdas spraugu, kur vaboles čumēja un mudžēja, uzdevums nekad netiktu izpildīts.
Aizspiedusi burkas kakliņu ar plaukstu un cenzdamās dziļi neieelpot, Taņa aiznesa burku Blaktam.
- Kāpēc tu tik zaļ’, Grotere? Fai tu fēm? - vaicāja profesors.
Baidīdamās, ka viņai patiešām tūlīt uznāks vēmiens, Taņa tikai mēmi papurināja galvu. Ja profesors nebūtu pasteidzies paņemt no viņas burku, viņam būtu jāmeklē grīd-lupata.
- Nu pasak’: fai tad es apmānīj’ Sardanapalu? Fai tad tu nevāc’ maz’, simpātisk’ fabolīt? - Blakts smaidīja ļaunā priekā.
10. "Čukara kuračukara!" un Hugo Viltnieks
Taņa nolika rakstāmspalvu un izstaipīja notirpušos pirkstus. Roka no rakstīšanas bija pavisam nogurusi, un šķila, ka tā tūlīt notrūks. Taņa tikko bija pabeigusi mošķzinībā uzdoto piecas lappuses garo referātu "Ūdensvīru pieradi nd-šanaspaņēmieni: pieredze, fakti, komentāri’'. Vēl vajadzēja sagatavoties rītdienas nodarbībai pie Zobrāvējas.
Jā, pasniedzēji ne velti bija brīdinājuši, ka palaidnībām neatliks laika. Ar tādu mācību slodzi! Vakaros tikko pietika spēka aizvilkties līdz gultai.
Taņa uzsita knipi; ļaunas acs noņemšanas uzdevumu krājums izbāza laukā īsas kājeles un līda pie viņas pāri galdam. Lappuses iečabējās, un grāmata atšķīrās vajadzīgajā vietā.
Taņa izlasīja vingrinājumus un tikko noturējās, lai nesāktu gaudot. Divi vingrinājumi bija diezgan viegli, par jau zināmiem tematiem, bet toties trešais...
“VINGRINĀJUMS ĻAUNĀS ACS LĀSTA NEITRALIZĒŠANĀ
Melnais mags Bailuns nobūra balto magu Škaudunu ar
mēmuma lāstu. Baltais mags Šķauduns labi apdomājās un lāstu neitralizēja. Kā viņš to izdarīja?”
Tur nu bija ko palauzīt galvu. Superslepenajā, uz caurspīdīgām lappusēm iespiestajā “Maģiskās prickšāteikšanas enciklopēdijā”, kuru Taņai uz Jauno gadu bija uzdāvinājis Babsjaguns, viņa izlasīja, ka atbrīvojošie buramvārdi ir “Bur-muleus sapalus!”, bet kā lai to pasaka, ja tas ir mēmuma lāsts? Noburtais taču nemaz nevar pakustināt mēli! Varbūt izklauvēt buramvārdus Morzes ābecē?
Stundas ceturksni velti nomocījusies, Taņa nolēma lūgt palīdzību Zārcienei, kas jau bija sagatavojusi stundas un tagad centās piespiest savu skeletu dejot. Skelets tikai klabināja zobus un drebinājās uz sava postamenta kā krītamās kaites lēkmē.
- Pāž, tu esi riebīgs! Tu visu dari tikai man par spīti! Un vēl izliecies, ka mani mīli! - Zārciene kļuva pavisam nikna, kad skelets, tā ari nesācis dejot, sabruka.
Uz grīdas nokritušās rokas kauli sakustējās, it kā Pāžs gribētu sacīt: ko es vairs varu? Esmu jau savu laiku nodancojis.
- Kaplič, vai tu ļauno aci sagatavoji? - Taņa vaicāja.
Zārciene vērtējoši palūkojās uz savu istabas kaimiņieni.