- Kā citādi! - viņa atsaucās.
-Vai uzdevumu par Bailunu un Šķaudunu ari atrisināji?
Kapličova pašapmierināta pamāja ar galvai.
- Kas tad ir, vai tev smadzeņu rievai par maz, ko, nelaimīgā bārenīt? - viņa vaicāja. - Nu labi - kā tu nepalīdzēsi muļķīšiem? Skaties šurp!
Dejojot Zārciene piegāja pie Taņas uzdevumu krājuma, izšķīla no sava gredzena sarkanu dzirksti un skaļi teica:
- Cukura kuračukara, parādi atbildi!
Acumirkli grāmata aizcirtās ciet un sāka virpuļot pa galdu, bet pēc tam atkal atšķīrās tai pašā lappusē. Tur, kur tikko bija uzdevums, iznira ķeburaini, ar roku rakstīti burti:
"Baltais mags izpeldējās pirmajā ritu rasā, kas nomazgā visus lāstu veidus, vienīgi liktenīgo lāstu ne. ”
- Cukura kuračukara, noslēp atbildi! - Zārciene pavēlēja.
Ķeburainie buiti sāka virmot un lēkāt, līdz izzuda.
- Mācies, kamēr blakus ir kāds, no kā mācīties! - lepni teica Zārciene.
Taņa secināja, ka melnie magi daudz labāk par baltajiem prot atvieglot sev dzīvi. Ir nu gan blēdnieki!
- Un tā tu gatavo visas stundas? - viņa vēl pavaicāja.
Kapličova maigi noglaudīja sev galvu.
- Nu protams. Nabaga mazā Zārcienīte nedrīkst pārpūlēties! Viņa ir tik ļoti skaista, viņai kaitīgi sevi mocīt. Vai zini, kā saucas šie kuračukaras buramvārdi? Zubrītāju zinies. Rokasgrāmatās to nav, un stundās arī tās nemāca. Tās iekļautas Senvīra sastādītajā simts aizliegto buramvārdu sarakstā - kopā ar citām burvībām, ko nedrīkst lietot.
- Kāpēc tad nedrīkst? - Taņa saausījās.
Par aizliegto buramvārdu sarakstu viņa dzirdēja pirmo reizi.
- Kā lai es zinu, kāpēc? Nedrīkst - un cauri! Varbūt tādēļ, lai skolēni nenoraksta? - Zārciene raustīja plecus.
- Bet kā tad tu uzzināji šos buramvārdus, ja tie ir aizliegti? - Taņa nespēja vien beigt brīnīties.
Zārciene piepūta vaigus un pacēla acis pret debesim. Viņai ļoti patika tēlot svarīgu personu.
- Es, vai? Man iemācīja viens zēns no ceturtās klases, -viņa it kā starp citu paziņoja. - Mēģināju iemācīt arī Glu-movam - tāpat vien aiz garlaicības, bet Gunām pauris pavisam caurs. Viņš pat norakstīdams ielaiž desmit kļūdas.
Zārciene nožāvājās.
- Ū-ūh! Žēl vienīgi, ka šos buramvārdus nevar lietot kontroldarbos, - viņa sacīja. - Skolotāji atkaru kuračuka-ru bloķē. Viņi jau arī nav no muļķu mājām, vismaz mūsējie - “tumšie”. Jūsu “baltie” gan ir naivās aitiņas, viņus viegli var apvest ap stūri. Čukuru kuračukara bloķē, bet paši neredz, ka man uz plaukstas špikeris uzrakstīts.
- Vai Sardanapalu arī viegli var piemuļķot? - Taņa vaicāja.
ŠI dīvainā saruna Taņu bija aizrāvusi. Nez kāpēc viņai šķita, ka tūlīt uzzinās kaut ko ļoti svarīgu.
- Tavs Sardanapals nav nekas vairāk kā bārdains zīdainis, - Zārciene nicīgi teica. - Ar Medūziju gan joki mazi. Viņa visiem redz cauri. Ļoti barga dāmīte. Ar Neslavi ari nevar daudz ākstīties, viņš taču agrāk bija mūsējais, “tumšais”. Vēl joprojām prot paskatīties tā, ka dūša uzreiz saskrien papēžos. No tāda skatiena iekšā viss apledo. Nekādi nesaprotu, kāpēc viņš pārsviedies pie “baltajiem”, šķiet, ka tur kaut kas slēpjas. Katram redzams, ka viņš nav īsts “baltais”, liet par visiem labāk man tomēr patīk mūsu Blakts, vecais blēdis! Gan tu vēl piedzīvosi, ka viņš aizliks
Sardanapalam kāju priekšā un kļūs Tibidohsā par galveno...
Zārciene atkal nožāvājās, turklāt tik pamatīgi, ka gandrīz izmežģīja žokli.
- Nu gan laiks čučēt. Vari vēl zubrīties, bet es likšos uz auss. Tikai netaisi troksni. Neaizmirsti, kāds trumpis man rokā. Es taču jebkurā mirklī varu pastāstīt Blaktam, kas viņam iebāza kabatā to “Galdiņ, aizsargājies!”.
- Tad nu gan nobiedēji! - Taņa iespurcās. - Bet es visiem pastāstīšu, ka tev sapņos rādās Guņa Glumovs sārtā pidžamā, ar tauriņu ķeramo tīklu rokā.
Zārciene nosarka, novērsās un noburkšķēja, ka tā esot gatavā muldēšana, taču viņas balss neskanēja pārāk pārliecinoši. Lai drīzāk izbeigtu sarunu, viņa žigli ielēca gultā, saritinājās kamoliti un nomurmināja mazgāšanās buramvārdus:
- Slauķus skursteņslauķus!
Zobu suka un mitrs dvielis pielaidās viņai klāt un ķērās pie ierastā darba. Vēl pēc mirkļa Zārciene jau bija ietērpta pidžamā. Taņu tas nepārsteidza. Viņa jau sen bija pieradusi pie tā, ka viņas kaimiņiene pat kurpju auklas nesasien kā parasti cilvēki, bet izmanto buramvārdus “Šņorus sasonisf".
- Zobrāvēja gan pēdējā laikā vairs nemaz neizskatās pēc sevis pašas, - miegaini teica Zārciene, palīzdama zem segas. - Viņai pat acis mainījušas krāsu. Tas nu gan ir iespaidīgs triks!
- Ko tu gvelz? Acis taču nevar mainīt krāsu! - Taņa ar neizpratni iesaucās.
- Stundās jau viņai acis ir normālas. Turklāt viņa tagad
sākusi nēsāt brilles, tā ka nemaz nevar īsti saskatīt, kas tur ir aiz tiem stikliem. Bet vakar vakarā es viņu satiku gaitenī blakus burvju priekšmetu darbnīcai, kur ir krēslains, un acis viņai bija gaiši zilas. Vai vari iedomāties?
- Kas tur īpašs? Daudziem cilvēkiem taču ir gaišzilas acis! Tās ir skaistas, - teica Taņa.
- Tu gan esi nesapraša, Grotere! Viņas acis bija nevis vienkārši zilas, bet spožas kā starmeši. No acīm spīdēja gaisma! Un gaisma bija zila! Un nekādu briļļu - it kā viņa bez tām pavisam mierīgi varētu iztikt. Es apžilbu. Es varēju akla palikt! Labi vēl, ka viņa mani nepamanīja.
- Vai tu skaidri zini, ka uts bija pie darbnīcas? - Taņa steidza noskaidrot.
Par šo vietu viņai jau bija gadījies dzirdēt. Vaņa pie šīs darbnīcas bija slēpies aiz zivs statujas un atradis “Galdiņ, aizsargājies!”.
- Atstājies no manis, bārenīt! Esmu jau komā, - atņurdēja Kapličova, pagriezdamās uz otriem sāniem. Drīz viņa jau saldi šņākuļoja. Melnie Aizkari līksmi notrīsēja, piesardzīgi aizstiepās līdz Zārcienei, pārklājās pāri viņas galvai un sāka skatīties viņas sapņus.
Tonakt Zārcienei sapņos rādījās pūķbola komandas uzbrucējs Sems Septiņcelms. Semam bija divkauja ar skeletu. Viņi abi aizrautīgi apšaudīja viens otru no senlaicīgām pistolēm, turklāt ložu vietā no stobriem nez kāpēc lidoja laukā mazas sirsniņas, uzreiz pārvērzdamās ziepju burbuļos. Guņa Glumovs sarkanās kupidoniņu apakšbiksēs, ar spārniņiem kā elfam, tvarstīja šos burbuļus ar tauriņu ķeramo tīklu.
- Nu re, atkal Guņa! Un tagad jau apakšbiksēs. Nē, Zār-
dene neuzdrīkstēsies Blaktam izpļāpāties par Vaņu, - klusu nomurmināja Тара.
Viņai neizdevās noskatīties kaimiņienes sapni līdz beigām, jo kāds klusītēm pieklauvēja pie loga.
Taņa palūkojās laukā un ieraudzīja Babu Jagunu. Viņš nebija viens. Babam Jagunam aiz muguras uz tā paša putekļsūcēja, apķēries priekšā sēdētājam ap vidu, sēdēja Vaņa. Melnie Aizkari iespaidu pārpilnībā gandrīz nokrita no loga. Viena Aizkaru puse sāka atspoguļot putekļsūcēju, otra palika uzticīga Zārcienes sapnim, un beidzot viss sajuka vienā putrā: Guna Glumovs spēlēja putekļsūcēja cauruli kā stabuli.
- Ei! Vai tu dzirdi? - Babs Jaguns skaļi čukstēja. - Mēs izdomājām, kā nokļūt līdz Galvenajām kāpnēm. Ir viens ļoti vienkāršs paņēmiens. Taisni brīnums, ka tas mums neienāca prātā agrāk.
- Negrozies tik daudz! - Vaņa Blēdovs iebikstīja Babam Jagunam sānos.
Vaņam nemaz nebija viegli noturēties uz putekļsūcēja aiz Baba Jaguna, kurš visu laiku dīdījās. Turklāt vēl Taņai šķita, ka Vaņam kaut kas paslēpts aiz krekla - kaut kas nemierīgs, kas nemitīgi jāpietur ar plaukstu.
- Kas tas ir par paņēmienu? Vai garām ciklopiem? - Taņa vaicāja.