Babs Jaguns noslēpumaini nokrekšķējās.
- Nē, caur šaujamlūku, - viņš teica. - Tornī ir ļoti piemērota šaujamlūciņa. Caur to var pa taisno nokļūt uz kāpnēm. Lūka ir ļoti augstu sienā. Kad Neslavis izlikti savas aizsargbur-vības, viņš to noteikti aizmirsa. Nu, vai lidosi mums līdzi?
Priecādamās, ka vēl nav paguvusi noģērbties, Taņa pamāja ar galvu.
- Lec uz mana putekļsūcēja! Lūka ir tik šaura, ka tavs kontrabass netiks tur cauri. Turklāt viņš jau neprot nekustīgi karāties gaisā, - Babs Jaguns rīkoja.
Viņam ārkārtīgi patika atgādināt sava putekļsūcēja priekšrocības, salīdzinot to ar citiem instrumentiem.
Pārliecinājusies, ka Zārciene guļ ciešā miegā, Taņa piesardzīgi pavēra logu un nostājās uz platās, apledojušās palodzes. Lejā baloja apsnigušais Tibidohsas iekšējā pagalmi-ņa kvadrāts. Taņai mazliet sareiba galva. No augstuma viņa nebaidījās vienīgi tad, kad juta zem sevis izliektos, vienmēr siltos kontrabasa sānus.
Izrādījās, ka Taņas satraukums nav bijis veltīgs. Viņa uzlēca uz putekļsūcēja Vaņam aiz muguras un cieši ieķērās viņa siksnā, bet pārslogotais mehānisms tūlīt iegāzās gaisa bedrē. Garām strauji slīdēja apgaismotie logi. Pagalmiņa sniegotais kvadrāts nepielūdzami tuvojās. Taņa apjēdza, ka vēl pavisam mazliet - un Poručiks Rževskis visiem varēs stāstīt anekdoti par trim plakaniem plācenīšiem.
- Pilotus kamikadzius! - Babs Jaguns beidzot bija attapies un nokliedza buramvārdus, ar kuriem varēja pārslēgties uz daudz lēnāku, toties drošāku lidojumu.
Putekļsūcējs dobji ierūcās, izrāpās no gaisa bedres un sāka pamazām uzņemt augstumu. Tobrīd līdz iekšējā pagalmiņa bruģa akmeņiem bija atlikuši tikai daži metri.
- Trakais, vai tad tu lidoji ar “Sktienulus sadegusi'? -Vaņa sašutis vaicāja.
Viņš nekādi nespēja noticēt, ka Jaguns izvēlējies visāt-
rākos lidojuma buramvārdus, labi zinādams, ka putekļsūcējs būs pārslogots.
- Man kaut kā neienāca prātā, - Babs Jaguns kaunīgi atzinās. - Un vispār - ko tu man piesienies? Mēs taču nenogāzāmies!
- Kā derētu sadot tev pa kaklu! - sapņaini bilda Vaņa.
- Nemaz nemēģini! Pirmkārt, pats norausies! Un, otrkārt, putekļsūcējs kļūs nevadāms, - Babs Jaguns steigšus brīdināja.
Viņi lidoja gar Lielā torņa ziemeļu pusi, izlaizdamies cauri dažām nelielām arkām. Tad Babs Jaguns pavērsa cauruli augšup. Putekļsūcējs nesteidzīgi virzījās gar vienlaidu sienu, kas bija mūrēta no milzīgiem klintsgabaliem.
- Pašlaik mēs no ārpuses ceļamies augšup gar Galvenajām kāpnēm, - Babs Jaguns paskaidroja. - Neslavis droši vien iedomājies, ka visi lidojuma buramvārdi Tibidohsā tiek bloķēti. Bet nekā - tas bija agrāk, pirms remonta. Tagad vecās blokādes vairs nav, bet jaunā vēl nav uzlikta.
- Kā tu uzzināji, ka tur ir šaujamlūka? - vaicāja Taņa.
- Uz treniņu paķēru līdzi tālskati... Re, kur tā ir, skaties! Es jau baidījos, ka būsim palidojuši garām.
Putekļsūcējs sastinga uz vietas. Tieši sev priekšā vienlaidu akmeņu krāvumā Taņa ieraudzīja šauru, augšpusē noapaļotu šaujamlūku - ļoti piemērotu, lai pa to šautu ar smagām bultām no arbaleta vai šķiltu kaujas dzirkstis. Piesardzīgi aizvadījis putekļsūcēju līdz lūkai, Babs Jaguns nosēdināja savu mašīnu uz plaša kāpņu laukumiņa. Abās pusēs uz miklajiem akmeņiem sarkanus atspīdumus meta lāpas, kas bija iedegušās viņu ierašanās brīdī.
Taņa nojauta kaut ko nelāgu. Viņai nez kāpēc negribējās ticēt, ka Neslavis Melkulis būtu aizmirsis šo lūku. Šeit viss izskatījās pēc slazdiem. Ja viņus te noķers, Taņu gaidīs visbargākais sods. Pēc atgadījuma ar pūķi Neslavis centīsies panākt, lai viņai par šo pārkāpumu atņem burvju gredzenu. Viņu pārvērtīs par zombiju un aizraidīs atpakaļ pie tru-loīdiem.
No lejas atskanēja ķildīgas balsis.
Taņa uzmanīgi pārliecās pār margām. Uz laukumiņa vienu kāpņu posmu zemāk trīs ciklopi spēlēja kārtis. Viens no viņiem blēdījās. Taņa no augšas labi varēja novērot, kā viņš, izlikdamies, ka pakasa kaklu, nemanāmi aizslidina liekās kārtis sev aiz apkakles. Abi pārējie ciklopi nemitīgi zaudēja un paklausīgi stiepa pieres pretī trešā knipjiem. Uzvarētājs atlieca milzīgo pirkstu un tīksmi sita knipjus, izsizdams laukā no draugu galvām pēdējās saprāta paliekas. Viņu pieres dunēja kā vara katli.
Vaņa Blēdovs nocēla no sienas lāpu un apgaismoja marmora pakāpienus, kas veda augšup. Skaidri varēja saskatīt divus dzirkstošus maģiskos aizkarus.
- Redziet! Aizsargājošās burvestības! - Vaņa teica.
- Nūja. Vienai tādai es pagājušo reizi uzskrēju virsū. Atpakaļ jau lēcu ar vardes kājiņām... Kvā, kvā, fu, riebjas atcerēties! - Babs Jaguns saviebās. - Labi, tūlīt pārbaudīsim, vai man izdosies piemuļķot Neslavi vai neizdosies.
Nometis uz grīdas savu mazo mugursomu, Babs Jaguns izvilka no tās oranžu mantiju. Tad viņš noklāja mantiju uz pakāpieniem un sāka kaut ko murmināt, reizēm ielūkodamies mazā grāmatiņā. Grāmatiņa čiepstēja un smalkā bal-
stiņā teica viņam priekšā. Beidzot viņš izšķīla zaļu dzirksti un pakāpās soli atpakaļ.
Oranžā mantija lēnām atrāvās no grīdas, it kā tajā būtu iemitinājies kāds nemierīgs rēgs. No iekšpuses piepūtusies, mantija nesteidzīgi peldēja pa kāpnēm. Taņai sažņaudzās sirds. Kopš tās dienas, kad viņai rokās aizdegās lociņš, meitene vairs nespēja bez satraukuma skatīties uz oranžo krāsu. Bet oranžu apmetņu un mantiju Tibidohsā bija daudz, tādās tērpās visi skolotāji un daudzi skolēni.
- Iesim! Mēs nedrīkstam no viņas atpalikt! - Babs Ja-guns jau skrēja aiz mantijas.
Oranžā mantija nesteidzīgi nolidoja pusi kāpņu posma un tad uzdūrās pirmajai maģiskajai barjerai. Zaļganais aizkars spoži uzliesmoja un nodzisa. Tas pats notika arī ar otru aizkaru.
- Kā tev izdevās neitralizēt Neslavja burvestības? - Va-ņa brīnījās.
Pat pustumsā varēja saskatīt, kā pietvīkst Baba Jaguna ausis.
- Krietni palauzīju galvu, - viņš pašapmierināts teica. — Visas divas nedēļas, kamēr lēkāju ar varžu kājiņām, tikai par to vien domāju. Lēkāju pa istabu un domāju. Bet pēc tam pēkšņi man atausa: Neslavja burvestības iedarbojas uz visiem, tikai uz viņu pašu ne! Tā taču ir? Ja tās iedarbotos arī uz pašu Neslavi, tad jau viņš nevarētu te staigāt un visu pārbaudīt. Bet viņš staigā un visur bāž savu degunu, tātad viņam šī maģija nav bīstama. Vai saprotat?
- Izklausās loģiski. Ne jau velti mēdz teikt, ka atbrīvot no Neslavja burvestībām var tikai pats Neslavis, - Taņa pie-
krita. Viņai vēl nebija gluži skaidrs, ko Babs Jaguns sagudrojis.
- Bet tālāk viss bija pavisam vienkārši. Vecmāmiņas skapi atradu Neslavja veco mantiju. Viņš to bija nejauši atstājis pēc ārstēšanās magpunktā. Un atdzīvināt mantiju - tas jau vispār ir sīkums. Man ļoti palīdzēja šī grāmatiņa!
Babs Jaguns lepni rādīja draugiem apdriskāto grāmatiņu, kas nesen bija teikusi viņam priekšā buramvārdus. Grāmatiņa viltīgi mirkšķināja uz vāka attēloto aci, bet uz muguriņas tai ik pa brīdim iedegās sarkani burti. “Balto magu draiskulības Hugo Viltnieka pārstāstā”.
“Nez vai viņš tiešām bijis tik viltīgs?” Taņa prātoja.
‘Turklāt vēl arī skaists,” tūdaļ apliecināja burti uz grāmatas muguriņas. Vēl pēc mirkļa grāmata mainīja savu nosaukumu. Tagad uzraksts uz muguriņas vēstīja: “Balto magu draiskulības Hugo Skaistuļa un Gudrinieka pārstāstā.”
Atskārtusi, ka grāmatiņa atspoguļo viņas domas, Taņa žigli bloķēja savu apziņu. Jā, šis Hugo tiešām nebija ar pliku roku ņemams.
- Kur tu dabūji šo grāmatu? Vai bibliotēkā? - viņa vaicāja.