- Nē-e, - Babs Jaguns purināja galvu. - Abdulla nebūtu man to izsniedzis. Tā glabājas speciālajā fondā. Bet, par laimi, šis Hugo kādreiz bija ārstējies pie manas vecmāmiņas un pēc tam uzdāvinājis viņai grāmatu ar autogrāfu. Tur pirmajā lappusē ir viņa paraksts - vienreizīgi vijumi.
- Kas tad Hugo kaitēja? No kā viņš ārstējās? Varbūt no viltības? - zobgalīgi vaicāja Vaņa.
- To vecmāmiņa vairs neatceras, - Babs Jaguns nevērī-
gi atsaucās. - Droši vien nekas būtisks. Vai nu blaugznas, vai varbūt gudrības zobs iestrēdzis smaganās... Vai varbūt tikai iebāza sev degunā zīmuli un vairs nevarēja izvilkt. Ar rakstniekiem visādi joki gadās, īpaši kad uznāk iedvesma.
Grāmatiņa kaut ko neapmierināta burkšķēja. 1 iugo Viltniekam nepatika klausīties tādas atsauksmes par savu personu.
Sekodami lēnām pa gaisu peldošajai mantijai, kas noslēpumainā veidā pamanījās atkārtot visas Neslavja kustības un pat plecu raustīja uz mata kā viņš, draugi devās augšā pa marmora kāpnēm. Reizēm no bruņutērpiem nišās un no sienām iznira rēgi, bet tie visi bija mazpazīstami un samērā mežonīgi. Vienam krūtīs rēgojās garš šķēps, un citi rēgi uz tā kāra žāvēties savas vecmodīgās garās zeķes un kaftānus. Starp rēgiem nemanīja ne Poručiku, ne Neizārstēto Dāmu, pat Bezacu Sausina neparādījās. Rēgi drūmi blenza, uz jautājumiem neatbildēja un ātri vien līda atpakaļ savās paslēptuvēs.
Ap mantiju trīsreiz pašķīda zaļganas dzirksteles, un vienreiz uzliesmojums bija sarkans. Neslavis tiešām nebija skopojies ar aizsardzības zintēm. Turklāt dažas noburtās vietas bija maskētas tik labi, ka nevarēja redzēt pat jau ierasto pus-caurspīdīgo aizkaru. Garas liesmu mēles sniedzās pēc Ne-slavja vecās mantijas, bet tūdaļ vainīgi atrāvās atpakaļ, it kā saprazdamas, ka kļūdījušās.
Visus trīs draugus, kas sekoja mantijai, aizsardzības barjeras laida cauri bez iebildumiem - droši vien uzskatīja, ka viņi iet kopā ar Neslavi un viņus nedrīkst aizkavēt.
1 Iugo Viltnieka grāmata ķiķināja bez mitas. Grāmatas
sen mirušais autors bija sajūsmināts par jauno dēku. Uz pēdējā vāka pat uzzīmējās viņa portrets: seja apaļa kā pankūka, īss, uzrauts deguns un kupla, pūderēta parūka. Bridi pa brīdim Hugo portrets sāka satraukti žestikulēt un reiz pat parādīja Taņai mēli.
Tā viņi kāpa diezgan ilgi. Kad Taņai jau bija sajucis pakāpienu skaits, Vaņa Blēdovs pēkšņi apstājās un sastinga, iekrampējies margās. Taņa, to neievērojusi, uzdrāzās viņam virsū un sadauzīja degunu pret viņa plecu. Viņa jau gribēja izteikt savu sašutumu, bet tad ieraudzīja to, ko jau bija ieraudzījuši Vaņa ar Babu Jagunu, un vārdi iestrēga viņai kaklā.
Galvenās kāpnes aprāvās. Tieši viņu priekšā aiz neliela laukumiņa stiepās sudrabaini 1 rails piekaramais tills. Pa taisno cauri akmens sienai - it kā šīs sienas nemaz nebūtu - tilts veda uz milzīgu zāli ar tievām kolonnām, kuras te pagaisa, te atkal parādījās kā stingri novilktas, baltas līnijas. Neko vairāk nevarēja saskatīt - vismaz tik ilgi, kamēr neuzkāpa uz tilta.
Hugo Viltnieks pārspīlētās bailēs pacēla abas rokas virs galvas, atveidoja sejā šausmu grimasi un aizvēlās aiz portreta rāmja. Pēc pāris sekundēm viņš atkal izbāza galvu, taču parūkas vairs nebija. Viņš izskatījās ārkārtīgi noskumis un nemitīgi tvēra ar rokām pie plikā paura, izlikdamies, ka plūc sev matus.
- Izgaistošais stāvs! - čukstēja Babs Jaguns.
Vaņa Blēdovs draiski samiedza acis.
- Vai aizskriesim līdz zālei un atpakaļ? Vai ari tev dūša ir papēžos? - viņš vaicāja.
Viņš jau gribēja kāpt uz tilta, bet Babs Jaguns viņu atrāva nost.
- Tev smadzenes pārkarsušas, vai? - Babs Jaguns vaicāja. - Dzīvot apnieis? Paskaties uz to!
Viņš norādīja uz Hugo Viltnieku, kuram jau bija apnicis plūkāt pūciņas no sava plikā paura. Līdz jostasvietai izliecies no portreta rāmja un atspiedis galvu delnās, 1 lugo vēroja Izgaistošo stāvu. Kad viņa skatiens aizslīdēja līdz. kolonnām, I lugo Viltnieks nodrebēja un - tik veikli, kā to nemaz nevarēja sagaidīt no tāda resnīša, ielēca paslēptuvē aiz rāmja. īsu mirkli gaisā pazibēja apaļīgie kāju ikri garajās zeķēs un vecmodīgas kurpes ar lenšu pušķiem.
Neslavja oranžā mantija nekustīgi karājās gaisā virs laukumiņa. Tukšā kapuce brīžam nodrebēja un piepūtās kā pūslis un tad atkal saplaka. Pēkšņi mantija sakustējās, pāris reižu atdūrās pret sienām un beidzot, viegli šūpodamās, aizpeldēja uz piekaramo tiltu. Draugi saspringti sekoja mantijas ceļam. Apmēram līdz tilta vidum tā nokļuva bez traucējumiem. Šķita, ka vēl pavisam mazliet - un mantija jau būs starp kolonnām. Bet tad sudrabainais tilts vienā mirklī kļuva purpursarkans. Tas piebrieda, sāka svaidīties, it kā pa apakšu tam būtu aizplūdis neredzams vilnis, un pieskārās pie mantijas.
Mantija uzliesmoja, drudžaini sašūpoja tukšās stērbeles un izgaisa. Bet vēl pēc mirkļa piekaramais tilts apdzisa un atkal šūpojās, klusi čīkstēdams, it kā nekas nebūtu noticis.
Draugi saskatījās.
- Ak manu māmulīt bubulit! Mums jāiet atpakaļ... Šeit mēs līdz Izgaistošajam stāvam netiksim, - piesmakušā balsī teica Babs Jaguns.
Taņa atcerējās, ko Poaičiks Rževskis viņai bija stāstījis par Trako Vectētiņu. Šis prātu izkūkojušais spoks ilgus gadsimtus esot Tibidohsā meklējis apslēpto mantu. Vai atradis -nav zināms, bet slepeno eju uz Izgaistošo stāvu viņam izdevies atrast. Eju, pa kuru iespējams ne tikai nokļūt Izgaistošajā stāvā, bet arī atgriezties no turienes.
- Neslavis veltīgi sargā Galvenās kāpnes. īstais ceļš uz Izgaistošo stāvu nemaz nav šeit, - Taņa teica.
- Kur tad? - Tūlīt sekoja Vaņas jautājums.
- Nezinu. Bet kaut kur tas ir. Kādam taču izdevās atnest no Izgaistošā stāva dzelksni un “Galdiņ, aizsargājies!”, - Taņa prātoja.
Nez kāpēc viņai nedeva mieai atmiņas par šo samērā nekaitīgo galdautu, kas prata vienīgi tvarstīt izklaidīgus naba-dziņus aiz deguna. Kāpēc tas, kurš paņēma dzelksni, bija noslēpis šo galdautu aiz statujas blakus darbnīcai? Kāpēc viņam vispār ievajadzējās galdautu? Kaut kāda jēga taču tam bija!
Un kas pie darbnīcas bija darāms Zobrāvējai - ja Zār-ciene nemelo un tiešām viņu tur redzējusi?
Un tad Taņa nodrebēja aiz pārsteiguma, ka viņai agrāk nav ienākusi prātā doma: un ko pie darbnīcas bija aizmirsusi Zārciene?
Viņi jau grasījās kāpt lejup, kad pēkšņi no pašas izgrauzta cauruma Vaņas dzeltenajā krekliņā izkrita resna jūrascūciņa, iespiedzās un strauji metās uz piekaramo tillu.
- Kurp tad tu? - kliedza Vaņa. - Tur nedrīkst!
Bet jūrascūciņa jau atradās uz tilta un mērķtiecīgi tipināja uz priekšu, tuvodamās vietai, kur nesen bija izzudusi mantija.
- Nāc atpakaļ! - sauca Vaņa, jau traukdamies zvēriņu notvert.
Taņa ar Babu Jagunu nepaguva viņu apstādināt. Divos lēcienos Vaņa sasniedza tilta vidu, saķēra jūrascūciņu un drāzās atpakaļ.
dāņa bija pieskrējusi pie pašas laukumiņa malas. Viņa redzēja, kā tilts Vaņam aiz muguras kļūst purpursarkans un cenšas zēnu notvert, veļoties kā liels vilnis. Bet Vaņa it kā neko nenojauš. Vēl mirklis - un viņu sagaidīs Neslavja mantijas liktenis.
- Lec! - Taņa kliedza. - Lec taču, ātrāk!
Vaņa atskatījās, iztērēdams veselu sekundi, ieraudzīja tilta uztūkumu sev aiz muguras un lēca. Tas nebija pats veiklākais no viņa lēcieniem, jo rokās Vaņa turēja pie krūtīm piespiestu jūrascūciņu un pamats viņam zem kājām jau zuda. Ja Taņa un Babs Jaguns viņu nesatvertu aiz padusēm un neuzvilktu uz laukumiņa, viņš noteikti būtu nogāzies lejā. Vaņa gulēja uz vēdera un pūlējās atgūt elpu, bet viņam aiz muguras neprātīgā un nu jau veltīgā niknumā šūpojās piekaramais tilts.