- Cuf-čuf-čuf, - blakus kāds dusmīgi pukšķināja.
It kā nekas nebūtu noticis, izglābtā jūrascūciņa nopurinājās un, savilkusi purniņu neapmierinātā grimasē, sāka apostīt savus tumšos, rudiem plankumiem izraibinātos sānus.
- Lai arī jūras, tu tomēr esi īsta cūka! - pārmetoši teica Taņa.
Nespēdama apvaldīties, viņa pastiepa roku un sabužināja Vaņas matus.
Hugo Viltnieks piesardzīgi pabāza degunu laukā no rāmja, palūkojās apkārt un jūsmīgi pacēla Vaņam pretī augšup uzliektu īkšķi. Pēc tam viņš izvilka no aizauss garu zoss spalvu, norūpējies pataustīja tās galiņu, pārbaudot, vai spalva labi uzasināta, un kaut kur nozuda.
- Nelaimīgais grafomāns! Aizskrēja apcerēt tavu varoņdarbu. - Baba Jaguna balsī ieskanējās skaudība.
Taņa jau sen bija pamanījusi, ka Baba Jaguna un Vaņas draudzība vienlaikus ir arī sacensība. Viņi bija ļoti pieķērušies viens otram, bet tik un tā vismaz reizi mēnesi sakāvās. Visbiežāk Babs Jaguns sāka bārstīt muļķīgus jociņus par zvēriņu aprūpēšanu, bet Vaņa atriebdamies iespēra viņa jaunajam putekļsūcējam un apvaicājās, vai Babs Jaguns nav aizmirsis iepildīt šai grabažā sapuvušus tomātus.
- Kas tur liels... Nevarēja taču viņu tur atstāt! - Vaņa mulsi noburkšķēja, paslēpdams jūrascūciņu zem krekla.
Nokļuvusi tumsā, jūrascūciņa secināja, ka iestājusies nakts, un aizmiga.
Ar lāpām apgaismodami ceļu, draugi kāpa lejup. Kaut gan Neslavja mantija vairs nepeldēja viņiem pa priekšu, maģiskās barjeras tomēr laida viņus cauri. Droši vien tās atcerējās, ka augšup viņi kāpa kopā ar saimnieku. Viena melnās maģijas barjera tomēr uzliesmoja un ietina viņus kodīgos dūmos. Viņiem par laimi, Hugo Viltnieks žigli izbāza galvu no grāmatas un kaut ko nomurmināja. Dūmi tūlīt izklīda.
Viņi veiksmīgi atgriezās pie putekļsūcēja, un Babs Ja-
guns centās to iedarbināt, bet putekļsūcējs tikai šķaudīja. Nelīdzēja ne Baba Jaguna pūliņi, ne buramvārdi “Pilotus ka-mikadzius!", ne zaļās dzirkstis.
- Sasodīts, ko tad tas nozīmē? - Sarūgtinātais Babs Ja-guns piespēra kāju pie zemes.
Tai pašā mirklī no savas paslēptuves zem putekļsūcēja izmuka žurka ar vardes kājiņām (vēl viens Neslavja izdarību upuris!) un aizlēkāja uz spraugu. Zobos viņa turēja pārgrauztu aukliņu, kurā bija karājies viens no burvju talismaniem - tas, kurš atbildēja par vertikālo pacelšanos.
No apakšējā laukumiņa joprojām skanēja skaļi spēļu kaišu plīkšķi un zaudētāju īgnā šņākuļošana.
Babs Jaguns sadrūmis berzēja pieri.
- Ir nu gan cūcība! Ko lai mēs tagad iesākam? Šaujam-lūkai cauri mēs netiekam, bet lejā sēž ciklopi. Vai tiešām būs jāgaida, kamēr Neslavis nāks pārbaudīt savas barjeras un mūs pieķers? Paklau, Taņa, varbūt izsauksim kupidoni-ņu, lai atgādā šurp tavu kontrabasu? Šaujamlūkā gan tas instalments nelīdīs, bet viņi var sagaidīt mūs ārpusē.
Šī doma Taņu nesajūsmināja. Viņa pārlieku labi pazina kupidoniņus un nešaubījās, ka viņi sadauzīs kontrabasu piecu minūšu laikā.
- Viens kupidoniņš kontrabasu līdz šejienei neatvedīs, -viņa teica. - Ja izsauksim divus vai trīs, viņi uzbungos no miega visu skolu. Turklāt vēl ņemsies kutināt Zārcieni un tīstīt viņu Melnajos Aizkaros... Nē, izgudro kaut ko citu!
Viņa piesardzīgi pārliecās pār margām un palūkojās lejup. Visās partijās joprojām uzvarēja tas pats blēdīgais ciklops. Abi pārējie paklausīgi ļāva sist sev knipjus, un viņiem uz pierēm jau bija izauguši pamatīgi puni. Taņa saspringti centās atcerēties gadījumam piemērotos buramvārdus, kurus viņiem samērā nesen savā stundā bija mācījusi Medūzija.
- Papīrelus izlīdanus!- nočukstēja Taņa.
Blēdīgais ciklops sajuta vieglu kņudoņu sev uz muguras starp lāpstiņām. Vispirms pa spraugu starp apkaklīti un kaklu laukā izlīda kreiča dāma, pēc tam desmitnieks un beidzot arī kārava dūzis. Kārtis noslīdēja pa ciklopa skūto pakausi un, gluži kā nektāru pārdzērušies naktstauriņi, sāka vieglprātīgi virpuļot viņam zem deguna. Abi pārējie ciklopi stulbi blenza, ātrumā nevarēdami saprast, no kurienes uzradies šis kavas papildinājums. Idilli izbojāja blēdis pats. Viņš kautrīgi gaiņāja kārtis prom un mēģināja saplēst kreiča dāmu sīkos gabaliņos.
- Palīgā! Slepkavo! - spiedza kreiča dāma, ar vēdekli sizdama ciklopam pa pirkstiem. - Sitiet viņu, puiši! Viņš blēdījās!
Abi pārējie ciklopi saskatījās. Abu plakanajās sejās vienlaikus atspoguļojās viena un tā pali dziļā doma. Viņi lēnītēm piecēlās.
- Ak tā! Nenāc klāt, nositīšu! - Vainīgais ciklops steidzīgi paķēra vāli.
Nākamajā mirklī triju saķērušos ciklopu kamols ripoja lejup, pa ceļam notriecot visas Neslavja maģiskās barikādes, bet kamolam aiz muguras skrēja Taņa, Vaņa un Babs Ja-guns, kurš stenēdams stiepa putekļsūcēju.
- Esmu gan ēzelis! Kas man lika pirkt putekļsūcēju bez ritenīšiem! - Babs Jaguns izteica sev pārmetumu.
Viņi pārkāpa pāri trim žēlabaini kurkstošām vardēm, no
kurām viena turēja mutē kreiča dāmu. Pazīstamie gaiteņi aizveda viņus uz guļamistabu stāvai.
Tur valdīja klusums. Viņu naksnīgo ceļojumu neviens nebija pamanījis.
11."Dārdum vilkfum!" un "mazais Blaktēns"
No rīta Taņu atmodināja mežonīgs Zārcienes spiedziens. Ierāvusies gultas stūrī, Taņas istabas kaimiņiene ar drebošu roku rādīja uz Melnajiem Aizkariem.
- Kas tad nu, Kaplič? Vai atkal sapņoji par Glumovu ar tauriņu ķeramo tīklu? -Taņa nožāvājās.
Pēc nakts piedzīvojuma galvā jautās smagums, plakstiņi bija kā ar svinu pielieti.
- Tas nav Glumovs! Tas nav mans sapnis! - kliedza Zār-ciene.
Taņa pameta skatu uz logu un sastinga. Uz Melnajiem Aizkariem nekustīgi stāvēja dzeltena vecene ar sažuvušu seju un tukšiem acu dobumiem. Viņas no rumpja nocirstās rokas sniedzās pēc Taņas. Melnie Aizkari ķiķināja aiz sajūsmas, ka izdevies notvert tik retu sapni.
- Skicus šmaukusi - iesaucās Taņa, izšķildama zaļu dzirksti.
Melnie Aizkari nodrebēja. Vecene nozuda. Tomēr Taņa vēl ilgi nespēja attapties. Visu laiku viņai acu priekšā rēgo-
jās nocirstās rokas un tukšie acu dobumi, vecene, kuras īstais vārds bija Sērga del Torte...
KĀPĒC VIŅAI RĀDĪJIES TĀDS SAPNIS? To Taņa nekādi nespēja saprast.
Torit - piektdien, 13- februārī, - pirmā stunda bija kārtējā ļaunas acs lāsta noņemšana, un nodarbība iesākās neparasti. Šoreiz Zobrāvējai rokā nebija dzejas sējumiņa, un skolotāja pati arī izskatījās pavisam citāda - it kā koncentrējusies kaut kam ļoti svarīgam. Viņas briļļu izliektās lēcas šķita biezākas nekā parasti.
Varbūt tādēļ, lai slēptu acis?
Taņa tūlīt aizgainīja šo domu, tomēr nejaukas mieles palika.
Zobrāvējai padusē iespiestais klases žurnāls klusītēm kaut ko murmināja. Vispār žurnāls bija mazliet nojūdzies -vismaz BabsJaguns tā apgalvoja.
- Sākumā, kā vienmēr, pārbaudīsim mājasdarbu, - Zob-rāvēja sacīja.
Viņa nevērīgi pameta žurnālu gaisā, un tas sāka strauji lidināties pa klasi, uz mirkli sastingstot virs katra skolēna pakauša. Žurnāla lappuses švīkstēja. Garā zoss spalva žigli kaut ko pierakstīja, reizumis ienirdama tintnīcā. Skolēni neviļus ierāva galvu plecos.
- Tūlīt zvels Glumovam pa pauri! - Dusja Mopsikova iesmējās.
Visi bija tik ļoti pieraduši pie žurnāla bargās apiešanās ar Glumovu, ka pats Glumovs bija ļoti pārsteigts, kad žurnāls, paslīdējis garām viņa paurim, skaļi uzplaukšķināja pa pieri Zārcienei.