- Par ко tad man? Es visu izpildīju! - Kapličova bija sašutusi.
- Čukuru Immčukani? - žurnāls klusītēm nočiepstēja un atgriezās pie Zobrāvējas.
Skolotāja uzmeta skatu izliktajām atzīmēm un pamāja ar galvu.
-Jūs droši vien atceraties: es apsolīju, ka vēlāk mēs mācīsimies par liktenīgu lāstu. Un tagad tā diena ir pienākusi. Lai jūsu attieksme pret šo tematu būtu nopietnāka, es aizņēmos no Neslavja Melkuļa dažus rekvizītus.
Zobrāvēja uzsita knipi. Dūms atvērās, un klasē ieripoja liels ozolkoka zārks ar ritenīšiem. Vāks atsprāga vaļā, un kļuva redzams, ka zārks ir tukšs.
- Oho, cik smalks... Tādā gan gribētos pagulēt! - jūsmīgi izdvesa Zārciene, mitēdamās berzēt pieri.
Viņa tiešām prata novērtēt labu zārku, jo viņas vecāki truloīdi strādāja iestādē, kas saucās “Rituālie pakalpojumi”. Iespējams, no viņiem Zārciene bija mantojusi savu melno humoru un stulbo jociņu krājumu.
Daži ieķiķinājās. Zobrāvēja sarauca pieri.
- Es gan ieteiktu jums atturēties no smiešanās. Ļoti iespējams, ka stundas beigās šajā zārkā gulēs kāds no jums. Visticamāk tas, kurš neievēros manus ieteikumus vai nenoklausīsies līdz galam manus paskaidrojumus. Varat man ticēt: liktenīgais lāsts nav vis nekāds parasts nobūrums, ar kuru pa spēkam tikt galā katram no jums, vienīgi Glumovam ne... Glumov, vai tu nesaprati, ko es teicu? Beidz dedzināt solu ar kaujas dzirkstīm!! Paliksi pēc stundām, lai pārkrāsotu solu! Protams, ja tik ilgi nodzīvosi!
Guna iestenējās, un gredzens izkrita viņam no rokas.
- Liktenīgais lāsts ir pats baismīgākais no visa, ko izmanto mūsdienu melnā maģija, - Zobrāvēja mierīgā balsi turpināja. - Tas iekļauts Senvīra sastādītajā simt aizliegto buramvārdu sarakstā. Neviens vairs nedrīkst kādam mācīt šo lāstu, taču daudzi burvji diemžēl vēl prot to izmantot. Tieši tāpēc mēs mācāmies par liktenīgo lāstu ļaunas acs noņemšanas nodarbībās.
-Jau pirmajā klasē? - bikli vaicāja Rita Doduzkrīta.
Acis piemiegusi, Zobrāvēja palūkojās uz Ritu un pabīdīja savas brilles augstāk uz deguna. Šķita, ka viņa nevar izlemt, vai vajadzētu atbildēt. Tomēr šī meitene ar asajiem sejas vaibstiem bija viena no labākajām Zobrāvējas skolniecēm, un skolotāja atmaiga.
- Ļoti labs jautājums, Doduzkrīta! Tik tiešām, līdz šim ar liktenīgo lāstu iepazinās piektajā klasē, kad skolēniem jau ir pietiekami liela pieredze. Bet šogad - sakarā ar dažiem apstākļiem - Sardanapals man ieteica noturēt liktenīgā lāsta stundas visās klasēs.
Taņa mēmi saskatījās ar Vaņu Blēdovu. Sakarā ar dažiem apstākļiem - tas skanēja draudīgi un neskaidri. Un tāpēc biedēja.
- Bet kāpēc tā jāsteidzas? Vai kāds grasās šo lāstu izmantot? - Vaņa vaicāja.
Zobrāvēja sakrustoja rokas uz krūtīm. Šķita, ka šis jautājums viņu pārsteidzis nesagatavotu.
- Ko tu pļāpā, Blēdov? Kas tās par muļķīgām iedomām? -viņa nervozi iesaucās. - Negribu dzirdēt vairs nevienu jautājumu! Vai visiem skaidrs? Un tagad iegaumējiet. Liktenīgā
lāsta iedarbība sākas ar stiprām vēdergraizēm; pēc tam nolādētais ar šo lāstu sačokurojas un kļūst līdzīgs mūmijai. No ņemt šo lāstu var tikai pirmajās piecās minūtēs. Ja šajās piecās minūtēs nepagūsiet lāstu neitralizēt, neviens jums vairs nepalīdzēs, pat Sardanapals ne. Varat jau uzreiz tīties baltā palagā un soļot pa taisno uz kapsētu. Zārciene, vai tu visu saprati?
- Kas tur ko nesaprast? - negribīgi noburkšķēja Zārciene.
- Ļoti labi! Iegaumējiet turpmāko! Liktenīgā lāsta noņemšanai der tikai vieni vienīgi buramvārdi: “Gāris millis!" Pirmā zilbe ir gara, otrajā vārdā uzsvars uz “Г. Buramvārdiem jāpievieno divkārša zaļa vai sarkana dzirksts. Vēl ārkārtīgi jāsasprindzina gribasspēks. Ja vilcināsieties vai izbīsieties - viss, gals klāt...
Zobrāvēja ieturēja iespaidīgu pauzi un tad vairākas reizes atkārtoja buramvārdu formulu.
- Un tagad ķersimies pie praktiskajām nodarbībām. Vai kāds brīvprātīgi piesakās izmēģināt liktenīgo lāstu?
Neviens nepieteicās. Katrs, pie kura kaut uz mirkli aizkavējās Zobrāvējas skatiens, pūlējās nemanāmi palīst zem sola. Rita Doduzkrīta pat pamanījās kļūt neredzama. Tiesa gan, tikai daļēji, jo viņas drēbes joprojām bija redzamas.
- Žēl gan, ka jūs visi esat tādi gļēvuļi. - Zobrāvēja bija sarūgtināta. - Būs man pašai kāds jāizvēlas.
Viņa gāja cauri klasei, vērīgi ielūkodamās katrā audzēknī. Zārciene drebēja. Milzīgais Guna Glumovs neveiksmīgi pūlējās paslēpties aiz penāļa. Babam Jagunam skaļi klabēja
zobi. Pēkšņi Zobrāvēja apstājās, pastiepa pirkstu pret Veru Papagaili un skaļi teica:
- Korķonis izsūonis!
- Ai-i-i! - Vera skaļi iespiedzās un nogāzās no krēsla.
Zārks sāka nepacietīgi virināt vāku.
- Viņa ir mirusi! Vera pagalam! Viņu nogalināja! - šausmās lūkodamās uz draudzenes nekustīgo stāvu, kliedza Dus-ja Mopsikova.
Visi sēdēja kā sastinguši. Papagaile gulēja uz muguras, viņas seja bija bāla kā krīts, sarkanumu saglabāja vienīgi savulaik durvīs iespiestais deguntiņš.
Zobrāvēja nesteidzīgi piegāja pie Veras un notupās viņai blakus.
- Viņa ir mirusi, mirusi! - Mopsikova atkal ievaimanājās.
- Mirusi, tu saki? Diez vai! Kāpēc viņai būtu jāmirst? Nav taču nekāda iemesla! - izsmējīgi teica Zobrāvēja. - Es tikai gribēju palūgt Veru, lai viņa man palīdz. Jums taču vajadzētu atcerēties, ka “Korķonis izsitonis!” ir parastie gaismas izslēgšanas buramvārdi. Jūs tos mācījāties vienā no pirmajām stundām. Jūtos apbēdināta, ka Papagaile tik nevērīgi klausās manus paskaidrojumus un ka viņai ir tik slikta atmiņa.
Pēc brītiņa Vera piesardzīgi atvēra acis un pieslējās sēdus - acīmredzot pati skaidri nezinādama, vai atrodas jau viņpasaulē vai vēl tepat. Visi varēja pārliecināties, ka viņa patiešām ir sveika un vesela un nogāzusies ģībonī tikai aiz. pārbīļa. Viņa pat saņēmās tiktāl, ka izšķīla no gredzena zaļu dzirksti un apdzēsa visas lampas. Klase iegrima pustumsā, tikai caur pavirši aizvilkto aizkaru spraugām vēl spiedās daži gaismas stariņi.
- Burvīgi, tiešām burvīgi, - teica Zobrāvēja. - Liktenīgo lāstu parasti izmanto naktī, tāpēc ari noņemt to jāmācās tumsā.
Skolotājas balsī ieskanējās tāds kā ļauns prieks, kaut ari viņa centās to noslēpt. Taņai šķita, ka Zobrāvējas biezajām briļļu lēcām cauri laužas spoža, zila gaisma. Bet tas ilga tikai vienu mirkli...
- Grotere! - Taņa izdzirdēja skolotājas balsi. - Lūdzu iznāciet klases vidū un nostājieties pie mana galda!
Taņa nodrebēja. Bija vien jāceļas kājās. Ceļgali viņai ļodzījās. Kopš stundas sākuma Zobrāvēja ne reizi nebija uz viņu paskatījusies, tāpēc šis aicinājums nāca pavisam negaidīts.
Aizķerdamās aiz soliem, Taņa aizvilkās līdz skolotājas galdam. Viņas domās valdīja galīgs sajukums. Pustumsā viņa redzēja, kā Zobrāvēja notēmē uz viņu garu pirkstu, kā sabiezē ceriņkrāsas gaiss un kā skolotāja šai gaisā ievelk dīvainu zīmi no vairākām krusteniskām līnijām.
- Furillis ebus tnifus bonitjis apendicītus purvamus! -klusā balsī skaitīja Zobrāvēja.
Baismīgais hieroglifs sakustējās un līda Taņai virsū, lēnītēm griezdamies un šķeldams tumsu ar savām asajām šķautnēm. Meitene iekliedzās un mēģināja ar plaukstu atvairīt zīmi, taču tā jau bija paguvusi izkust.
Pēc tam Taņa pēkšņi juta, ka vēders savelkas sāpīgā mezglā. Viņa vairs nespēja noturēties kājās un nokrita uz grīdas. Deniņos dūra, galva smeldzoši pulsēja. Zārks iečīkstināja ritenīšus un sāka ar sava apšuvuma bārkstīm bungot sēru maršu.