- Es... Ko jūs atļaujaties? - sašutis svepstēja Blakts, bet gredzens nepievērsa viņa vārdiem ne mazāko uzmanību.
-Ja vēlreiz, redzēšu, ka tu grauz kāju pirkstus, dzer varžacu nodzīšanas šķidrumu un slēp zem segas skunksu, par to kļūs zināms visai Tibidohsai! - gredzens paziņoja.
Profesors Blakts sagrīļojās, izmeta gredzenu no rokas un, nemitīgi atskatīdamies, tipināja uz savu šūpuļtīklu. Viņš izskatījās pavisam satriekts. Pacēlusi gredzenu, Taņa uzmauca to pirkstā.
“Paskat vien! Ar ko tik mūsu Blakts savulaik nodarbojies! Grauzis kāju pirkstus un dzēris varžacu šķidrumu!" Viņa bija pārsteigta. Nebija viegli noticēt, ka profesors kādreiz bijis grūti audzināms pusaudzis un Taņas vectētiņš Teofils mācījis viņam maģiju.
- Mazais Blaktēns! - Taņa atkārtoja un iesmējās, nolēmusi, ka noteikti par šo iesauku pastāstīs Vaņam un Babam Jagunam.
Žēl tikai, ka pēdējā laika abi draugi pret Taņu izturējās savādi - ne jau nu gluži vairījās, jo mieru viņi bija salīguši diezgan drīz, tomēr meitene bieži juta, ka Vaņa un Babs Jaguns met uz viņas pusi nemierīgus skatienus. Agrākās attiecības vairs neatjaunojās, lai arī kā viņiem visiem trim to gribētos.
Todien, kad Zobrāvējas stundā viņa bija izkliegusi Sērgas del Tortes iecienītos buramvārdus, Taņa ilgi prātoja, kam lai lūdz padomu. Vērsties pie Meduzijas viņa neuzdrīkstējās, bet Sardanapals bija sācis izturēties pret viņu lietišķi un skarbi. Taņa pat baidījās, ka Sardanapals izlems viņu pārcelt uz “tumšo” nodaļu, kā tas reiz bija noticis ar Šurasiku.
Beidzot Taņa izlēma aiziet pie Jages, kas vienmēr bija labi pret viņu izturējusies. Raibā čigānu lakatā ietinusies, Sausnējā večiņa pašlaik ņēma nost no uguns katlu. Atšķirībā no profesora Blakta klases ar noglumējušo grīdu, biezas pelējuma kārtas klātajiem senajiem katliem un šaušalīgi smirdošajiem brūvējumierņ Jages magpunktā vienmēr bija tīrs. Smaržoja pēc piparmētrām un raudenēm, zem koka lāviņām gulēja izspūrušas bērzzaru pirtsslotas. Arī tinktūras, ar kurām Jage ārstēja savus pacientus, parasti bija smaržīgas, ar tīkamu garšu.
Ne jau velti pat uz mūžīgiem laikiem ievēlētajam Tibi-clohsas galvam Sardanapalam Melnjūrim patika ārstēties ar Jages uzlievitēm. Reizēm gadījās, ka pēc tādas ārstēšanās viņš tā pārveseļojās, ka maršēja pa gaiteņiem ar Senvīra burvju vāli rokā, ar ūsām sitot pats sev takti, un dziedāja sanskrita buramvārdus ar neskaidru jēgu.
- Nāc palīgā! Salej šito tur iekšā! - komandēja Jage, pasniegdama Taņai katlu ar karstu virumu.
Uz galda stāvēja platkaklaina stikla pudele. Tajā peldēja tādi kā sīki kāpuriņi, kā kurkuļi. Tikko Taņa bija salējusi pudelē Jages virumu, kāpuriņi sāka raut no tā laukā gaļas gabaliņus un strauji kļuva lielāki.
- Neiesaku bāzt tur iekšā pirkstu. Protams, ja pirksts tev nav apnicis, - teica Jage.
- Kas tie ir par kurkuļiem? - Taņa vaicāja.
- Nevis kurkuļi, bet kaulaudzes, - Jage īgni skaidroja. - Tās steigšus jāpavairo. Drīz sāksies pūķbola čempionāts. Un tas nozīmē, ka gan iedauzītu galvu, gan salauztu roku un kāju būs vairāk, nekā vajadzīgs.
Taņa noskurinājās, pamatoti iedomājusies, ka arī viņa taču var kļūt par vienu no kaulu lauzējiem. Viņa atcerējās, ka reiz jau redzējusi kaulaudzi izlienam no Baba Jaguna pārsējiem. Bet tā bija pieaugusi - liels, plakans kukainis ar trauslām kājiņām. Kukainis varētu šķist pat derdzīgs, ja vien tas nebūtu apveltīts ar brīnumaino spēju saaudzēt lauztus kaulus. Tiesa, šim nolūkam kaulaudzi vajadzēja novietot zem ģipša, turklāt, kā apgalvoja Babs Jaguns, tas neizturami kutēja.
Beigusi barot kaulaudzes, Jage apsēdās, lai atpūstos. Viņas rokā pati no sevis uzradās pīpe ar īsu ķirškoka kātu. Smaržīgie dūmu mākonīši veidoja teiksmainu zvēru figūras.
Taņa mulsi stāvēja blakus, nespēdama saņemties, lai sāktu runāt. Acis piemiegusi, Jage laipni viņā palūkojās un tad draudzīgi vaicāja:
- Nu, ko tu esi ievārījusi? Vai pateici aizliegtus buramvārdus?
- Sērgas del Tortes buramvārdus. Tā sacīja Sardanapals, -Taņa skumji atzinās.
- Zinu, zinu. Senvīrs tos sauca par haosa buramvārdiem. Taisni vai jābrīnās, ka jūs visi palikāt dzīvā. Vai tu tos zināji jau agrāk?
- Nē. - Taņa papurināja galvu. - No kurienes lai es tos zinātu? Es nobijos, ka nepratīšu noņemt liktenīgo lāstu, un pēc tam... pēc tam tas viss notika.
- Tiešām dīvaini. Bet man šķiet, ka Sardanapals vairāk uztraucies par ko citu. Tos buramvārdus taču tu būtu varējusi nejauši kaut kur padzirdēt vai izlasīt; viņu uztrauc trīs sarkanās dzirkstis. Tik daudz dzirksteļu vienā rāvienā spēj
izšķilt tikai ļoti spēcīgs melnais burvis. Tāda līmeņa burvis kā Tā, Kuras Nav.
Taņa juta, kā dreb viņas rokas.
- Vai tad gredzens nav tas, kas rada dzirkstis? - viņa vaicāja.
- Gredzens gan, - Jage piekrita. - Bet gredzens viens pats neko nevar izdarīt. Tajā tikai uzkrājas burvja enerģija. Ja burvju gredzenu uzmauks pirkstā truloīdam, nebūs nevienas, pat ne visvārgākās dzirksts.
Brītiņu abas klusēja. Taņa lūkojās uz jages grumbainajām rokām, uz viņas raibā lakata rakstiem, klausījās, kā krāsnī sprakšķ bērza pagales. “Negribu... negribu vairs dzirdēt šo vārdu. Es neesmu Sērga del Torte. Es neesmu viņa,” domāja Taņa.
- Vai tev rādās neizprotami sapņi? Tādi sapņi, no kuriem tev bail? - Jage pēkšņi pavaicāja.
- Nē, - atbildēja Taņa un tūlīt saprata, ka samelojusies.
No kurienes tad Melnie Aizkari bija ķēruši dzelteno, mirušo veceni ar tukšajiem acu dobumiem, kuros pland nibinsar-kana uguns? Veceni, kuras nocirstās rokas sniedzās pēc Taņas?
- Man jāskrien uz treniņu. Pēc divām nedēļām jāspēlē pret babajiem, bet Svilpis apgalvo, ka mēs vēl neesot gatavi. - Taņa cēlās kājās.
Jage lūkojās uz viņu ar urdlgu skatienu. Večiņas acu kaktiņos bija ievilkušās skumīgas rieviņas.
- Vēlu veiksmi. Ceru, ka tev nebūs vajadzīgas kaulau-dzes. Pieskati manu Jagunu, lai viņš netrako par daudz. Pagājušajā gadā lielāko daļu kaulaudžu iztērēju viņa lūzumiem, -Jage teica.
- Labi, es centīšos. - Taņa pamāja ar galvu.
Viņa jau bija pie magpunkta durvīm, kad Jage viņai uzsauca:
- Pagaidi! Gribu, lai tu iegaumē vienu un... lai ne no kā nebaidies. Burvju spēks - tieši spēks, nevis māka, - nevar izgaist, kad izgaisis pats burvis. Spēks meklē sev jaunu saimnieku, un to ari atrod. Un tad jaunais īpašnieks izlemj, kā šo spēku izmantot. Neviens nevar viņu piespiest darīt ļaunus darbus, ja viņš pats to negrib...
12 Bubuļi un babaji
Taņai tas bija pirmais pavasaris uz Vētru salas. Meitene brīnījās par to, cik strauji tas iestājies. Vel tikai pirms pāris dienām visapkārt bija slapjdraņķis un peļķes, bet tad it kā zaļš vilnis pārvēlās pāri pauguriem, ielejām un sadēdējušām kalnu nogāzēm.
Dīvaini bija skatīties uz vecajiem, grubuļainajiem kokiem mežā, kuri pēkšņi bija pārklājušies ar maigi zaļām, trīsošām lapām.
Kupidoniņi bija pametuši novārtā savus pastnieka pienākumus un augām dienām smiedamies laidelējās virs puķu-dobēm, līksmi čiepstēdami un apšaudīdami ar zelta bultām katru, kas patrāpījās pa rokai.
Nāra gulēja uz sēres un sildījās saulē. Ja kāds nāca tuvāk, viņa šļakstinājās un mētājās ar zivju asakām. Protams, visvairāk asaku tika Neslavini, jo pārējie gāja dīķim apkārt ar līkumu.
Mācību pārzinis - izbijušais melnais burvis - skraidīja apkārt slapjš, sanervozējies un ļauns. Pat Sardanapals neuz-