-Jā, es zinu, ka mums, rēgiem, saule ir bīstama un pat nāvējoša. Bet, nē, neuzdrīkstieties dzīt mani atpakaļ tā drausmīgā torņa tumsībā. Labāk es aiziešu bojā šeit! Nomocīšu sevi līdz nāvei! - pamanījusi trīs skolēnus, Neizārstētā Dāma sāka izmisīgi vaidēt.
- Kāpēc tu domā, ka aiziesi bojā? - Babs Jaguns smīnēja. - Tu taču nesen biji pie manas vecmāmiņas. Jage teica, ka reti gadoties sastapt tik veselīgu rēgu.
- Tā taču nedrīkst sarunāties ar sievieti! - Dāma saviebās. - Tava vecmāmiņa itin neko nesaprot no aristokrātiskām kaitēm! Lai jau ņemas ar savām iesnām un varžacīm. Es zinu, ka man draud nāve, un es sagaidīšu to ar go... ar godu!
Neizārstētās Dāmas galva noslīga uz krūtīm, un viņa sāka rūgti raudāt. Draugi saskatījās. Protams, Dāmas bailīgums bija zināms visai Tibidohsai, tomēr neviens taču nekrīt panikā pavisam bez iemesla.
- Vakarnakt es atkal sastapu Rēgu Karali, - viņa pavēstīja caur asarām.
- Tas nevar būt! Viņš taču parādās tikai Vecgada naktī, -Babs Jaguns iebilda.
- Bet tas nudien bija viņš... Viņš paskatījās uz mani un
savilka savu krupja muti pretīgā smaida. IJn kuram gan citam ir tāds kupris? Bet pēc tam, pēc tam viņš izgaisa mūli... - asaras rīdama, stāstīja Dāma.
- Kur tu viņu satiki?
- Tibidohsas vecākajā daļā. Pie burvju priekšmetu darbnīcas. Man tur patika vientulībā raudāt, bet nu gan es vairs ne par kādu maksu turp neiešu... Tur tagad nemitīgi kāds blandās, īpaši pa naktīm. Skaļi staigā, traucē man raudāt, turklāt vēl tā akmens zivs tik pretīgi čīkst...
- Akmens zivs čīkst? - Taņa brīnījās.
- Nu protams, viņš taču nemitīgi to zivi atbīda malā! -Dāma nervozi iesaucās. Dāmu kaitināja, ka viņa tiek iztaujāta par tādām blēņām un neviens nesteidzas viņu žēlot.
- Kurš atbīda zivi? Vai Rēgu Karalis?
- NĒ TAČU, NE JAU KARALIS! - bļāva pacietību zaudējusī Dāma. - Nožēlojamie muļķi, jūs sagandējat manus pēdējos mirkļus. Kādēļ lai karalis kaut ko bīdītu, ja viņš spēj iet cauri sienām? Es taču jums teicu: Karalis tur nebija viens. Viņš tur staigāja kopā ar kādu tipu oranžā apmetnī.
Taņa juta, kā viņas roka iekrampējas lociņā.
- Oranžā apmetnī? Kas viņš tāds bija, vai tu viņu pazini?
Neizārstētā Dāma blenza uz Taņu ar sašutuma pilnu skatienu.
- Es taču biju šokā! Un vispār - es taču viņu nepētīju! Tos, kuriem vienaldzīga mana veselība, es nicinu un nemaz negribu pazīt! Bet tagad, lūdzu, atvainojiet mani: šai laikā man pēc plāna paredzēts divdesmit minūšu ilgs ģībonis. Pret saviem pienākumiem vienmēr jāizturas nopietni!
Dāma sāka ņirbēt, uzbīdīja ar rozītēm rotāto salmu cepuri dziļāk uz pieres un, acis pārgriezusi, nokrita ģībonī. Pat bezsamaņā gulēdama, viņa tomēr neaizmirsa ieskatīties pulksteni.
- Zivs statuja un darbnīca... Atkal uts pats... Tieši tur es atradu “Galdiņ, aizsargājies!”. Vajadzēs vēlreiz doties uz turieni... - teica Vaņa.
- Tikai pēc spēles! - nelokāmi pavēstīja Babs Jaguns. - Tagad mums ar Taņu naktis labi jāizguļas, lai nepiedzīvotu kaunpilnu sakāvi. Vai saproti?
- Saprotu jau, saprotu. - Vaņa piekrītoši māja ar galvu.
Viņš noplūca zāles stiebriņu un sāka to sūkāt, domīgi
lūkodamies uz akmens bruņrupucim līdzīgo Tibidohsu, kas slēja pret debesīm asos torņu izaugumus. Vaņas miers Ta-ņai šķita aizdomīgs.
Babaji atlidoja iepriekšējā dienā pirms spēles. Visi Tibi-dohsas iemītnieki saskrēja uz nocietinājuma mūriem, lai viņus sagaidītu. Katrā šaujamlūkā rēgojās kāda ziņkāra seja. Sajūsminātais Guņa Glumovs pat bija pamanījies nozvelties no mūra un tagad staigāja ģipša korsetē, zem kuras ložņāja kaulaudzes.
Visi skolotāji, vienīgi Tararahs ne, kuram Sardanapals bija palūdzis vēlreiz apskatīt Niknaini, drūzmējās Lielā torņa augšējā galerijā.
Sardanapals ar sasmaržotām ūsām un sasukātu bārdu stāvēja blakus Medūzijai. Viņi klusām par kaut ko apspriedās. Profesors Blakts nepacietīgi mīdījās ar savām tievajām,
līkajām kājelēm, nemitīgi kārtodams pāri vestei uzkārto milzīgo ārzemju medaļu, par kuru baumoja, ka to viņam pasniedzis pats diženais Merlins. Citi gan apgalvoja, ka šo medaļu Blakts gluži vienkārši kaut kur atradis un aizmirsis atdot īpašniekam.
Zobrāvēja sapņaini smaidīja, pārmaiņus lūkodamās gan tālē, no kuras vajadzēja parādīties babajiem, gan grāmatā ar Platona dialogiem - šo autoru viņa reiz bija pazinusi personiski.
Neslavis Melkulis, tērpies pavisam jaunā esesiešu mundierī (kara trofeja no 1945. gada, piemiņa no reihstāga ieņemšanas), bija nevainojami noskuvies. No vaļējas pistoles maksts laukā rēgojās cieši satīts bērza tāss tīstoklis ar apsveikuma runas tekstu.
Mācību pārzinis ik pēc brīža daudznozīmīgi nokrem-šķinājās un sakārtoja acī iesprausto monokli. Viņam blakus no milzīgas mucas galvu slēja nāra, kuru viņš nezin kā bija pamanījies atvilkt uz torni. Lai nāra nešļakstinātos, mucā bija ieliets pavisam maz ūdens.
Pat Bezacu Šausma, Tibidohsas visbaismīgākais rēgs, uzpeldēja uz mūra, sēdēdama invalīdu ratiņos, kurus viņa mēdza izmantot, kad vēlējās kādu īpaši pamatīgi nobiedēt. Šausma ļauni smaidīja. Viņa bija tērpusies asinīm notašķītā kreklā, katrā vēnā bija iesprausts pa pilinātajam, bet mutē iebāzta gumijas caurulīte.
Šis rēgs vēl nekad nebija veltījis tik daudz rūpju savai ārienei. Taņa secināja, ka babajus gaida neaizmirstama nakts. Arī Poručiks Rževskis bija rūpīgi gatavojies. Visi viņa mugurā sadurtie dunči un kinžali bija noasināti un nospodri-
nāti. Brīžam viņš it kā nejauši pavēra līdzatvesto maisu, kas bija līdz malām piebērts ar dinamīta bumbām.
Ieķērusies Poručikam elkonī, koķeti kārtodama savu cepurīti, turpat pastaigājās arī Neizārstētā Dāma. Šķita, ka viņa veiksmīgi atžirgusi pēc iepriekšējā ģīboņa, bet krist nākamajā bija vēl par agru. Katram gadījumam Dāma tomēr bieži skatījās pulkstenī, lai nepalaistu garām īsto brīdi.
- Uzmanību! Pasauļu pārejas buramvārdi iedarbojās! Viņi lido šurp! - no torņaugšas atskanēja Sardanapala sauciens.
Taņa paslējās uz pirkstgaliem, nepacietīgi lūkodamās baltajos gubu mākoņos, kas ieskāva Tibidohsu kā dūnu spilveni.
Kad gaidītājiem jau sāka zust pacietība, no tuvākā mākoņa iznira kaut kas līdzīgs dzērvju kāsim. Babaji lidoja stingtā ierindā. Treneris pa priekšu, pūķis vidū, abās pusēs no pūķa nevainojami vienādos atstatumos visi desmit spēlētāji.
Pinkaini, ar platiem pleciem, šie senie Ēģiptes pusdievi bija ārkārtīgi līdzīgi babuīniem, tikai augumā garāki un izskatījās nedaudz gudrāki par pērtiķiem. Kājas pavilkuši sev apakšā, viņi sēdēja uz pītiem, ar bārkstīm rotātiem tepiķī-šiem; tepiķīši slīdēja pa gaisu pārsteidzošā - un zināmā mērā pat aizdomīgā - ātrumā.
Droši vien tepiķīši klausīja domu pavēlēm vai tika vadīti ar balsi, jo rokas babajiem bija brīvas. Mūrus pāršalca skumīgs vaids. Visi Tibidohsas spēlētāji un līdzjutēji uzreiz bija apjēguši, kādu pārsvaru babaju spēlētājiem dos brīvas rokas. Nav nekāds joks noķert bumbu, kad viena roka iekrampējusies lociņā vai putekļsūcēja caurulē, toties pavisam cita spēle ir, ja bumbu var ķert ar abām rokām.
- Eh! - drūmi nopūtās Jura Vāciesproms. - Tagad es saprotu, kāpēc viņus tikpat kā nevienam nav izdevies pieveikt.
Pielidojis pie Tibidohsas sienām, babaju treneris Amats -augumā mazs, ļoti resns, ar nokareniem vaigiem kā buldogam - atskatījās un kaut ko uzsauca savējiem. Tai pašā mirklī babaji reizē, gluži kā parādē, pagriezās un aizplanēja goda aplī ap Tibidohsu.