Tagad viņi lidoja ļoti lēni un cienīgi. Nekustīgi kā elku figūras, viņi šķita neatraujami pieauguši pie saviem tepīķī-šiem, kas bija apkarināti ar daudziem sīkiem amuletiem.
- Goda apli sadomājuši, ha! Vienkārši grib mūs iebiedēt! - Uzbrucējs Sems Septiņcelms nospļāvās.
Tuvodamies Lielajam tornim, babaji bez kādas pavēles strauji pacēlās augstāk un tur palika nekustīgi karājoties gaisā, ļaujot skatītājiem aplūkot viņu pūķi.
Dusja Mopsikova iespiedzās šausmās. Bet ko nu tur runāt par Dusju, pat Taņa juta, ka viņai nodevīgi dreb ceļgali.
Ēģiptiešu pūķis bija brūngans, ar smailu purnu. Tā kaklu aizsargāja smaili kaula izaugumi. Apakšžoklis bija daudz prāvāks par augšējo. Gandrīz vertikāli augšup pavērstie asie un tievie ilkņi turēja nedaudz paceltu augšlūpas krokaino ādu, tāpēc ēģiptiešu nezvēra mute šķita pavērta - bet ne tik plati, lai tajā varētu iemest bumbu.
Pūķa zaļajām acīm nebija zīlīšu. Tās līdzinājās diviem milzīgiem smaragdiem, kuri te izblāv, te spoži iemirdzas. Skatīties šais acīs bija bīstami: sāka reibt galva, atslāba gribasspēks.
Glumās, ar indi piesūcinātās zvīņas uz vēdera tam bija
netīri dzeltenā krāsā. Milzīgie, ādainie spārni, kas bez kādas piepūles noturēja gaisā smago augumu, galos beidzās ar vairākiem asiem dzelkšņiem, no kuriem pats augšējais izskatījās pēc šķēpa smailes. Garās un lokanās astes galā bija kaula lode kalēja āmura lielumā - būtu ļoti nepatīkami ar to dabūt pa pauri.
Vērotājus gaidīja vēl viens - ļoti nepatīkams atklājums. Parastie pūķi iztiek ar pakaļējām ķetnām vien. Priekšķetnu pāris viņiem ir pārvērties par spārniem. Bet šai ēģiptiešu zvēriskajai ķirzakai bija četras ķetnas. Garas un spēcīgas ķetnas ar vareniem nagiem galos - trīs nagi priekšā un ceturtais atliecies atpakaļ.
Taņa centās neskatīties uz ķetnām, taču tās pievilka viņas skatienu kā magnēts.
- Interesanti, vai babaji savam pūķim ir paskaidrojuši, ka viņam pretinieki tikai jāaprij, nevis jānogalina? - Babs Jaguns prātoja.
- Šaubos gan. Paskatieties uz viņu resno treneri! Pirmo reizi redzu tik ļaunprātīgu ģīmi! - iesaucās Vera Papagaile, kam ārkārtīgi patika atbildēt uz jautājumiem, jo īpaši tad, ja tie nebija uzdoti viņai.
Aplidojuši pilnu goda apli, babaji tikpat ideālā ierindā nolaidās uz paceļamā tilta. Vienacainais ciklops, kas staigāja gar vārtiem ar kaujas cirvi rokā, jau grasījās pa ieradumam prasīt paroli, bet tad viņa vienīgās acs šaudīgā zīlīte sastapās ar pūķa acu smaragdiem.
Ciklops traucās atdarīt vārtus ar tādu centību, ka viņa kaujas cirvis nokrita zemē.
Nebija pagājusi vēl ne minūte, kad babaji, atstājuši savu
pūķi lejā, jau kāpa augšup uz Tibidohsu. Tie bija nopietni un skarbi zēni. Padusē katrs turēja saritinātu lidojošo tepiķīti. Rokas babajiem bija ļoti garas un ķerstīgas, bet kājas palsas, tāpēc ejot viņi bieži atspiedās pret zemi ar roku pirkstiem.
- Ak, man aiz sajūsmas stājas sirds! Kādi vareni vīrieši! -ievaidējās Neizārstētā Dāma, gleznaini slīgdama zemē gar mūri.
Viņa bija cerējusi pievērst sev uzmanību, taču viņas cerības diemžēl neattaisnojās. Visi skatījās tikai uz Poručiku Rževski, kas apmētāja babajus ar dinamīta bumbām - troksnis bija milzīgs, bet nevienam nenotika nekas ļauns.
- Urrā! Še tev granāta, fašist! Stāt! Gulties! Celties! Baidīties! Kontrteroristi uzvarēs! - viņš bļaustījās.
Babaji lūkojās uz Poručiku ar klaju neizpratni, daži pat pagrozīja pirkstu pie deniņiem.
- Vai šitāds ir jūsu svinīgs sagaidīšana? - ar manāmu svešzemju akcentu apvaicājās babaju treneris Amats.
No Lielā torņa elsdams pūzdams noripoja Neslavis Melkulis. Viņš steigšus uzsita knipi, un Poručiks Rževskis ar skaļu šmakstienu iesūcās sienā, pagūdams vēl uz atvadām nočiepstēt:
- Nodevība!
Tibidohsas mācību pārzinis noklepojās, atvilka elpu, izvilka no pistoles maksts savu garo apsveikuma runu un sāka to nolasīt.
- Khe, khe... Šai svinīgajā dienā, pasaules čempionāta atklāšanas priekšvakarā... visu balto un melno burvju vārdā mēs ar prieku sveicam cienījamos ēģiptiešu viesus Vētni salā, - viņš moži iesāka.
Treneris Amats ar vērīgu aci novērtēja bērza tāss tīstokļa apmērus un, nemaz necenzdamies būt pieklājīgs, pārtrauca Neslavi pusvārdā.
- Mēs gandrīz palidot jūsu sala garām... Par laimi, manam pūķim Tefteletam ir laba oža. Mēs viņu sen nebarot -speciāli, lai viņš būt ļauns. Draudziņ, jūs palūgt savus līdzjutējus neiet viņam klāt: viņš saraustīt tos sīkā gabalā.
Tibidohsas komandas spēlētāji, kas tobrīd ar babajiem apmainījās izteiksmīgiem skatieniem, nevilšus noskurinājās. Piepildījās viņu sliktākās nojautas. Viņu priekšā bija pūķis - cilvēkēdājs, pūķis - slepkava, kurš niknumā spējīgs uz visu.
Neslavis pēc īsas sastomīšanās sakārtoja monokli un atkal ieurba skatienu savā tāss tīstoklī, bet Amats jau metās apskauties ar Sardanapalu, kurš bija paguvis nokāpt no torņa.
- Ak, vecs palaidnieks! Es priecāties, ka tu vēl būt dzīvs! Es cerēt, ka tavs komanda ir tikpat labs kā tavs bārda! -ēģiptietis klaigāja.
Sardanapals smaidīja, lai visi redzētu, ka viņš prot novērtēt draudzīgus jokus.
- Gan jau rīt redzēsim, - viņš teica. - Bet kur tad tavi līdzjutēji? Vai varbūt Ēģiptē vairs nav mazu babajiņu?
Resnuļa acis samiedzās mazliet šaurākas, toties smaids kļuva vēl platāks.
- Ak, mūsu līdzjutējs atlidot rīt. No rīta šeit būt pilns ar līdzjutēju, milzum daudz līdzjutēja. Stadionā nebūt brīva vieta! - Amats apgalvoja. - Bet kur tavs izlases komanda? Varbūt tu - ha-ha! - slēpt no manis savu spēlētāju?
- Kāpēc tad jāslēpj? Re, kur viņi ir! - Sardanapals norādīja uz komandu, kas stāvēja turpat blakus.
Galvenā babaja mazo ačeļu skatiens uz mirkli kļuva domīgs, aizķeroties pie Sema Septiņcelma, un tad bez mazākās intereses pārslīdēja pārējiem. Taņa nokaunējusies juta, ka viņi nemaz netiek ņemti nopietni. Babaji redzēja viņos tikai lielgabalu gaļu, kas rīt būs jāsamaļ kotletēm.
Amats nesteidzīgi noņēma no kakla ādas sloksnīti, kurā bija iekārts caurspīdīgs, lielai dzintarlāsei līdzīgs akmens.
- Vecais draugs, saderam, ka mans komanda uzvarēt! Es derēt uz savs Taisnības amulets. Taisnības amulets palikt sarkans, kad viņa klātbūtnē melot! Ja es zaudēt, amulets būt tavs. Ja zaudēt tavs komanda, tu atdot man savs Gani pavēlnieka gredzens! - viņš izteica priekšlikumu.
Taņa juta, ka Sardanapals pirmajā mirklī apjūk. Viņa gredzens bija visas Tibidohsas bagātība. Bez šā gredzena skola zaudētu lielu daļu savai aizsardzības burvestību. Taču, ja Sardanapals atteiktos no derībām, varētu domāt, ka viņš nepaļaujas uz savu komandu. Un tad komandai būtu ļoti grū-ti spēlēt.
- Lai notiek! - akadēmiķis palocīja galvu. - Mans gredzens pret Taisnības amuletu.
It kā burvju gredzens jau būtu viņam pirkstā, babajs aiz sajūsmas piepūtās vēl resnāks.
Solot līdzjutēju ierašanos, Amats nebija mānījies. Kad nākamajā rītā sacensību galvenais tiesnesis persiešu mags Tištrja gatavojās ar svilpienu signalizēt par spēles sākumu
un aizšaut debesis divas dzirkstis, milzīgajā stadionā vairs nevarēja atrast nevienu brīvu vietu.
Pirmie līdzjutēji ieradās jau pievakarē, pārējie bariem plūda visu nakti un visu ritu. Daži, kļūdījušies aprēķinos, palidoja salai garām; spēkavīriem Ūsainim, Nūjainim un Kal-nainim nācās steigšus zvejot viņus laukā no okeāna. Ūsainis pat samērcēja zeķes un jutās ļoti sarūgtināts. Zeķes pirms septiņsimt gadiem Ūsainim bija uzdāvinājis pats Gāganu karalis. Spēkavīrs pret karaļa dāvanu izturējās ar lielu godbijību un nekad zeķes nemazgāja. Naktis viņš drošības labad novietoja zeķes pie spilvena un turpat blakus nolika savu smago vāli.